Vatikāna Radio
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Vatikāna Radio ir daļa no Romas katoļu baznīcas. Savu darbību Vatikāna Radio aizsāka, orientējoties uz plašo katoļticīgo auditoriju Eiropā. 1929. gadā raidstacijas izveidi pāvests Pijs XI (Pius XI) uzticēja radio izgudrotājam Guljelmo Markoni (Guglielmo Giovanni Maria Marconi) un pats kļuva par pirmo pāvestu, kura balss skanēja Vatikāna Radio. Pirmo reizi Vatikāna Radio raidīja 12.02.1931. Raidstacijas vadība sākotnēji tika uzticēta Jēzus sadraudzībai. Kopš 2015. gada raidstacija ir pakļauta Vatikāna komunikācijas sekretariātam (tagad dikastērijam) kopā ar citiem Vatikāna medijiem, piemēram, laikrakstu L'Osservatore Romano (“Romas Novērotājs”), Svētā Krēsla preses dienestu un Svētā Krēsla informācijas portālu Vatican News (“Vatikāna Ziņām”). Komunikācijas dikastērijs savukārt ir viena no Romas kūrijas – Svētā Krēsla pārvaldes organizāciju kopuma – sastāvdaļām.
Mūsdienās radio un citi Vatikāna mediji par savu mērķi uzskata “komunicēt žēlastības evaņģēliju visiem cilvēkiem”. Lai gan kopumā apolitisks, Vatikāna Radio ir izmantojis savu balsi, lai norādītu uz reliģisku un cita veida apspiestību. Radio raida Vatikāna apkārtnē 39 valodās, lai sasniegtu svētceļniekus un citus apmeklētājus. Izmantojot īsviļņus, Vatikāna Radio ir dzirdams visā pasaulē.
Komunikācijas dikastērijs turpina attīstīt vienotu Vatikāna mediju, kas izmantotu jaunākās tehnoloģijas, bet būtu pieejams arī tradicionālos mediju kanālos. Pāvests Francisks (Franciscus) 2017. gada uzrunā Komunikācijas dikastērija plenārsēdē izteica viedokli, ka radio raidījumi īsviļņos joprojām ir aktuāli valstīs, kurās pieeja jaunākajām tehnoloģijām ir apgrūtināta. 2021. gadā pāvests pauda bažas par Vatikāna mediju efektivitāti, ņemot vērā Komunikācijas dikastērija ievērojamo daļu Vatikāna budžetā. Nav arī skaidrs, cik liela ir Vatikāna Radio auditorija.
Vatikāna Radio programma sākas ar ziņām par pavēstu, Svēto Krēslu un baznīcu, kā arī pasaules notikumiem. Tam seko intervijas, grāmatu apskati, pārdomas par teoloģiskiem un citiem jautājumiem. Ziņu raidījumi sākas ar sveicienu latīņu valodā ‒ Laudetur Jesus Christus! (Lai slavēts Jēzus Kristus!).
Tāpat kā citi tradicionālie plašsaziņas līdzekļi, Vatikāna Radio jau kopš tā pirmsākumiem piedzīvoja izaugsmi un panākumus, taču 21. gs. sākumā jaunie digitālās komunikācijas līdzekļi radīja konkurenci tradicionālajiem mediju kanāliem. 1931. gadā pāvests Pijs XI raidorganizācijai redzēja lielu perspektīvu ticības izplatīšanā, savukārt 2021. gadā pāvests Francisks aicināja Vatikāna Radio un citus Svētā Krēsla medijus attaisnot savu turpmāko pastāvēšanu.
Sākotnēji Vatikāna Radio koncentrējās uz evaņģēlismu un ziņu sniegšanu par pāvestu un baznīcu. Tomēr Otrā pasaules kara laikā stacija atklāti kritizēja Vāciju par attieksmi pret iedzīvotājiem okupētajās teritorijās, piemēram, Polijā. Vēlāk, kad Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) sāka ietekmēt Austrumeiropu un Centrāleiropu, Vatikāna Radio bieži ziņoja un komentēja reliģisko apspiešanu.
Sākotnēji raidorganizācija koncentrējās uz Eiropu, bet pēc Otrā pasaules kara tā pievērsa uzmanību arī citiem pasaules reģioniem. Piemēram, īsviļņu pārraides angļu valodā uz Āfriku sākās 1950. gadā, uz Āziju ‒ 1958. gadā, bet vēlāk Vatikāna Radio pievienoja pārraides citās reģionālajās valodās. Pārraides uz Brazīliju portugāļu valodā sākās 1958. gadā.
Vatikāna Radio turpināja attīstīties ‒ 1992. gadā tajā strādāja jau simtiem radio žurnālistu un raidorganizācijas pārraides sasniedza aptuveni desmit miljonus klausītāju visā pasaulē. Tomēr tās vairāku miljonu eiro lielais budžets izraisīja bažas baznīcas vadībā. Vatikāna Radio reaģēja uz jauno tehnoloģiju, īpaši interneta, attīstību un izplatību, samazinot īsviļņu pārraižu apjomu.
Aukstā kara laikā PSRS uztverē Vatikāns kalpoja Rietumu interesēm un Vatikāna Radio bija starp pretpadomju propagandas ieročiem. Par spīti padomju okupācijas varas iestāžu traucējumiem, Vatikāna Radio signāli tomēr sasniedza klausītājus, tāpēc šis saturs bija jāiznīcina ar pretpropagandas līdzekļiem.
Vatikāna Radio ir bijusi nozīmīga loma dažādās auditorijās gan katoļu ticības atbalstīšanā, gan norādot uz netaisnībām pasaulē. Otrā pasaules kara laikā un pēc tam raidstacija kritizēja autoritāro varu un ticīgo kopienu apspiešanu. Piemēram, Vatikāna Radio 20. gs. 40. gadu sākumā nosodīja represijas pret ebrejiem un romiem Horvātijā. Raidorganizācijas programmās Āfrikā ir uzsvērtas ziņas, kas izaicina stereotipus par šo kontinentu. Pēc Krievijas atkārtota iebrukuma Ukrainā 02.2022. Vatikāna Radio paplašināja savas īsviļņu pārraides gan uz Ukrainu, gan Krieviju, “lai piedāvātu palīdzību tiem, kas cieš”.
Vatikāna Radio pārraides, kas sasniedza PSRS, klausītājiem piedāvāja no oficiāliem valsts medijiem atšķirīgu naratīvu. Fakts, ka padomju okupācijas vara traucēja Rietumu raidstaciju signālus, liecina par PSRS bažām par to, ko auditorija varētu klausīties.
Starp Vatikāna Radio ietekmīgākajām personām ir bijuši tā ģenerāldirektori, sākot ar pirmo – tēvu Džuzepi Džanfrančeski (Giuseppe Gianfranceschi), kurš strādāja Vatikāna Radio no 1931. līdz 1934. gadam. Tēvs Filipo Sokorsi (Filippo Soccorsi) vadīja raidorganizāciju no 1934. līdz 1953. gadam, arī Otrā pasaules kara laikā, kad Vatikāna Radio kritizēja ebreju vajāšanu Vācijā un vēlāk iestājās pret komunistisko varu Austrumeiropā. Tēva Antonio Stefanici (Antonio Stefanizi) vadībā no 1953. līdz 1973. gadam Vatikāna Radio paplašināja programmu un pārcēlās uz jaunām telpām.
Pirmais raidījums latviešu valodā ēterā bija dzirdams pēc Otrā pasaules kara, 02.09.1948., lai informētu piederīgos par tuviniekiem, kas pēc kara bija izklīduši pa Eiropu un citur. Sākumā raidījumi bija dzirdami reizi nedēļā, ceturtdienas vakaros, īsviļņos. Lai gan no sākuma šie raidījumi neizraisīja bažas padomju okupācijas varai, kad Vatikāna Radio runāja par apstākļiem okupētajā Latvijā, it īpaši ziņojumos par baznīcu apgānīšanu un ticīgo apspiešanu, PSRS sāka traucēt signāla uztveršanu (Svētais Krēsls nekad neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS). No 1950. gada Vatikāna Radio latviešu valodā raidīja divas reizes nedēļā īsviļņos, kā arī vidējos viļņos, no 1965. gada ‒ trīs dienas nedēļā, bet jau nākamajā gadā ‒ četras dienas nedēļā. No 20. gs. 50. līdz 80. gadiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) presē parādījās vairāki raksti, kuros nosodīts Vatikāns, Vatikāna Radio un jezuīti. Savukārt Vatikāns uzsvēra, ka tas izvairās no politiskiem vai ideoloģiskiem strīdiem, lai gan Vatikāna Radio raidījumi nepārprotami bija pretkomunistiski. Trimdas latviešu organizācijas novērtēja Vatikāna Radio darbību, tomēr raidstacijas reliģiskā noskaņa neļāva paust tik stingru pretkomunistisku nostāju kā “Amerikas Balss” vai “Radio Brīvība”, un tāpēc trimdas vadība atturīgi atbalstīja Vatikāna Radio. Starp pretkomunistiskajiem raidījumiem latviešu valodā bija arī slepenā “Brīvā Latviešu Balss”, ko no Madrides kopš 1955. gada raidīja Spānijas Nacionālais Radio (Radio Nacional de España). Kad spāņi 1965. gadā pēkšņi pārtrauca šos raidījumus, trimdā tika aktualizēts jautājums par lielāku atbalstu Vatikāna Radio, tomēr vadošās organizācijas bija atturīgas. Pastāv arī jautājums par Vatikāna Radio valodas izvēli, raidot latviski, bet ne latgaliski. Par šo izvēli laikraksta “Latgolas Balss” izdevējs Vladislavs Locis 1967. gadā izteica kritiku trimdas garīgajai vadībai, jo tā šajā jautājumā nespēja vai negribēja ietekmēt Vatikānu. Programmas latviešu valodā un citas, kas bija orientētas uz Austrumeiropu, skāra politiskas un finansiālas pārmaiņas. Piemēram, ņemot vērā notikumus Austrumeiropā un pieaugošo pretestību padomju okupācijas varai un ietekmei, 1975. gadā Vatikāna Radio latviešu raidījumi jau skanēja sešas reizes nedēļā un raidījumu ilgums pieauga no 15 līdz 20 minūtēm. No 1986. gada Vatikāna Radio vidējos viļņos uz Austrumeiropu sāka raidīt spēcīgāku virziena signālu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ņemot vērā tendences mediju patēriņā, jau 2001. gadā bija plānots pārtraukt pārraidīt Vatikāna Radio raidījumus latviešu valodā. Kad 2012. gadā Vatikāna Radio pārtrauca translēt savus raidījumus vidējās un īsviļņu frekvencēs Eiropā, arī raidījumi latviešu valodā vairs neizskanēja tiešajā ēterā. Kopš 2012. gada Vatikāna Radio programmu latviešu valodā iespējams noklausīties tiešraidē Svētā Krēsla informācijas portālā Vatican News, kur katru dienu tiek sagatavots 19 minūšu ilgs raidījums. Lai gan Vatikāna Radio vairs neraida Latvijā, 2022. gadā vēl bija iespējams dzirdēt tā programmu Latvijas teritorijā latviešu un krievu valodā, pateicoties katoliskās stacijas “Radio Marija Latvija” raidījumiem FM spektrā Rīgā, Liepājā, Krāslavā, Valkā un Cēsīs. Ir grūti noteikt tiešo ietekmi, kāda Vatikāna Radio varētu būt bijusi uz auditoriju Latvijā pirms neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Nav skaidrs, cik daudz klausītājus Vatikāna Radio sasniedza Latvijā. Vatikāna Radio latviešu redakcijas pirmais vadītājs bija priesteris Pāvils Bečs, bet 1950. gadā viņa vietā nāca tēvs Staņislavs Kučinskis. S. Kučinskis turpināja vadīt latviešu redakciju līdz 2000. gadam. S. Kučinska laikā redakcijā strādāja vairāki latvieši, ieskaitot lektori un tulkotāju Martu Rasupi. Viņa redakcijā sāka strādāt 1957. gadā un pēc pensionēšanās turpināja darbu radio līdz 1978. gadam. Citi nozīmīgi darbinieki bija Ārvaldis Andrejs Brumanis, kurš 1995. gadā tika iecelts par Liepājas bīskapu, kā arī Terēze Bondare, Biruta Krivteža un Terēze Svilāne. Māsa Silvija Krivteža redakcijā sāka strādāt 1990. gadā un vada to joprojām. Viņas līdzstrādnieki ir Jānis Evertovskis un Inese Šteinerte.