Ciems izvietojies Laidu pagasta austrumu daļā, autoceļu V 1272 un V 1273 krustojumā, 28 km no novada centra Kuldīgas un 167 km no Rīgas.

Apdzīvota vieta izveidojusies ap bijušās Laidu muižas centru, kura apkārtne pēc 20. gs. 20. gadu agrārās reformas sadalīta jaunsaimniecībās muižas kalpiem. Dibinot un attīstot kolektīvo saimniekošanu, plašais ābeļdārzs muižas tuvumā tika izvēlēts par vietu, kur 50. gados būvēt kolhoza "Spartaks" ciematu. Tā apbūvi veido piecas daudzdzīvokļu (58 dzīvokļi) un 39 individuālās mājas ar kopēju komunālo infrastruktūru – centralizētu ūdensapgādi, kanalizāciju un atkritumu apsaimniekošanu. Aktīvākā celtniecība notika 20. gs. 70. gados, kad valstiski tika veicināta pāreja no lauku viensētām uz kolhozu ciematiem. Ciema centrā 1977. gadā kolhozs uzbūvēja bērnudārzu "Bitīte", kurš darbojās līdz 1989. gadam, kad pirmsskolas grupa tika pārcelta uz skolas telpām. Ēkā mūsdienās atrodas Laidu pagasta pārvalde, kultūras centrs, sociālais dienests, medpunkts, aptieka un bibliotēka. Laidu muižas pils ēkā darbojas skola. Tuvumā atrodas veikals, sporta stadions un brīvdabas estrāde. Iedzīvotāju skaits 1967. gadā – 50, 2001. gadā – 286, 2021. gadā – 176. Darbavietas ir pašvaldības iestādēs, zemnieku saimniecībās un tuvējās pilsētās.

Laidus ar apkārtējām pilsētām un ciemiem saista 2. šķiras autoceļu tīkls, pārsvarā tiek izmantots personīgais transports. Sabiedriskais autobuss kursē vienu reizi dienā maršrutā Kuldīga–Laidi–Skrunda. Biežāki reisi un citi galamērķi tika atcelti pasažieru trūkuma dēļ. "Latvijas pasta" pakalpojumus iespējams izmantot tuvākajās pasta nodaļās Turlavā, Skrundā, Kuldīgā. Tuvumā esošie sakaru torņi nodrošina interneta sakarus un mobilā tīkla pārklājumu.

Kopš 1921. gada Laidu pamatskola atrodas muižas pils ēkā. Laidu ciemā aktīvi darbojas pašdarbības kolektīvi – koris, deju kolektīvi, kā arī ir mazpulks un jaunsargu vienība. Kopš 20. gs. 90. gadu sākuma kopā ar skolu darbojas pirmsskolas grupas.

Muižas pils kreisajā spārnā 20. gs. 20. gados atradās Laidu Izglītības biedrība, vēlāk tur bija Aizsargu nams, bet pēc pārbūves 50. gados – skolas sporta zāle un ciema pasākumu, sapulču, teātru, koncertu norises vietu. Muižas labajā spārnā ir izremontētas un labiekārtotas telpas pieaugušo un bērnu interešu izglītībai, pašdarbībai un brīvā laika pavadīšanai.

20. gs. 30. gados Laidu Izglītības biedrība izveidoja bibliotēku. Kopš 2017. gada bibliotēka darbojas Kuldīgas Galvenās bibliotēkas pārraudzībā. Laidu bibliotēka mūsdienās atrodas ciema centrā "Bitītēs", turpat arī ir aptieka un medpunkts, kurā ikdienā strādā ģimenes ārsta palīgs.

Laidu muižas komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. To sāka veidot 16. un 17. gs. mijā pie pārvaldnieka mājas, kas ir vecākā ēka kompleksā. Īpašnieki vairākkārt mainījās, attīstība saistīta ar grāfu Lambsdorfu (Lambsdorff) un baronu fon Manteifelu (von Manteuffel) vārdu. 19. gs. sākumā Kazdangas muižas īpašnieks Karls Manteifels (Karl Wilhelm Manteuffel) savai meitai Johannai fon Lambsdorfai (Johanna von Lambsdorff) kā dāvanu kāzās klasicisma stilā uzcēla pašreizējo muižas pili ar saimniecības ēkām. Apbūve tika veidota simetriski ap pagalmu. Pilij abās pusēs, viena otrai pretī atradās klēts–ratnīca un pārvaldnieka māja, tās ar pili savienoja vārti vienotā būvapjomā. Pilī bija klasicisma interjers (unikāli sienu un griestu gleznojumi, plastiskais dekors, podiņu krāsnis, zāle ar kolonām), kas likvidēts 1932. gadā remonta laikā, pielāgojot ēku skolas vajadzībām. 1945. gada pavasarī ēkā atradās vācu kara hospitālis. Pēc kara tika atjaunots inventārs, kā arī tika veikts remonts, lai turpinātu darboties skola. 21. gs. sāka pils fasādes un jumta atjaunošanu, muižas sānu ēku remontu un pārbūvi, izmantojot Eiropas Savienības (European Union) finansējumu un dažādos projektos iegūtos līdzekļus. Pils komplekss vēl joprojām glabā daudzas kultūrvēsturiskas vērtības, kuras iespējams atjaunot, piesaistot finansējumu restaurācijai; daļēji jau atsegts un atjaunots griestu gleznojuma fragments Ainavu istabā. 

Pie pils 19. gs. otrajā pusē grāfs Nikolauss Lambsdorfs (Nikolaus Lambsdorff) ierīkoja parku, kas centrālajā daļā ir regulāra plānojuma, bet tālāk – ainavu parks ar dīķiem. Parka ziemeļu stūrī, vientuļā apbedījumā, apglabāts arī pats grāfs.

1989. gadā tika atklāts piemineklis visiem represētajiem Laidu novada ļaudīm – laukakmens ar tekstu "Mēs dzīvojam, grūti strādādami, Šai zemei labu vēlēdami." Pieminekļa vieta tika izvēlēta pie bijušās muižas magazīnas klēts, jo tieši tur notika vietējo zemnieku sodīšana (pēršana) pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem, kā arī tur tika sapulcināti (savesti) cilvēki pirms deportēšanas uz Austrumiem 1949. gada 25. martā. 

Heinrihs (Indriķis) Rozentāls bija Laidu muižas kalpa dēls, kurš ar muižas īpašnieka atbalstu pabeidza Irlavas skolotāju semināru (1. izlaidums) un kļuva par pirmo skolotāju Laidos. Mārtiņš Remiķis dzimis un miris Valtaiķu pagastā, apglabāts Laidu kapsētā; no 1870. līdz 1917. gadam bija latviešu literatūras un preses cenzors Pēterburgā, viens no Pēterburgas latviešu Labdarības biedrības dibinātājiem, 1905. gadā atļāva latviski tulkot Garlība Merķeļa (Garlieb Helwig Merkel) darbus, izrādīt Aspazijas lugu "Sidraba šķidrauts". Laimonis Mieriņš – latviešu izcelsmes britu mākslinieks, dzimis Slampē, bet bērnība un pirmie skolas gadi pavadīti Laidos, kur tēvs bija krejotavas vadītājs. Šeit sākās interese par zīmēšanu, bet vēlāk no bēgļu nometnēm Vācijā pārcēlās uz Angliju, kur studēja un strādāja. Mūža nogalē vasarās viesojās Laidos. Mūsdienās Laidu pamatskolas vestibilu rotā viņa dāvātais mākslas darbs.