Ciems izvietojies Laidu pagasta dienvidu daļā, Vaipas upes krastā, pie autoceļa P 117, 12 km no pagasta centra Laidiem, 43 km no novada centra Kuldīgas un 165 km no Rīgas. Ciemata apbūvi veido 29 mājas ar daļēju komunālo infrastruktūru, 2020. gadā ierīkots ielu apgaismojums, kas nodrošina 10 privātmājas un 1 daudzdzīvokļu māju ar apgaismojumu diennakts tumšajā laikā. Iedzīvotāju skaits Valtaiķos 1966. gadā – 102, 2001. gadā – 84, 2021. gadā – 53.

Mūsdienu apdzīvotā vieta veidojusies ap bijušās Valtaiķu Pilsmuižas centru, senu satiksmes ceļu krustojumā. Līdz 19. gs. nogalei sabiedriskā dzīve norisinājās ap baznīcu un krogu. Nostāsts vēsta, ka pretī vienam dievnamam tika uzcelti četri velna nami jeb krogi. Visi četri krogi 20. gs. pirmajā pusē sabrukuši vai nodedzināti, bet 18. gs. celtā luterāņu baznīca nav pārtraukusi savu darbību pat padomju okupācijas gados; līdz pat mūsdienām saglabājušās baznīcas skaistās un autentiskās vitrāžas, kurās attēlots bruņinieka gods, senā vēsture un šo zemju īpašnieku – baronu fon Manteifelu (von Manteuffel) – dzimta.

20. gs. pirmajā pusē Valtaiķi bija Aizputes apriņķa Valtaiķu pagasta centrs ar aktīvu saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Strādāja lauksaimnieku un piensaimnieku biedrības, kuras būvēja savus namus, darbojās pienotava un tirgus, bija arī dzelzceļa stacija. 50.–70. gados Laidu ciema padomes kultūras centrs bija Valtaiķu Tautas nams ar aktīvu pašdarbību, daudzveidīgiem pasākumiem, plašu apmeklējumu. 70. gadu beigās, izveidojoties un attīstoties jauniem ciematiem kolhozu “Spartaks” un “Uzvara” centros, mainījās arī iedzīvotāju izvietojums, kā arī vajadzība pēc sabiedriskajiem pakalpojumiem. 1976. gadā pasta nodaļa no Valtaiķu “Ērgļiem” tika pārcelta uz Sermīti, bet 1984. gadā bibliotēka no Valtaiķu Tautas nama tika pārcelta uz Sermītes “Pīlādzīti”. 70.–80. gadi saistīti ar kolhoza “Uzvara” Valtaiķu konservu ceha attīstību, kurā pārstrādāja augļus un dārzeņus.

Valtaiķu Tautas nama ēkā 2004. gadā tika atvērts veikals.

Ciema teritoriju šķērso 1. šķiras autoceļš Skrunda–Aizpute. Ir iespēja regulāri ar sabiedrisko transportu nokļūt Aizputē, Skrundā un tālākos galamērķos. Vienu reizi dienā ir iespēja nokļūt novada centrā Kuldīgā. Skolēnu autobuss bērnus nogādā Laidu pamatskolā un Sermītes bērnudārzā.

Tuvumā esošie (Kazdangā un Sermītē) sakaru torņi nodrošina interneta sakarus un mobilā tīkla pārklājumu.

Valtaiķi rakstu avotos pirmoreiz minēti 1338. gadā, kad tur tika uzcelta Vācu ordeņa Livonijā Valtaiķu (Neuhausen) pils, kas tika nopostīta 1583. gadā. Pils paliekas pie Pilskalnu mājām mūsdienās ir Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.                                                                    

Valtaiķu evaņģēliski luteriskā baznīca atrodas 5 km no Kazdangas un vēsturiski saistīti ar baronu Mantefeilu dzimtu. 1792. gadā tika uzcelta mūra baznīca, kas ārēji ir salīdzinoši vienkārša, līdzīga daudzām citām Kurzemes baznīcām. Valtaiķu luterāņu baznīca ir ievērojama ar savām skaistajām (pēc Vilhelma Purvīša meta izstrādātajām) vitrāžām, kuras pasūtīja un baznīcai dāvināja Kazdangas muižas īpašnieks barons Karls Vilhelms Manteifels (Karl Wilhelm Manteuffel). Altārgleznas – “Golgāta” (1833) – autors ir mākslinieks Johans Lēbrehts Eginks (Johann Lebrecht Eggink). Ērģeles 1855. gadā būvēja no Vācijas ieceļojušais ērģeļmeistars Karls Bitners (Karl Büttner). Altāris, baznīcēnu soli, ērģeļu prospekts, ērģeles, durvju komplekts, luktas, kancele un vitrāžas ir Valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Pati baznīcas ēka – Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Apdzīvotās vietas uzplaukumu veicināja arī dzelzceļa stacija. Pirmā pasaules kara vācu okupācijas laikā 1916. gadā tika uzbūvēts 65 km garais Aizputes–Saldus šaursliežu (600 mm) dzelzceļš. Kā valsts īpašums tas pastāvēja un darbojās arī pēc Pirmā pasaules kara, līdz 1929. gadam, kad, uzbūvējot jauno Liepājas–Glūdas ceļu, zaudēja nozīmi, bet mazais Saldus bānītis tika nojaukts un dzelzceļa stacija “Valtaiķi” likvidēta.

1922. gadā Valtaiķu piensaimnieku sabiedrība nodibināja pienotavu. Darbu iesāka ar roku griežamu kuļmucu un vienu tvaika katlu.  Apvienoja apkārtējo pagastu saimniecības ar 232 piegādātājiem. 1937. gadā uzcēla jaunu ēku (uz bijušā Vidus kroga drupām) un spēja saražot 1770 muciņas sviesta, no kurām daudzas eksportēja uz Angliju. Par labiem sasniegumiem 1936. gada septembrī Valtaiķu piensaimnieku sabiedrības koppienotavas vadītājs Jēkabs Briedis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes 1. pakāpi. Ikgadējos piensaimnieku svētkos tika godināti un apbalvoti labākie lopkopji un slaucējas. Pienotava darbu turpināja arī pēc Otrā pasaules kara, pārstrādājot kolhozu “Spartaks” un “Uzvara” piegādāto pienu, modernizējot iekārtas un palielinot produkcijas apjomu. 1974. gadā, kad Aizputē uzcēla sausā vājpiena rūpnīcu, pienotava darbu beidza.

1937. gadā atklāja Vienības (Tautas) namu, kuru uzbūvēja Valtaiķu lauksaimnieku sabiedrība (dibināta 1910. gadā).

Bijušajās pienotavas telpās 20. gs. 80. gados kolhozs “Uzvara” ierīkoja augļu un dārzeņu pārstrādes cehu, blakus ēkā – noliktavu. Cehs, mainot īpašniekus un darbības nozares, strādāja līdz 2017. gadam.

Piespiedu kolektivizācijas laikā, 1949. gadā, Valtaiķos tika nodibināts kolhozs “1905. gads” (1950. gadā to apvienoja ar “Uzvaru” un “Turību”).

Valtaiķos, pie bijušā Bendrupa kroga, 1933. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem tika uzstādīts granīta piemineklis 36 Jūrkalnes, Skrundas, Valtaiķu, Ēdoles un Alsungas pagastu 1905. gada revolūcijas dalībniekiem, kurus šajā vietā 1906. gada 3. februārī nošāva soda ekspedīcija.