Piemineklis pēc sākotnējās ieceres tika veltīts sarkanajiem latviešu strēlniekiem, kuri Oktobra apvērsuma un Krievijas pilsoņu kara laikā cīnījās lielinieku un Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин; īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs, Владuмир Ульянов) pusē. 2000. gadā piemineklis tika pārsaukts par pieminekli visiem latviešu strēlniekiem – arī tiem, kuri cīnījās Pirmā pasaules karā, un bijušajiem strēlniekiem, kuri cīnījās Latvijas armijas sastāvā Latvijas Neatkarības karā. Piemineklis atrodas Strēlnieku laukumā 1, Rīgā, un tā augstums ir 13 m.

Tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs.

Padomju okupācijas periodā sarkano strēlnieku tēma tika risināta visos mākslas veidos, tostarp tēlniecībā. Pieminekļa ideja radās lokālā vidē kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Komunistiskās partijas elites vēlme monumentālā formā iemūžināt latviešu karavīru ieguldījumu komunistu režīma agrīnā posma vēsturē, demonstrējot lojalitāti un ceļot savu pašvērtību. Pamatakmens likšanā 1965. gadā piedalījās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Ministru padomes priekšsēdētājs un Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) prezidija loceklis Aleksejs Kosigins (Алексей Николаевич Косыгин), kas tā laika kontekstā nozīmēja pozitīvu šīs iniciatīvas vērtējumu.

Konkurss latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa izveidei notika 1966. gadā, tajā piedalījās 34 projekti. Konkursa noteikumos nebija paredzēta sabiedriskas funkcijas būve, taču daži autori tādu bija iecerējuši. V. Albergs vēlējās strēlnieku figūras novietot uz zema postamenta, telpiski izvērstas un uz stilizēta karoga fona.

1967. gada nogalē LPSR Revolūcijas muzejā jaunu metu izstādīja otrās prēmijas ieguvēji V. Albergs, arhitekti Dz. Driba un G. Lūsis-Grīnbergs. Viņu projektā ansamblis sastāvēja no Latviešu strēlnieku muzeja (mūsdienās – Latvijas Okupācijas muzejs) un laukuma līmenī novietotas trīsfigūru skulptūras. Projektu oficiāli apstiprināja 1968. gadā.  Tobrīd saglabājušos Melngalvju nama pagrabus bija iecerēts iebūvēt ēkā kā iespējamu kafejnīcas telpu. Projekta tapšanas gaitā bija aktuāla arī doma par Melngalvju nama atjaunošanu, ko uzturēja spēkā arhitektu diskusijas par Vecrīgas rekonstrukciju un radošā inteliģence. Projektēšanas un celtniecības darbu organizēšanu veica LPSR Ministru padome, bet pārraudzīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja. Šāda pārraudzība liecina, ka piemineklis tika uzskatīts par idejiski svarīgu un nozīmīgu.

Pieminekļa kalšanas laikā tā novietnē izcēlās ugunsgrēks (1970), to dzēšot, akmeņi daļēji sasprāga, kompozīciju nācās mainīt un tā kļuva kompaktāka; pēc šā gadījuma tika nolemts pieminekli novieto tālāk no muzeja uz augsta postamenta. Kādu laiku pēc ugunsgrēka piemineklis tautas valodā ticis dēvēts par pieminekli trīs ugunsdzēsējiem, jo negadījuma dēļ ugunsdzēsības dienesta vadošās amatpersonas zaudēja darbu.

Piemineklis tika atzīts par gatavu 1971. gada aprīlī, tā atklāšana notika V. Ļeņina dzimšanas dienā – 22.04.1971. 1972. gadā pieminekļa autori tika apbalvoti ar LPSR Valsts prēmiju.

Piemineklis ir darināts no Ukrainā pasūtīta granīta.

Pieminekļa kompozīcija sastāv no trīs garos šineļos tērptu nedaudz atšķirīga vecuma vīriešu figūrām, savietotām kopā ar mugurām. Ir versija, ka tēli jāsaprot kā jauns strādnieks, komisārs un padzīvojis zemnieks. Pieminekļa stilistika ir izteiksmīgs “skarbā stila” jeb socmodernisma un akadēmiskās akmenstēlniecības piemērs – pilnīga statika, absolūts masu kompaktums, ģeometrizācija, šķautņu un gludu plakņu kontrasts, vispārināti laikmetam raksturīgie ietērpi un ieroči. Zvaigznes kokardes pie formas cepurēm raksturo tēlus kā revolucionāros jeb sarkanos strēlniekus. Skulptūra ir vizuāli iespaidīga, skarba un savā veidā spēcīga, augstais postaments nodrošina memoriālajiem tēliem vajadzīgo distanci no ikdienas. Piemineklis Latvijas monumentālās akmenstēlniecības vēsturē ir atzīstams V. Alberga radošo spēju apliecinājums.

Padomju okupācijas periodā bija iespējams atrast skatupunktus, no kuriem harmoniski līdzsvarojās pieminekļa vertikāle ar tālāk esošo apmēram 123 m augsto Rīgas Svētā Pētera baznīcas smaili (tās atjaunošanu pabeidza 1973. gadā) un starp tām kontrastējošo Latviešu strēlnieku muzeja bloka horizontāli. Veiksmīgs bija sarkanā granīta un muzeja ēkas anodētā alumīnija apšuvuma plākšņu tonālais apvienojums. Pieminekļa vispārinātā ģeometrizētā forma harmoniski apvienojās ar ēkas modernisma ietekmēto stilistiku.          

2000. gadā tika mainīta pieminekļa interpretācija, demontējot veco plāksni un postamentā iekaļot “Latviešu strēlnieki. 1915–1920”, neuzkrītošās zvaigznes pie tēlu cepurēm un ordenis palika.

Piemineklis ir tīrīts un restaurēts 2006. gadā. Pieminekļa apkārtnes bruģējums pārbūvēts 2022. gadā.

Padomju okupācijas periodā pie pieminekļa notika oficiālo svētku pasākumi, piemēram, Latviešu sarkano strēlnieku piemiņas pasākumi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piemineklis kļuva nepopulārs. Pēc Melngalvju nama atjaunošanas un uzbūvēšanas vertikāļu skatupunktu ansamblis tika izjaukts – Melngalvju nama jumts ir redzams virs Latvijas Okupācijas muzeja, tāpēc vertikāļu un horizontāļu attiecības vairs nepastāv.

Mūsdienās piemineklis atrodas vizuāli disharmoniskā telpiskā vidē, kuras vēstījumi ir pretrunīgi. 2021. gadā tika pabeigta Latvijas Okupācijas muzeja ēkas pārbūve un atklāts memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla” (mākslinieks Kristaps Ģelzis, arhitekte Ilze Miķelsone, sonologs Voldemārs Johansons). Rezultātā nelielā teritorijā Vecrīgā atrodas idejiski konkurējoši pieminekļi – okupācijas un represiju upuru komplekss  un strēlnieku monuments, kura vēstījums ir neskaidrs – sarkanīgā granīta un zvaigžņu pie cepurēm dēļ to joprojām iespējams interpretēt kā sarkano strēlnieku piemiņas iemūžinājumu, kuri aktīvi piedalījās represīvā komunistiskā režīma pamatu veidošanā.

Piemineklis padomju laikā tika iekļauts tūrisma ceļvežos, suvenīru atklātņu komplektos. Padomju perioda folklorā tas bija ieguvis nosaukumu “Trīs, kuri gaida ceturto", šādi domājot vīrus, kuri grasās “samest” naudu grādīga dzēriena iegādei, kas liecina par spēju ar humoru izturēties pret ideoloģiski pompozu pieminekli.