PSRS iebrukums Somijā, Ziemas karš, bija nozīmīgs militārs konflikts netālu no Latvijas robežām. Latvijas valdības atturīgā nostāja un rīcība, kas nenosodīja padomju pusi, nespēja nodrošināt Latvijai labvēlīgākus apstākļus PSRS iebrukuma draudu apstākļos Baltijā. Savukārt Latvijas sabiedrības un militārpersonu nostāja, neraugoties uz apstākļiem, ko noteica autoritārisms un līdz ar to ierobežota izpausmes brīvība, skaidri demonstrēja simpātijas Ziemas kara upurim – Somijai.

Pēc 1939. gada 5. oktobra bāzu līguma noslēgšanas un padomju karabāzu izveidošanas Latvijas teritorijā Latvijas valdības rīcībspēja kļuva ierobežota. Līdzās 1939. gadā deklarētajai neitralitātei un aizvainojumam par Somijas atturību attiecību veidošanā ar Latviju tās (arī Igaunijas un Lietuvas) valdības nostāja Ziemas kara laikā oficiāli raksturojama kā neitrāla un tajā pašā laikā tāda, kas atbalsta padomju pusi. Bailes par Latvijas valsts drošību un cerības saglabāt vismaz ierobežotu suverenitāti valsts vadībai lika izvēlēties šo ārpolitisko kursu. Somija gan Latviju un Igauniju kara laikā par neitrālām valstīm uzskatīja tikai ļoti nosacīti, jo pēc padomju karabāzu izvietošanas Baltijā šīs valstis drīzāk nodrošināja atbalstu padomju ekspansijai (no Igaunijā esošajām gaisa karabāzēm tika īstenoti tieši uzbrukumi Somijai). Reaģējot uz Latvijas sabiedrības un preses atbalstu un simpātijām somu cīņai pret pārspēku, Latvijas valdība centās norādīt sabiedrībai uz iepriekšējo Somijas atturību attiecībās ar Latviju un vienošanos ar PSRS kā miera nodrošinājuma faktoru. Tomēr prese turpināja publicēt rakstus Somijas atbalstam, kā rezultātā valdība 1940. gada janvārī sanāksmē lielāko preses izdevumu redaktoriem norādīja mainīt publikāciju satura pasniegšanu un akcentus. Latvijas valdība centās nedot iemeslus PSRS apvainot to Latvijas un PSRS vienošanās pārkāpšanā un neradīt drošības situācijas tālāku pasliktināšanos. Neraugoties uz to, ka valdības politiku galvenokārt noteica Valsts prezidents un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, pēc laikabiedru atmiņās minētā, ne visi ministri piekrita šādai valdības nostājai.

Latvijas sabiedrības nostāja kopumā nepārprotami liecināja par atbalstu Somijai. Tomēr jebkādas plašākas publiskas aktivitātes nebija iespējamas, jo valstī pastāvēja autoritārais režīms ar preses brīvības un sabiedriskās darbības ierobežojumiem. Politiskās policijas ziņojumi par iedzīvotāju noskaņojumu kara laikā liecināja par līdzjūtību un atbalstu Somijas armijai visdažādākajās iedzīvotāju grupās. Arī preses publikācijas, informācijas plūsma un tās pasniegšanas veids līdz valdības ierobežojumiem skaidri un nepārprotami vērsa lasītāju uzmanību uz to, ka laikrakstu veidotāju simpātijas piederēja upurim, t. i., Somijas pusei.

Saskaņā ar trimdā esošo izlūkdienesta darbinieku atmiņās sniegtajām liecībām Latvijas militārās izlūkošanas darbinieki ar Somijas sūtniecības Rīgā kara atašeja starpniecību nodeva Somijas armijai informāciju, ko pēc padomju radiokodu atšifrēšanas bija ieguvuši Latvijas armijas izlūkdienesta radiotelegrāfa radio informācijas atšifrētāji. Divi šī dienesta darbinieki vēlāk trimdā liecināja, ka šī informācija palīdzējusi izsekot padomju karaspēka pārvietošanos un tādējādi veicinājusi somu pretošanās spējas. Tiek uzskatīts, ka šī slepenā sadarbība norisinājusies ar ģenerāļa Krišjāņa Berķa piekrišanu, kurš paudis somiem labvēlīgu attieksmi, tomēr nekādi dokumentāri apstiprinājumi šiem sadarbības faktiem nav atrasti. Padomju okupācijas laika Latvijas armijas virsnieku pratināšanas protokoli liecina, ka armijas personāls uzmanīgi sekoja notikumiem Ziemas kara frontēs un jaunākā virsniecība bija gatava rīkoties pēc Somijas parauga un pretoties agresoram – PSRS.

Lai gan vēstures literatūrā ir redzams dažāds latviešu brīvprātīgo skaits, saskaņā ar Somijas Kara arhīva (Sota-arkisto) materiāliem, somu Ārzemnieku leģiona brīvprātīgo sarakstā reģistrēti tikai trīs latviešu brīvprātīgie: no Latvijas izraidītais aizliegtās organizācijas “Pērkonkrusts” vadītājs Gustavs Celmiņš, inženieris Anatols Rozentāls, kurš Somijā ieradās no Šveices un bija pieteicies lidotāja pienākumu veikšanai, un strādnieks Leons Lūsis. G. Celmiņš leģionā ieņēma komandiera adjutanta amatu. Visi trīs brīvprātīgie leģionā ieradās 1940. gada janvāra beigās–februārī. Ārzemnieku leģiona formēšana un apmācība izrādījās novēlota, jo 1940. gada martā tika noslēgts pamiers un leģiona vienībām piedalīties karadarbībā neizdevās. 

Neraugoties uz Latvijas valdības centieniem saglabāt vismaz ārēji draudzīgas attiecības un bez ierunām pakļauties PSRS prasībām, Latvijas neatkarību izglābt nebija iespējams. Lai gan Latvija centās izvairīties no jebkādas formālas apsūdzības “draudzīgo attiecību” ietekmēšanā, Latviju, tās sabiedrību, tajā skaitā valdības locekļus, pēc 1940. gada jūnijā sāktās okupācijas piemeklēja smags liktenis – valsts okupācija un plašas represijas. Latvijas valdības pretimnākšana un pakļaušanās Maskavas prasībām neatviegloja Latvijas apstākļus, kā bija cerējis valsts vadītājs K. Ulmanis. Tajā pašā laikā sabiedrībā saglabājās neizpratne par valdības rīcību un atbalsts somu sabiedrībai, kas izlēma nepadoties padomju prasībām.

Vēlāk trimdā un pēc neatkarības atjaunošanas Ziemas kara piemērs bija arguments diskusijās Latvijas sabiedrībā un profesionālu vēsturnieku vidū par to, vai Latvijai bija jāpretojas agresoram.