K. Jezovitova nozīmīgākais sasniegums bija Latvijas baltkrievu politisko tiesību aizstāvēšana un stiprināšana jaunajos politiskajos apstākļos Latvijā (sākot ar 1918. gadu). K. Jezovitovs bija viens no baltkrievu kultūras biedrības “Bacjkauščina” (Бацькаўшчына, latviski “Tēvzeme”) Daugavpils un Ludzas nodaļas izveidotājiem, kurš par galveno uzdevumu uzskatīja Latvijas baltkrievu minoritātes pašapziņas procesa sekmēšanu, vēstot par tās valodu, kultūru, vēsturi un tradīcijām. Kopā ar citiem baltkrievu kultūras darbiniekiem, piemēram, Sjargeju Saharavu (Сяргей Пятровіч Сахараў), K. Jezovitovs pieskaitāms pie baltkrievu izglītības tīkla izveidotājiem Latvijā starpkaru posmā. Tas ietvēra ne tikai pamatskolu, bet arī vidusskolu, ģimnāziju un baltkrievu lauksaimniecības skolu izveidi ar tālākām iespējām studēt augstāko izglītību Čehoslovākijas Republikā. K. Jezovitovs aktīvi veidoja un uzturēja attiecības ar baltkrievu organizācijām Polijā, Lietuvā, Čehoslovākijā, Vācijā. K. Jezovitova vadībā izveidojās Baltkrievu Izglītības pārvalde, kas kļuva par baltkrievu sabiedrisko un kultūras centru Latvijā parlamentārisma periodā. Tomēr baltkrievu sabiedrisko darbinieku un politiķu nespēja sastrādāties neveicināja Latvijas baltkrievu kopienas saliedētību.
Baltkrievu minoritāte starpkaru posmā Latvijā piedzīvoja grūtības, kas saistāmas ar baltkrievu minoritātes zemo izglītības līmeni un salīdzinoši zemo nacionālās pašapziņas līmeni. K. Jezovitovs uzskatīja, ka tieši krievu un poļu minoritātes iespaids, kas nereti par ietekmes faktoru izmantoja katoļu ticību vai pareizticību, īpaši apzinoties tā dēvēto tutejšiju faktoru Latgalē, ierobežoja baltkrievu minoritātes ietekmes paplašināšanos. Lūgumā neizraidīt viņu un sievu Matildi no Latvijas un atbrīvot no ieslodzījuma Rīgas Centrālcietumā 1930. gadā viņš piezīmēja, ka, neskatoties uz dažādiem starpminoritāšu konfliktiem, Latvijas sabiedrībai un valdībai nepieciešams izprast konfliktu īstos cēloņus, risināt tos un atbalstīt baltkrievus. K. Jezovitovs uzskatīja, ka piesardzīgi ierobežojošas politikas īstenošana pret Latvijā dzīvojošām minoritātēm nespēja izveidot starpminoritāšu un valsts dialogu. Tieši minoritāšu kultūras attīstības autonomija varētu šo trūkumu atsvērt un palīdzēt valstij darboties bez iekšējiem konfliktiem.