Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” ir daļēji autobiogrāfiskas ievirzes darbs, kurā attēloti rakstnieka jaunības gadu notikumi. Līdz ar to romānam ir divi svarīgi atskaites punkti. Viens no tiem ir saistīts ar literārā darba uzrakstīšanas laiku, 20. gs. 30. gadu otro pusi un autoritāro režīmu Latvijā, kad īpašs uzsvars tika likts uz patriotisko vērtību izcēlumu. Savukārt romāna norises laiks, 20. gs. sākums, ir sociālo un nacionālo konfliktu saasinājuma posms toreizējās Krievijas Impērijas Baltijas provincēs. Romāna “Valmieras puikas” notikumi lielākoties risināti skolas vidē, un autors akcentējis impēriskās politikas veicinātās rusifikācijas nomācošo iespaidu latviešu jauniešu izaugsmē, kas kļūst par vienu no svarīgākajiem faktoriem viņu protesta pieaugumā. P. Rozīša romānā tēlots 1905. gada revolūcijas priekšvakars un tās sākums, kad notikumos aktīvi iesaistās daudzi skolu audzēkņi, kuri pēc tam tiek pakļauti nežēlīgai vajāšanai un spiesti doties bēgļu gaitās. Neraugoties uz skaudrajiem likteņiem, romāns ir arī poētiski smeldzīgs piemineklis rakstnieka dzimtajam Vidzemes novadam.  

Romāna notikumi risināti Valmierā ap 1905. gada revolūcijas laiku. Tie aizsākas līdz ar jaunās skolotājas Ritas Gravas ierašanos un darba pienākumu uzņemšanos, kas ieved viņu skolas dzīvē un ļauj satikties ar daudziem audzēkņiem un kolēģiem. Pirmajās nodaļās rakstnieks izvērsti aprakstījis 20. gs. sākuma Valmieru un tās apkārtni, pa daļai anekdotiski raksturojis virkni savdabīgu pilsētas iedzīvotāju, pievērsies valmieriešu ikdienas un brīvā laika pavadīšanas ieradumiem. Viens no P. Rozīša mērķiem ir iezīmēt plašu sadzīves panorāmu, kas atsevišķās nodaļās, piemēram, Simjūda tirgus aprakstā, kļūst par centrālo. Uz šī vispārējā fona tiek izvērsti konkrēti likteņi, galvenokārt skolotāju un skolēnu aprindās. Sākotnēji lielākā uzmanība pievērsta skolotājiem, bet pakāpeniski norišu centrā aizvien vairāk nonāk ģimnāzisti. P. Rozītis pievērsies gan viņu mācībām, gan jaunības romantikai un pirmo jūtu dzimšanai, bet īpaši akcentējis pieaugošo protestu, līdzdalību slepenās sapulcēs un vēršanos pret varas īstenotājiem. Sižeta centrā līdz ar notikumu attīstību nonāk Pēteris Laucis, viens no skolēniem, kurš izceļas gan ar apņēmību un drosmi, gan mērķa apziņu. Sākoties revolucionāro norišu dalībnieku vajāšanai, Laucis tiek apcietināts, un tikai pēdējā brīdī pirms nošaušanas viņam tomēr izdodas izbēgt. Romāns beidzas ar vēstuli, kuru Laucis raksta no ārzemēm un kurā viņš apliecina savu nelokāmo apņēmību cīņu turpināt līdz brīdim, kad cara impērija tiks sagrauta. 

Romāna “Valmieras puikas” tēlu sistēma ir izvērsta, un tajā tēloti dažāda vecuma un sociālā stāvokļa cilvēki. Krietna daļa no viņiem ir skolotāji. P. Rozītis daudz uzmanības veltījis Ritas Gravas ikdienas gaitu aprakstam un saskarsmei ar skolēniem un kolēģiem. Tieši no Ritas skatpunkta autors tuvplānā paraudzījies uz skolas direktoru Jāni Osi, kura izturēšanās ir neuzkrītoši atturīga un piesardzīga, taču ar nacionālu stāju, un svarīgos brīžos viņš nepārprotami nostājas audzēkņu pusē; zīmēšanas skolotāju igauni Villemu Lausu, kura aizraušanas ir gleznošana un kurš it kā iegrimis pats savā domu pasaulē; matemātikas skolotāju Teodoru Kadiķi, kurš vakarus bieži pavada restorānā, bet kuram piemīt prasme iemācīt savu priekšmetu; ģeogrāfijas skolotāju Martu Asari, romānā īstajā vārdā sauktā literatūras kritiķa un revolūcijas tribūna Jāņa Asara māsu, kura mudina skolēnus uz atklātu protestu; krievu valodas skolotāju Smirnovu, kurš ne tikai nonāk konfliktā ar ģimnāzistiem, bet arī uzskata par savu pienākumu audzēkņus izsekot un ziņot par viņu pārkāpumiem. Smirnovs ir viena no raksturīgākajām personām tajā romāna tēlu grupā, kuri atklāti kā valdošās varas pārstāvji. Latviešu zēnu intereses Smirnovam ir svešas, jo viņš visu vērtē pēc Krievijā pieredzētā. Līdzās Smirnovam plašāk tēlots arī apriņķa policijas priekšnieks Kutuzovs, kura rīcību diktē pārākuma apziņa. Izkalpoties varas pārstāvju acīs tiecas policijas skrīveris Teodors Gailis. Savukārt ģimnāzistu vides atspoguļojumā jūtams rakstnieka jaunības laika kolorīts. Romānā tēloti samērā daudzi audzēkņi, tomēr svarīgāks par individuālajām iezīmēm ir viņu īpašās kopības gars. P. Rozītis nav vairījies atklāt arī zēnu rakstura vājumu, nesaprašanos, dažkārt izvairīšanos no atbildības, taču romāna gaisotne ir nākotnes cerību piestrāvota. Ģimnāzistu vidū individuāli spilgtāk raksturotā personība ir Pēteris Laucis, kurš audzis smagos apstākļos un mācības uzsācis vēlāk par skolas biedriem. Attiecībās ar meitenēm Laucis ir stūrains un mazliet bikls, un tā ir ne tikai attiecībās ar pašapzinīgo Adelīnu Putniņu, bet arī ar dzīvespriecīgo Eriku romāna beigu daļā. Taču vissvarīgākais puisim ir izvirzītais mērķis – sociālā un nacionālā līdztiesība, par kuru viņš gatavs cīnīties. Šī tēla prototips ir P. Rozīša jaunības draugs, rakstnieks Linards Laicens. Arī citu romānā tēloto personu raksturojums balstīts dzīvē novērotajā.  

Romāna kompozīcijas pamatā ir izvērsta tēlu sistēma, kā arī atpazīstamu darbības vietu izvēle, kas ļauj rakstniekam radīt sajūtu, ka notikumos ir iesaistīta visa Valmieras pilsēta. Lai gan tēlota ir tikai neliela daļa pilsētas iedzīvotāju, tomēr uzmanība pievērsta gan centram, gan mācību iestādēm, gan priekšpilsētām, gan iecienītām pastaigu un atpūtas vietām Valmierā un tās apkārtnē, gan skolēnu un skolotāju ziemas izklaidēm slidotavā. Norises vietas kopumā precīzi atklāj konkrēto personu sociālo stāvokli un vietu varas hierarhijā, kam ir svarīga nozīme tēlu likteņos. Rakstnieks izmantojis dzīvē novēroto, romānā risināto tēmu pirmsākumi rodami aprakstā “Trīs savādnieki priekškara Valmierā”, kas 1934. gadā publicēts laikrakstā “Dienas Lapa”. Autors pārliecinoši parādījis arī to, kā tēlotie notikumi sasaucas ar globālām norisēm. Romānā tēlotā kurpnieka Jura Salmiņa un viņa sievas Mades vecākais dēls Pēteris iet bojā Krievijas–Japānas karā, un tas traģiski atbalsojas ne tikai vecāku, bet arī Pētera iemīļotās Lapsiņu Frīdas liktenī. No Valmieras trim zēnu skolām un vienas meiteņu skolas plašākam raksturojumam izvēlēta viena; tās aprakstam par pamatu izmantota E. Liepiņa privātā proģimnāzija, kurā P. Rozītis mācījās no 1902. gada līdz 1907. gadam.

Romāna pirmpublicējums bija žurnālā “Atpūta” no 1935. gada 6. septembra līdz 1936. gada 22. maijam, to ilustrēja mākslinieks Sigismunds Vidbergs. 1936. gada septembrī apgādā “Valters un Rapa” tika izdota grāmata “Valmieras puikas”. Salīdzinājumā ar žurnāla publikāciju teksts šajā izdevumā vietām papildināts. Romāns publicēts arī P. Rozīša “Kopotu rakstu” 8. sējumā 1939. gadā. Savukārt 1937. gadā tas izdots apgādā “Prometejs” Maskavā. 1949. gadā latviešu bēgļu gaitās Vācijā romānu “Valmieras puikas” iespieda apgāds “Grāmatu Draugs”; vēlāk, 1963. gadā, tas tika publicēts arī trimdā Mineapolisā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Rīgā pēc Otrā pasaules kara romāns izdots vairākkārt, 1957., 1961. (kā P. Rozīša “Rakstu” 4. sējums), 1975., 1988. un 2015. gadā. 1938. gadā P. Rozīša romāns izdots igauņu valodā Oskara Kuningasa (Oskar Kuningas) tulkojumā ar nosaukumu Valmiera poisid. Tas iespiests arī atkārtoti 1984. gadā. 1990. gadā romāns “Valmieras puikas” publicēts krievu valodā Violas Rugājas tulkojumā.

P. Rozīša romāns pelnījis ievērību vairākos aspektos. Šis darbs ir nozīmīgs kā viena no liecībām par 1905. gada revolūcijas norisi Latvijas mazpilsētās; tas ir kā patriotisko un nacionālo uzskatu atklāsme. “Valmieras puikas” ir arī svarīgs latviešu rakstniecības sasniegums, ar kuru turpināta daļēji autobiogrāfiskās prozas tradīcija. P. Rozītis tēloja jaunības notikumus, kuriem bija paliekošs iespaids rakstnieka un viņa laikabiedru dzīvē.

Romāna “Valmieras puikas” dramatizējums, ko veidojis Voldemārs Zonbergs, jau 1936. gada rudenī izrādīts Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Alfrēds Alksnis), kā arī Valmieras (tobrīd – Ziemeļlatvijas) teātrī, Liepājas teātrī un Zemnieku Drāmas teātrī, savukārt 1938. gadā tas iestudēts Daugavpils teātrī. 1957. gadā uzvedumu Valmieras teātrī veidoja režisors Pēteris Lūcis, 1979. gadā Liepājas teātrī – Nauris Klētnieks. 1996. gadā uzņemta Latvijas Televīzijas videofilma “Valmieras puikas”, tās režisors – Ģirts Nagainis. Nosaukums “Valmieras puikas” dots velomaršrutam, kas iepazīstina ar mūsdienu un vēsturiskās Valmieras ievērojamām vietām un cilvēkiem, tajā ietverto objektu vidu ir P. Rozīša 20. gs. sākuma dzīvesvieta Pārgaujā, Krāsotāju ielā 1. Kopš 2007. gada pie Vidzemes Augstskolas atrodas 1981. gadā atklātā skulptūra “Valmieras puikas”, kuras autore ir tēlniece Timiāna Munkēviča. 2024. gadā Valmieras teātrī iestudēts romāna “Valmieras puikas” dramatizējums, ko veidojusi Ance Muižniece, izrādes režisors – Jānis Znotiņš, pirmizrāde 14. martā.