Lilija Otīlija Grīviņa strādāja par skolotāju vairākās skolās un bija pasniedzēja Hunaņas Bībeles institūtā (湖南聖經學校).

L. O. Grīviņa piedzima Rīgā dzelzceļa ierēdņa Jēkaba un mājsaimnieces Karolīnas Marijas ģimenē. Vecāki spēja nodrošināt meitai labu izglītību. Pēc izglītības iegūšanas 02.06.1902. iesvētīta Rīgā, Jēzus evaņģēliski luteriskajā baznīcā, pie vācu konfirmandiem. 

L. O. Grīviņa ieguva skolotājas izglītību 06.1902., pabeidzot Ludmilas Tailovas 1. šķiras meiteņu skolu (vēlāk sieviešu ģimnāzija), kur mācības norisinājās krievu valodā. Mācījās Lībencellas misijas seminārā Vācijā (1908–1912). Prakses gads norisinājās Millheimā (mūsdienās Bādenes-Virtembergas federālā zeme) un Nīderlauzicā (mūsdienās Brandenburgas federālā zeme), Vācu Impērijā, kā arī Pievolgas reģionā, Krievijā (1912–1913).

07.09.1913. Bādlībencellā (mūsdienās Bādenes-Virtembergas federālā zeme) L. O. Grīviņa tika iesvētīta par misionāri.

L. O. Grīviņas kalpošanu Ķīnā var iedalīt trijos posmos. Pirmajā posmā (laikā no 05.1914. līdz 05.1915.) L. O. Grīviņa atradās Hendžu, Hunaņas provincē, kur bija Lībencellas misijas stacija. Šajā laikā viņa mācījās ķīniešu valodu, arī ķīniešu Braila rakstu, un kārtoja eksāmenus, lai varētu strādāt par skolotāju.

Otrajā posmā (laikā no 05.1915. līdz 1922. gada rudenim) L. O. Grīviņa strādāja Čangšā, Hunaņas provincē kā skolotāja Lībencellas misijas uzturētajā skolā neredzīgajām meitenēm, kā arī veica evaņģelizācijas darbu ķīniešu ģimenēm, it īpaši sievietēm. Viņai izdevās izveidot izcilu reputāciju, kas ļāva uzturēt attiecības ar sabiedrības augstāko slāņu ķīniešiem.

Trešajā posmā (laikā no 1922. gada rudens līdz 12.1924.) L. O. Grīviņa turpināja būt Čangšā, bet strādāja kā lektore Hunaņas Bībeles institūtā, ko vadīja Franks Kellers (Frank A. Keller). Viņš bija Ķīnas iekšzemes misijas misionārs un ārsts. Tā kā viņš bija pieredzējis ksenofobiju un Rietumu misionāru izdzīšanu un nogalināšanu, tad F. Kelleram bija ļoti svarīgi apmācīt vietējos ķīniešu evaņģēlistus. Pirmie ķīniešu misionāri tika nosūtīti evaņģelizācijā 07.1909. Šī stratēģija bija veiksmīga, un nākamajos gados dažādos Hunaņas reģionos tika nosūtītas misionāru grupas. Lai labāk apmācītu šos misionārus, 1916. gadā sadarbībā ar Losandželosas Bībeles Institūtu (Biola) tika atklāta Hunaņas Bībeles skola (vēlāk institūts). F. Kellera sieva Elizabete (Elizabeth Keller) pārraudzīja sieviešu misionāru apmācību. F. Kelleram bija nepieciešami palīgi, it īpaši sieviešu apmācībā, tādēļ L. O. Grīviņa varēja veiksmīgi pāriet šajā misijas darbā.

Īpaši sekmīgas bija studentu ziemas un vasaras brīvlaikos rīkotās evaņģelizācijas kampaņas, kad paši ķīnieši evaņģelizēja savā tautā. L. O. Grīviņas galvenā kalpošanas bāze tajā laikā bija Čangša, taču viņa darbojās vēl divās misijas stacijās Tongšanā un Pēkiašanā.

1925. gadā L. O. Grīviņa ieradās atvaļinājumā Rīgā, drīz pēc tam saderinājās ar Jūliju Spali (Spalle) un izstājās no misijas dienesta. J. Spalis bija brāļu draudžu sacītājs un organizēja sapulces Rīgas Jūrmalā, Majoros. L. O. Grīvīņa (nu jau L. O. Spale) vadīja Bībeles un misijas stundas, strādāja iekšmisijas darbā pie mācītāja Paula Detlava un apmeklēja nakts patversmes. Latvijā viņa bija zināma kā misionāre Ķīnā, tāpēc rīkoja misijas vakarus, stāstīja par savu darbu un rādīja attēlus no Ķīnas.

Tomēr pēc atgriešanās L. O. Spale nevarēja atrast algotu darbu luterāņu baznīcā, tāpēc viņai nācās piepelnīties dažādos darbos kā mašīnrakstītājai un tulcei. Pēdējā dzīves gadā L. O. Spale slimoja un beidzamos divus mēnešus pavadīja 1. Rīgas pilsētas slimnīcā, kur aizgāja mūžībā 28.05.1944.

L. O. Grīviņa devās misijā bez plaša atbalsta no Rīgas. Lielākā daļa viņas kalpošanas norisinājās Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara laikā. 

No avotiem, kas saglabājušies, ir iespējams saprast, ka L. O. Grīviņu motivēja Dieva aicinājums un praktiskā Svēto Rakstu pielietošana, kā arī iespēja kalpot lomā, ko tā laika sabiedrība piedāvāja. Viņu motivēja kristīgā žēlsirdība pret vietējiem ķīniešiem: neredzīgajām meitenēm, kurām citādi nebūtu nekādu iespēju iegūt izglītību, nabadzīgajiem un sabiedrības augstāko slāņu cilvēkiem.

Galvenais jaunievedums, ko L. O. Grīviņa spēja ieviest kopā ar citiem Hunaņas Bībeles institūta mācībspēkiem, bija vietējo ķīniešu evaņģēlistu apmācība, it īpaši sieviešu evaņģēlistu apmācība un sūtīšana evaņģelizācijas praksēs. 1923. gadā pirmo reizi kalpošanā tika sūtītas sieviešu evaņģēlistu grupas, kas bija pretēji ķīniešu ieražām. Kā evaņģelizācijas tehniku lietoja misionāru sūtīšanu pāros. Misionāri uzrunāja vietējās sievietes ar Bībeles stāstiem par Dievu un Viņa mīlestību, iemācīja no galvas noskaitīt kādu Bībeles pantu “par patieso Dievu” un nodziedāt kādu dziesmu.