Pilskalna aizsardzības sistēmas izbūvē izšķirami četri posmi. Senākajā posmā, 7. gs. pirms mūsu ēras, nocietinājumi sastāvēja no koka žoga, kas apjoza pilskalna apdzīvoto daļu. Žoga pamatkonstrukciju veidoja zemē ierakti 15–25 cm resni stabi 40–80–120 cm attālumā cits no cita. Sevišķa uzmanība tikusi pievērsta zemesmēles atklātajai pusei, kur konstatēja pat četru žogu vietas. Nākamajā posmā visapkārt apmetnes plakumam uzbērts zemes valnis, kura pamatu veidoja akmeņu rindas. Ieeja pilskalnā šajā laikā bijusi no ziemeļaustrumu puses. Posmā pēc tam nocietinājumu sistēma tika radikāli pārbūvēta. Ieeju, kas ikvienā nocietinājumā bija visvairāk apdraudēta un tāpēc visrūpīgāk aizsargājamā vieta, pārcēla uz grūtāk pieejamo apmetnes ziemeļrietumu stūri, kur to īpaši nocietināja, izveidojot izliektu līdz 2 m platu koridorveida eju. Zemesmēles ziemeļrietumu daļā, kur nogāzes nebija sevišķi augstas un stāvas, tās tika paaugstinātas un pastāvinātas, uzberot smiltis un klājot mālus. Šajā posmā uzcēla arī jaunu 5–6 m platu un vismaz 3 m augstu valni. Tā pamatā iebūvēja vairāk nekā metru augstu kamerveida karkasu no baļķiem, kas novērsa vaļņa nobrukumus un noslīdējumus. Pret Daugavu vērstajā ziemeļaustrumu pusē vaļņa ārmalas stāvumu nodrošināja zem vaļņa māla seguma uzceltais 1,7 m augstais akmeņu krāvums. Šeit arī kļuva skaidra pilskalna nosaukuma izcelsme – somu valodā kivi ir ‘akmens’. Pēdējā aizsardzības sistēmas posmā tika paplašināts pilskalna apdzīvotais plakums zemesmēles atklātās puses virzienā, pārceļot aizsarggrāvi par 2–3 m uz ārpusi. Tik spēcīgi nocietinājumi līdz šim nav konstatēti nevienā no šī perioda pilskalniem.
7–10 m platā nocietinājumu josla ietvēra ap 650–700 m2 lielu pilskalna apdzīvoto plakumu. Gar tā malām nocietinājumu iekšpusē 5–7 m platā joslā atradās ēkas, bet plakuma vidū 400 – 500 m2 liels neapbūvēts pagalms. Pārsvarā 10–25 m2 lielās ēkas bija celtas stabu konstrukcijā. Atklāja arī kādas 2,5 x 4 m lielas, guļbūvē celtas ēkas apakšējo pārogļojušos vainagu. Ēku apkurei izmantoti no akmeņiem krauti pavardi. Pēc J. Graudoņa domām, Ķivutkalnā vienlaikus varēja pastāvēt 10–12 celtnes, kuras apdzīvoja 50–60 cilvēku liela kopiena.
Pilskalna kultūrslānī atrada akmens ķīļveida un kātcauruma cirvjus, graudberžus, krama priekšmetus, kaula bultu galus, smaiļus, kaltus, rotadatas, raga rokturus un cirvjus, dzintara un bronzas priekšmetus – pavisam 2700 vienības. Atrada arī divus bronzas priekšmetu depozītus. Īpaši jāatzīmē lielais skaits māla tīģeļu (191) un lejamveidņu (544) fragmentu, kas veido 33,5 % visu senlietu atradumu. Bez tam atrada ap 38 000 māla trauku lausku, no kurām 90 % pieskaitāmi švīkātajai keramikai.
Pilskalna iemītnieku iztikas līdzekļu pamatā bija zemkopība un lopkopība. Uz attīstītu zemkopību norāda atrastie graudberži, bet it īpaši lielais daudzums pārogļojušos labības graudu un pākšaugu (kvieši, mieži, prosa, zirņi, pupas). Par lopkopību liecina atrasto dzīvnieku kaulu sastāvs – 94 % bija mājlopu kauli (liellopi, cūkas, sīklopi, zirgi). Uzturā izmantotas arī zivis un gliemeži, kuru paliekas atsevišķās vietās bija sablīvējušās pat līdz 30 cm biezos slāņos. No nomedītajiem meža dzīvniekiem atzīmējami aļņi, stirnas, mežacūkas, bet it īpaši bebri, kuru kauli to vērtīgās kažokādas dēļ veidoja 55 % visu medījumu.
Īpaša nozīme pilskalna saimniecībā bija bronzas apstrādei, uz ko norāda tīģeļu un lejamveidņu skaits. Tas liecina, ka vēlajā bronzas laikmetā un senākajā dzelzs laikmetā Ķivutkalns bija ievērojamākais bronzas apstrādes centrs Daugavas lejteces rajonā un bija iesaistīts maiņas tālsakaros. Pilskalns tika pamests 1. gs. mūsu ērā.
