1917. gadā bija Baltkrievu Nacionālās komitejas (Беларускі нацыянальны камітэт) organizators Daugavpilī, viens no Baltkrievijas Tautas Republikas (Беларуская Народная Рэспубліка, BTR) dibinātājiem 1918. gadā. 1921.–1925. gadā Baltkrievu Izglītības pārvaldes priekšsēdētājs un Ludzas baltkrievu ģimnāzijas direktors, 1926.–1928. gadā Baltkrievu vēlētāju biedrības (Таварыства Беларусау–Вываршчыкан) priekšsēdētājs, dažādu baltkrievu preses izdevumu redaktors. K. Jezovitovs bija vairāku baltkrievu kultūras biedrību izveidotājs vai to faktiskais līderis, piemēram, Baltkrievu Zinātniskās dzimtenes biedrības (1926) izveidotājs, Baltkrievu Teātra biedrības (1927) izveidotājs, biedrības “Belaruskaja Hata” (Беларуская Хата) līderis u. c. Latvijas starpkaru perioda pazīstamākais baltkrievu minoritātes tiesību aizstāvis. 

Dzimis instruktora (feldfēbeļa) Borisa un Stepanidas četru bērnu ģimenē. K. Jezovitovs ieguvis pedagoģisko izglītību Vitebskas Skolotāju institūtā (Витебский учительский институт). Laikā no 1911. gada līdz 1913. gadam strādāja Līksnas pagasta skolā par skolotāju. Pirmā pasaules kara sākumā beidza Pāvila karaskolu (Павловское военное училище) Petrogradā. Evakuācijas dēļ 1915. gadā kopā ar vecākiem, brāļiem Borisu, Nikolaju, Mihailu un māsu Zinaidu tika evakuēts uz Vitebsku.

1928. gadā K. Jezovitovs Rīgā salaulājās ar publicisti Matildi Mīni Lečmani, kura aktīvi līdzdarbojās baltkrievu sabiedriski politiskajās organizācijās. Pārim bērnu nebija, un laulība šķirta 1931. gadā. K. Jezovitova otrā dzīvesbiedre bija Larisa Ņikiforovska (Лариса Владимировна Никифоровска), kas devās līdzi Sarkanajai armijai, kura atkāpās uz Krieviju 1941. gadā, un līdz dzīves beigām palika Maskavā.

Līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu K. Jezovitovu mobilizēja Krievijas armijā. 1916. gadā ieguva virsnieka dienesta pakāpi. 1917. gadā aktīvi iesaistījās baltkrievu nacionālajā kustībā Baltkrievijas teritorijā un vēlāk arī BTR pasludināšanā 25.03.1918. Pēc Pirmā pasaules kara palika Latvijā un veidoja vairākas baltkrievu kultūras un izglītības biedrības, iesaistījās politiskajā darbībā. 

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas K. Jezovitovs aktīvi sāka iesaistīties baltkrievu nacionālajā kustībā, veidojot baltkrievu militāros formējumus. 1917.–1918. gadā bija viens no Centrālās baltkrievu kara padomes (Цэнтральная Беларуская ваенная рада) priekšsēdētājiem. 1918. gada februārī tika izveidota BTR pirmā valdība – Baltkrievijas Tautas sekretariāts (Народнага сакратарыяту БНР), kurā K. Jezovitovs tika iecelts par kara ministru.

K. Jezovitovs 1918. gada februārī tika iecelts par Minskas komandantu un paaugstināts pulkveža pakāpē. Pēc tam, kad Baltkrievijas teritorija nonāca vācu okupācijā 1918. gadā, kopā ar BTR valdību devās trimdā uz Lietuvu.

No 15.03.1919. līdz 15.06.1919. bija virsnieks Lietuvas armijā, tomēr pēc BTR un Lietuvas attiecību saasinājuma pameta Kauņu un devās uz Rīgu kā BTR militāri diplomātiskās misijas vadītājs. No 1919. gada līdz 1920. gada beigām bija militāri diplomātiskās misijas vadītājs Latvijā un Igaunijā.

Neskatoties uz to, ka BTR Latvijā pārtrauca militāri diplomātisko misiju, K. Jezovitovs palika Latvijā. 1921. gadā ieguva Latvijas pilsonību un uzsāka sabiedriskā darbinieka un politiķa karjeru. No 1920. gada līdz 1940. gadam K. Jezovitovs izveidoja dažādas Latvijas baltkrievu kultūras biedrības un aktīvi līdzdarbojās tajās, izveidoja vairākas baltkrievu izglītības iestādes, īpašu uzmanību pievērsa izglītības jautājumam Latgalē, bija galvenais redaktors vairākiem baltkrievu preses izdevumiem – “Golas Belarusa” (Голас Беларуса), “Belaruskaja škola u Latvii” (Беларуская школа ў Латвіі), “Lastauka” (Ластаўка) – un kļuva par Latvijas baltkrievu politiskās organizācijas, Baltkrievu vēlētāju biedrības, priekšsēdētāju. Kandidēja arī 1922. gada Saeimas vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts.

1925. gada aprīlī tika izveidota Baltkrievu vēlētāju biedrība, kurā par pagaidu pārvaldes priekšsēdētāju tika ievēlēts K. Jezovitovs. Neskatoties uz to, ka biedrība bija kreisi orientēta, tās mērķis bija panākt baltkrievu politisko tiesību aizstāvēšanu pašvaldībās un Saeimā. Tomēr 1928. gadā notika Baltkrievu vēlētāju biedrības iekšējā šķelšanās. Daļa biedru atbalstīja sociāldemokrātus, bet otra daļa un K. Jezovitovs atbalstīja Neatkarīgo sociālistu partiju, kas iezīmēja K. Jezovitova ideju radikalizāciju. 

Jau savas darbības sākumā K. Jezovitovs tika turēts aizdomās par pretvalstiskām darbībām. No 1924. gada līdz 1934. gadam K. Jezovitovs darbojās kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) diplomātiskās pārstāvniecības Latvijā ziņotājs ar segvārdu “Ozols”. 1924. gadā K. Jezovitovs tika tiesāts Baltkrievu prāvā (turēts apcietinājumā 11 mēnešus, izciešot sodu Daugavpils cietumā, vēlāk Rīgas Centrālcietumā). 1930. gadā K. Jezovitovam draudēja izraidīšana no Latvijas. Tomēr varēja uzskatīt, ka K. Jezovitova kontakti ar PSRS notika piespiedu kārtā un skaidrojami kā mēģinājumi īstenot finansiāli neatkarīgāku politiku. PSRS un Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas (BPSR) idealizācija starpkaru posmā bija raksturīga lielākajai daļai baltkrievu inteliģences, jo pastāvēja ilūzijas par baltkrievu nacionālās kultūras attīstības iespējām dzimtenē. K. Jezovitovam bija nepieciešams finansiāls atbalsts preses izdevumu tiražēšanā un baltkrievu skolu finansēšanā. Savukārt padomju puses noteikumus viņš ievēroja virspusēji, piemēram, presē neatbalstīja nepieciešamību Latvijas baltkrieviem orientēties uz BPSR. Arī padomju puse norādīja, ka ar K. Jezovitovu nevar sadarboties politiskās nostājas dēļ. Tā raksturoja K. Jezovitovu kā nacionāldemokrātiski noskaņotu politiķi.

1927. gadā Rīgā K. Jezovitovs kopā ar citiem baltkrievu kolēģiem izveidoja Baltkrievu Teātra biedrību, kas turpināja darbību arī pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Pēc apvērsuma K. Jezovitovu atkārtoti apcietināja un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. Tā kā viņam bija smaga kāju nervu slimība (išiass), 15.08.1934. K. Jezovitovs tika atbrīvots no apcietinājuma. Turpināja darboties kā publicists. 01.02.1936. K. Jezovitovs kopā ar citiem baltkrievu kultūras darbiniekiem tika apcietināts par pretvalstiska noskaņojuma paušanu Lietuvas preses izdevumā “Bielaruskaja Krynica”. Izmeklēšana ilga līdz 30.04.1937., tās rezultātā K. Jezovitovs tika atbrīvots, jo nebija pietiekamu pierādījumu pretvalstiskā darbībā.

Pēc Latvijas Republikas okupācijas K. Jezovitovs turpināja darboties baltkrievu izglītības un kultūras jomā. No 1940. gada līdz 1941. gadam viņš bija atjaunotās baltkrievu vakara pamatskolas pārzinis Rīgā, aktīvi piedalījās skolotāju arodbiedrībā, strādāja par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Izglītības tautas komisariāta saimniecības pārzini. K. Jezovitovs darbojās LPSR Iekšlietu tautas komisariāta dienestā.

Nacistiskās okupācijas laikā, 1941. gada augustā, K. Jezovitovs organizēja Baltkrievu komiteju (Беларускі камітэт), kas 1942. gadā tika pārdēvēta par Baltkrievu apvienību (Беларускае Згуртаваньне). Faktiski K. Jezovitovs kļuva par Baltkrievu apvienības priekšsēdētāju un palika amatā līdz 1944. gadam. K. Jezovitovs galvenokārt turpināja aizstāvēt baltkrievu intereses un saglabāt baltkrievu skolotāju darbību Latvijas teritorijā. 1944. gadā K. Jezovitovs kā Latvijas delegāts piedalījās Visbaltkrievijas Otrajā kongresā (Другі Усебеларускі кангрэс) Minskā. Savukārt 20.01.1945. K. Jezovitovs atsāka darboties BTR valdībā (BTR pēc 1920. gada turpināja darboties emigrācijā, un tai bija de facto statuss) kā kara ministrs.

1944. gada augustā padomju izlūkdienesta aģents “Marss” (īstais vārds nav zināms) saņēma uzdevumu atrast K. Jezovitovu, izveidot ar viņu kontaktu un pēc Sarkanās armijas ienākšanas nodot viņu padomju varas atbildīgajiem dienestiem. Līdz 1945. gada aprīlim padomju izlūkdienesta aģentam izdevās pietuvināties K. Jezovitovam, kļūstot par tuvāko līdzgaitnieku, savukārt 24.04.1945. K. Jezovitovs tika nodots padomju pretizlūkošanas pilnvarotajam. Pēc nodošanas padomju pretizlūkošanas dienestam K. Jezovitovs tika aizvests un tiesāts Maskavā. Vēlāk, atrodoties apcietinājumā, pārvests uz Minsku, kur 23.05.1946. nomira slimnīcā.

K. Jezovitova nozīmīgākais sasniegums bija Latvijas baltkrievu politisko tiesību aizstāvēšana un stiprināšana jaunajos politiskajos apstākļos Latvijā (sākot ar 1918. gadu). K. Jezovitovs bija viens no baltkrievu kultūras biedrības “Bacjkauščina” (Бацькаўшчына, latviski “Tēvzeme”) Daugavpils un Ludzas nodaļas izveidotājiem, kurš par galveno uzdevumu uzskatīja Latvijas baltkrievu minoritātes pašapziņas procesa sekmēšanu, vēstot par tās valodu, kultūru, vēsturi un tradīcijām. Kopā ar citiem baltkrievu kultūras darbiniekiem, piemēram, Sjargeju Saharavu (Сяргей Пятровіч Сахараў), K. Jezovitovs pieskaitāms pie baltkrievu izglītības tīkla izveidotājiem Latvijā starpkaru posmā. Tas ietvēra ne tikai pamatskolu, bet arī vidusskolu, ģimnāziju un baltkrievu lauksaimniecības skolu izveidi ar tālākām iespējām studēt augstāko izglītību Čehoslovākijas Republikā. K. Jezovitovs aktīvi veidoja un uzturēja attiecības ar baltkrievu organizācijām Polijā, Lietuvā, Čehoslovākijā, Vācijā. K. Jezovitova vadībā izveidojās Baltkrievu Izglītības pārvalde, kas kļuva par baltkrievu sabiedrisko un kultūras centru Latvijā parlamentārisma periodā. Tomēr baltkrievu sabiedrisko darbinieku un politiķu nespēja sastrādāties neveicināja Latvijas baltkrievu kopienas saliedētību.

Baltkrievu minoritāte starpkaru posmā Latvijā piedzīvoja grūtības, kas saistāmas ar baltkrievu minoritātes zemo izglītības līmeni un salīdzinoši zemo nacionālās pašapziņas līmeni. K. Jezovitovs uzskatīja, ka tieši krievu un poļu minoritātes iespaids, kas nereti par ietekmes faktoru izmantoja katoļu ticību vai pareizticību, īpaši apzinoties tā dēvēto tutejšiju faktoru Latgalē, ierobežoja baltkrievu minoritātes ietekmes paplašināšanos. Lūgumā neizraidīt viņu un sievu Matildi no Latvijas un atbrīvot no ieslodzījuma Rīgas Centrālcietumā 1930. gadā viņš piezīmēja, ka, neskatoties uz dažādiem starpminoritāšu konfliktiem, Latvijas sabiedrībai un valdībai nepieciešams izprast konfliktu īstos cēloņus, risināt tos un atbalstīt baltkrievus. K. Jezovitovs uzskatīja, ka piesardzīgi ierobežojošas politikas īstenošana pret Latvijā dzīvojošām minoritātēm nespēja izveidot starpminoritāšu un valsts dialogu. Tieši minoritāšu kultūras attīstības autonomija varētu šo trūkumu atsvērt un palīdzēt valstij darboties bez iekšējiem konfliktiem.

20. gs. 30. gados K. Jezovitovu neuzskatīja par nozīmīgu valsts līmeņa darbinieku. Pēc Latvijas okupācijas viņa sniegtais ieguldījums Latvijas baltkrievu kultūras attīstībā tika ignorēts. K. Jezovitova personības nozīme tika aktualizēta tikai pēc neatkarības atjaunošanas, kad bija novērojama interese par Latvijas etnisko minoritāšu vēstures izpēti. Baltkrievijas historiogrāfijā K. Jezovitova nopelni tiek uzsvērti saistībā ar BTR izveidi un izceļot K. Jezovitovu kā vienu no izcilākajiem baltkrievu sabiedriskajiem darbiniekiem emigrācijā.