Ērces ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Vairumam sugu tēviņus un mātītes var atšķirt pēc to ārējām morfoloģiskajām dzimumpazīmēm.

Tēviņu dzimumsistēmu veido pāra vai nepāra saplūduši sēklinieki, sēklvadi, sēklinieka piedēklis vai piedēkļi, sēklas pūslīši, sēklas izvadkanāli un kopulācijas orgāns. Parasti Holothyrida un mezostigmātu ērcēm ir pāra sēklinieki. Citās ērču grupās tie ir nepāra vai saplūduši. Eriophyoidea un Demodicidae ērcēm sēklas pūslīši sākas tieši pie sēkliniekiem. Kopulācijas orgāns nav mezostigmātu ērcēm, jo šīs grupas tēviņi spermatoforus pārvieto ar heliceru palīdzību. Daļai mezostigmātu un ganību ērču sugu tēviņu sēklinieki ir nepāra orgāns. Sēklinieki ražo spermatozoīdus, kas pa sēklas izvadkanāliem nonāk kopulācijas orgānā. Ērcēm spermatozoīdi ir dažādas formas un sugām specifiski.

Mātītes dzimumsistēmu veido viena, divas vai vairākas olnīcas, kas savienotas ar vienu vai vairākiem olvadiem. Parazītveida ērcēm, Trombidiformes un vairumam Oribatida ērču olnīcas ir nepāra orgāns. Parasitengona ērcēm olšūnas, kas attīstās olnīcās, izskatās kā vīnogu ķekars. Augot un palielinoties apjomā, olšūnu radītais spiediens uz olnīcu pamatnes membrānu pieaug un ļauj tām izkļūt olvados. Olvados izdalītie sekrēti veido olas apvalku, kas pasargā augošo embriju. Dažām mezostigmātu un Trombidiformes sugām ir viens nepāra olvads. Mezostigmātu un Actinedida ērcēm ir nepāra dzemde. Tā atveras makstī, kas atrodas idiosomas vidējās vai aizmugurējās daļas vēderpusē. Acaridida ērcēm nav atsevišķas dzemdes. Šīm ērcēm sēklas uztvērējs ir saistīts ar olnīcām.

Ērcēm raksturīga iekšējā apaugļošanās. Daļai sugu sēkla tiek nogādāta tieši mātītes dzimumatverē, piemēram, Actinedida ērcēm, vai uz īpašu dzimumstruktūru – kopulācijas somiņu (bursa copulatrix) –, kā tas ir Acaridida ērcēm. Sēklas tieša pārvietošana var notikt ar muskuļotu sēklas pumpi, kas atrodas pie sēklas izvadkanāla. Dažām sugām (Astigmata, Crypturoptidae) kopulācijas somiņa ir caurules veida. Kopulācijas somā ievietotā sēkla pārvietojas uz sēklas uztvērēju un tad uz olnīcām, kur notiek olšūnu apaugļošana. Netiešā sēklas nodošana raksturīga daudzās ērču grupās. Uropodina (parazītveida ērces) ērcēm sēklas paciņu vai pilienu pārvieto tieši no tēviņa uz mātītes dzimumorgāniem. Sugai Leiodinychus krameri pirms kopulācijas novērots sarežģīts rituāls. Tam seko abu īpatņu vēdera daļu sakļaušanās, kad sēklas paciņa tiek piestiprināta pie mātītes epiginālā vairoga priekšējās daļas, un drīz pēc tam sēklas šķidrums uzsūcas. Daudzās mezostigmātu ērču sugās tēviņi sēklas pārvietošanai izmanto heliceras. Ar tām sēklas paciņu ievieto tieši mātītes dzimumatverē vai kopulācijas somiņai līdzīgā struktūrā – sēklas uzņemšanas porās jeb solenostomos (solenostomes). Sēklas pārvietošana uz mātītes dzimumatveri – tokospermija – raksturīga Parasitidae un Celaenopsidae dzimtas ērcēm. Sēklas uzņemšanas poras atrodas uz mātītes kājām, endopodiālajiem vairogiem vai uz sternālajiem vairogiem. Tēviņam sēklas pārvietošanai sēklas uzņemšanas porās uz heliceru kustīgā pirksta ir speciāls orgāns – spermodaktils. Sēkla no tēviņa dzimumorgāniem pārvietojas uz helicerām un ieplūst spermodaktilā, kuram ir dobs vidus. Caur spermodaktila šauro galu sēkla nonāk mātītes sēklas uzņemšanas porās. Šo procesu sauc par podospermiju. Ganību ērcēm raksturīga tokospermija; tēviņš bieži vien mātītes dzimumatverē ievieto heliceras ar sēklu, kā arī hipostomu un pedipalpas. Actinedida un Oribatida ērcēm tēviņi sēklas paciņu atstāj īpaša kātiņa jeb spermatofora galā. Spermatofors tieva, šķidra diega veidā izplūst no tēviņa “dzimumlocekļa” un, saskaroties ar gaisu, sacietē. Tas notur sēklas paciņu, lai tā būtu vieglāk pieejama mātītēm. Sēklas paciņu uzņem mātītes dzimumorgāni, bet spermatofors tiek atdalīts un atstāts. Oribatida ērcēm tēviņi spermatofora novietošanu veic kā īpašu rituālu, tā piesaistot mātītes uzmanību. Daļai sugu tēviņi arī izdala seksa feromonus mātīšu piesaistīšanai. Spermatofori ir dažādas formas un izmēra. Bdellidae (Prostigmata) ērcēm tas ir garš un ar sarežģītu ornamentāciju, bet Eriophyoidea ērcēm mazas lapas veidā. Spermatofori ir raksturīgi arī ūdens ērcēm. Tēviņiem pārošanos veicina mātītes izdalītie feromoni. Daudzu sugu tēviņiem uz kājām atrodas īpaši pielāgojumi, kas tiem palīdz saturēt mātīti kopulācijas laikā. Daļa ērču sugu spēj vairoties partenoģenētiski, kad jaunie īpatņi attīstās no neapaugļotas olšūnas, tomēr nav nevienas sugas, kas vairojas tikai šādā veidā.

Gan tēviņiem, gan mātītēm dzimumatveres parasti sedz vairodziņi, kas saistīti ar dzimumpiesūcekņiem. Spermatozoīdi mātītes dzimumorgānos bieži nonāk nenobrieduši. To nobriešana turpinās pēc kopulācijas. Mātītes dēj olas vai arī ir dzīvdzemdētājas. Dažām Oribatida ērču sugām ir speciāls dējeklis. Dējeklis attīstās no maksts un var būt iegarens maksts sieniņas turpinājums, somai līdzīga, ovālas formas struktūra vai sarežģītas uzbūves muskuļots orgāns, kas atsevišķas olas var izdēt konkrētā vietā. Daļai parazītveida ērču ir reducēts dējeklis. Vairumam ērču vienlaicīgi attīstās viena vai divas olas, bet ganību ērcēm vienlaicīgi attīstās un tiek izdētas līdz 8000 olu. Daļai Oribatida ērču olas attīstās mātītes ķermenī, bet mātītes tās neizdēj. Kad mātīte iet bojā, kāpuri barojas ar tās ķermeņa audiem. Bieži vien pēc pārziemošanas kāpuri izgraužas no mātītes ķermeņa. Ērču olas parasti sedz apvalks, kas aizsargā embriju tā attīstības laikā.

Mezostigmātu un Actinedida ērcēm raksturīga arhenotokija, kad no neapaugļotas olas attīstās tēviņš. Šīm grupām raksturīga arī teilitokija, kad no neapaugļotām olām attīstās mātītes. Tā novērota arī daļai ganību ērču un Oribatida sugu. Acaridida ērcēm novērota amfoterotokija, kad no neapaugļotām olām attīstās gan mātītes, gan tēviņi.