Parantennulidae dzimtas ērces ir saistītas ar Vecās un Jaunās pasaules daudzkājiem (Myriapoda) un skrejvabolēm (Coleoptera, Carabidae). Zinātnieki ir veikuši Micromegistus barkeri bioloģijas pētījumus laboratorijā. Ērces ievāca dabā no trijām skrejvaboļu sugām (Scarites subterraneus, Evarthrus sodalis colossus, Patrobus longicornis) Kanzasā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Ērces pārsvarā uzturējās uz vaboļu koksām un II kāju pāra ciskas un stilba, mazākā mērā – uz citām kājām vai galvkrūtīm. Micromegistus barkeri mātītes ir dzīvdzemdētājas. Tām divas olas attīstās gandrīz vienlaicīgi un aizņem apmēram pusi no mātītes opistosomas. Jaunās ērces piedzimst, mātītēm atrodoties uz vabolēm. Viena metiena attīstība ilgst aptuveni 14 dienas. Pēc ērces kāpura piedzimšanas tas trīs līdz piecas minūtes paliek, pieķēries pie mātītes vēderpuses, tad pārvietojas uz tās mugurpusi. Nedaudz vēlāk ērces kāpurs pārvietojas uz skrejvaboles ķermeni. Visas Micromegistus barkeri attīstības stadijas uzturas uz skrejvabolēm. Laboratorijas apstākļos kāpura attīstība noritēja 15–20 dienas, protonimfas attīstība – 12–15 dienas, deitonimfas – 15–20 dienas. Pieaugušie ērču īpatņi uz skrejvaboles atradās aptuveni četrus mēnešus. Dabā Micromegistus barkeri, iespējams, pārziemo kopā ar skrejvabolēm to augsnē veidotajos tuneļos.
Micromegistus barkeri barojas ar skrejvaboļu (Carabidae) ādas un dziedzeru izdalītajiem sekrētiem, kā arī ar organiskajām atliekām, ko atrod, pielipušas pie skrejvaboļu mutes orgāniem vai vaboles ķermeņa. Heliceru pirkstu atlokveida izaugumus ērces izmanto, lai savāktu skrejvaboļu dziedzeru izdalītos sekrētus. Plēsonība Parantennulidae dzimtas ērcēm nekad nav novērota.
No sugas Parantennulus scolopendrarum līdz šim atrastas tikai mātītes. Tēviņi un ērču nepieaugušās stadijas nav zināmas.