Pastāv vairāki pieņēmumi par Vīna kalnu un tā funkciju. Viens no tiem – kalns bija vācu nocietināta apmetne, kas 13. gs. uzcelta blakus Mežotnes pilij. Daži pētnieki Vīna kalnu uzskata par zemgaļu kulta vietu, kas ietilpst Mežotnes senvietas kompleksā. Ņemot vērā, ka Vīna kalns no trijām pusēm ir norobežots ar stāvām nogāzēm, bet no ceturtās puses – nodalīts ar grāvi, var pieņemt, ka tas ir Mežotnes senvietas papildu nocietinājums Mežotnes pilskalna nocietinājumu sistēmā. Starp Vīna kalnu un Mežotnes pilskalnu atradusies daļa no 13 ha lielās Mežotnes senpilsētas.

Mežotnes Vīna kalnu savā 1892. gada darbā pieminējis Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), uzskatot, ka tas, iespējams, esot vācu nocietinājums – kara nometne, lai aizsargātu mežotniešus pret lietuviešu uzbrukumiem. 21.07.1924. Vīna kalnu apmeklēja, uzmērīja un tā uzmērījumu ar aprakstu publicēja pazīstamākais starpkaru perioda laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš 1926. gada izdevumā “Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme”, izvirzot hipotēzi, ka “pilskalns veidots Mežotnes robežu aizsardzībai pret leišiem”. 1966. gadā Zemgales arheoloģisko pieminekļu apzināšanas laikā pilskalnu apmeklējis arī arheologs Māris Atgāzis.

Par Vīna kalnu ļaudis runā, ka laiku pa laikam tur augšup no zemes paceļoties dievgalds ar maizi un vīnu un tad atkal nogrimst. Tāpēc šo kalnu sauc par Vīna kalnu. 

Pilskalna veidošanai izraudzītā vieta ir ar dabisku gravu rietumos un dienvidos, bet ziemeļpusē ir uzbērts 5 m augsts valnis. Pilskalna plakums ir 25 x 20 m liels, kalna nogāzes ir 10 m augstas. Kultūrslānis Vīna kalnā ir neliels, kas liecina par to, ka pilskalns nav bijis ilgstoši apdzīvots. 5 m augstais valnis Vīna kalna ziemeļu plakuma malā ir augstāks pret grāvi un, pamazām pazeminoties, ietver lielu daļu no pilskalna plakuma 1 m augstumā. Pilskalnā pieejama labiekārtota atpūtas vieta ar soliem, ir informatīvais stends. Piekļuvi pie pilskalna nodrošina apmēram 500 m garš, no dēļiem veidots ceļš jeb tūristu taka Lielupes ielejas stāvkrastā, senpilsētas austrumu malā, kas izveidota pēc 2010. gada Zemgales plānošanas reģiona projekta. Formas un nocietinājumu izbūves ziņā Vīna kalns ir raksturīgs zemgaļu vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku sākumposma nocietinātajiem pilskalniem.

Vīna kalna pilskalns līdz šim arheoloģiski maz pētīts. Pie pilskalna un pilskalnā 1938. gadā veikti nelieli pārbaudes izrakumi arheologa Valdemāra Ģintera vadībā. Balstoties uz keramikas atradumiem Vīna kalnā un tā pakājē, kas datējami ar m. ē. 1. gadu tūkstoti, arī arheologs M. Atgāzis pievienojies uzskatam, ka tas varētu būt Mežotnes pilskalna blakus nocietinājums. Pilskalns ietilpst senās Mežotnes senvietas kompleksā, un tas ir uzskatāms kā potenciāls pētniecības objekts, kas nākotnē var sniegt jaunas atziņas un liecības par zemgaļu materiālo kultūru.

Mežotnes senvieta ar tajā ietilpstošo Vīna kalnu ir nozīmīgs arheoloģiskais komplekss Austrumbaltijas mērogā un arī viens no lielākajiem Latvijas pilskalniem ar līdz šim brīdim lielāko zināmo senpilsētu 13 ha platībā Latvijas teritorijā. Mežotnes senvieta regulāri tiek sakopta un labiekārtota. Līdzās Mežotnes pilskalnam atjaunotajā baznīcā ir atklāta ekspozīcija par seno Mežotni. Mežotnes senvieta līdzās Rundāles pilij ir iecienīts tūrisma objekts, un, attīstoties Mežotnes apkārtnes infrastruktūrai, paredzams, ka tā nozīme Zemgales tūrismā ar katru gadu augs.