Mātes dienu dažādās valstīs svin atšķirīgos datumos, bet dienas būtība ir nemainīga – cilvēki ar ziediem, kartītēm un / vai dāvanām sveic savas mammas un vecmammas, notiek ģimenes un publiski pasākumi, tiek godināta mātes loma un pēdējos gados – arī aktualizēti ar to saistīti problēmjautājumi. Latvijā Mātes dienu svin ik gadu maija otrajā svētdienā.

Nosaukumā ietverts vārds “māte”, norādot sievietes lomu un sabiedrības grupu, kuras īpašai godināšanai paredzēta šī diena. Latviešu valodā Mātes dienu dažkārt dēvē arī mazāk formāli – par Māmiņdienu.

Latvijā Mātes dienu svin ik gadu maija otrajā svētdienā. Mātes dienas svinēšanas pirmsākumi rodami 20. gs. 20. un 30. gados, bet atkārtoti – pēc padomju okupācijas –  tā kalendārā parādījās Trešās Atmodas laikā – 1989. gadā. Oficiāli to pirmo reizi svinēja 1992. gadā, jau pēc neatkarības atgūšanas Latvijā.

Mātes dienas izcelšanās saistāma ar amerikānieti Annu Mēriju Džārvisu (Anna Marie Jarvis), kura Mātes dienu pirmo reizi svinēja privātā lokā – 08.05.1907. – gadu pēc savas mātes nāves. 1908. gadā pēc viņas aicinājuma mātēm veltīto dienu svinēja vietējā draudzē un sabiedrībā. Bet par oficiāliem svētkiem maija otro svētdienu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) izsludināja 1914. gadā. Mātes dienas pirmsākumos šajā dienā radās tradīcija apmeklēt to dievnamu, kur bērnībā bija iets kopā ar māti, un uz altāra nolikt ziedus kā pateicību.

Lai gan tradīcija nāk no ASV, jau 20. gs. 30. gados starpkaru Latvijā notika spilgts un pastāvošās varas atbalstīts mēģinājums iedzīvināt šo svētku dienu visā Latvijā, kas sevišķi izpaudās Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā. 1938. gadā Mātes diena tika pārdēvēta par Ģimenes dienu, lai pievērstu uzmanību arī tēvam un bērniem.

Mātes diena ir salīdzinoši jauni svētki, kas radās tikai 20. gs. sākumā un kam vajadzēja izveidot jaunus svinēšanas rituālus.

Pirmais publiskais Mātes dienas svinību piemērs 1924. gadā notika Mazsalacā, mācītāja Alfrēda Skrodeļa draudzē. 1934. gadā avīzēs jau rakstīja, ka diena “atradusi visplašāko atbalsi visā tautā un nu nav stūrīša mūsu zemē, kur šī diena netiktu svinēta”.

Mātes dienai arī bija uzlikts augstāks uzdevums – ne tikai godināt savas mātes, bet mātes lomu valsts un iedzīvotāju ataudzē, sasaistot to arī ar tautas garīgo atjaunotni. Teoloģijas un filozofijas profesors Kārlis Oskars Kundziņš tolaik presē skaidroja, ka latviešiem, kuriem jau ir daudz savu svinamu gadskārtu, bija nepieciešams pārņemt ārzemēs dibinātu svētku dienu, jo “mēs, latvieši, esam maza tauta. Mums rūpīgi jākrāj un uzticīgi jāglabā ikviena vērtība, kas mūs var darīt bagātākus, stiprākus, lielākus. Tāpēc mēs nevaram vienaldzīgi paiet garām mātes piemiņas dienai, ko šodien svin daudzas pasaules tautas un valstis. Mēs šodien saprotam, ka darbs, kādu veikušas un ik dienas veic mūsu māmuļas, varbūt ārīgi var likties sīks: viņš bieži ietverts ikdienības lokā – starp istabu, kūti, sētu un pagalmu. Bet tas savā būtībā ir tik liels un svēts, kā reti kāds, jo to apgaro un apskaidro liela un svēta ideja – dot pasaulei jaunu dzīvību, auklēt un audzināt tautas saimi, viņas nākotni – jaunus cilvēkus. Kāpēc tas darbs būtu mazāks nekā, piemēram, uzcelt lielu jaunceltni vai sarakstīt kādu grāmatu?”.

Starpkaru periodā Latvijā Mātes dienai vērību pievērsa preses izdevumi ar dienai veltītām publikācijām, kuras var iedalīt trīs grupās:

1) dzeja;

2) filozofiska rakstura apceres vai raksta autora viedoklis par Mātes dienas nepieciešamību un mātes neatsveramo lomu ģimenes dzīvē un arī latviešu tautas saglabāšanā;

3) ziņas un reportāžas par Mātes dienas notikumiem Rīgā un citās Latvijas pilsētās un pagastos.

Par Mātes dienas svinēšanu starpkaru Latvijā atgādināja arī Radiofona programma, jo jau iepriekšējā vakarā tas atskaņoja runu par māti un bērniem. Svētku dienas rītā raidīja Mātes dienai veltītus korāļus un latviešu rakstnieku dzeju. Mātes dienā godināja ne tikai mātes, bet pieminēja arī kritušos Latvijas karavīrus.

 Mātes dienas svinēšana starpkaru Latvijā ietvēra:

1) pasākumus, kuros ietverti reliģiski rituāli, dievnamu un kapsētu apmeklējums, uz kurieni devās privātpersonas un organizāciju pārstāvji, lai noliktu ziedus uz aizmirstās mātes kapa vai valstsvīru un ievērojamu sabiedrisko darbinieku mātes atdusas vietām, kā, piemēram, uz toreizējā zemkopības ministra Jāņa Birznieka mātes kapa Bārtā vai ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica mātes kapa Durbē. Mātes dienas svinēšana dažādās Latvijas vietās liecina, ka jaunās dienas svinībās bija ietvertas jau eksistējošas piemiņas un svētku pasākumu iezīmes – baznīcas, kapsētas apmeklējums;

2) Mātes dienas svinēšana līksmākā, bet ne mazāk audzinošā veidā – tematikai atbilstošos koncertos, referātu lasījumos un citos saviesīgos pasākumos. Dažkārt pagastos un pilsētās Mātes dienas svinības norisa visu dienu – pēc mātēm veltīta dievkalpojuma ļaudis devās kopīgā gājienā, kas tika dēvēts par “svētceļojumu”, uz kapsētu, bet vakarā pulcējās skolēnu vai viesmākslinieku gatavotā koncertā kultūras namā.

Mātes dienai raksturīga bija arī labdarība, apciemojot un apdāvinot vecās māmuļas pilsētas nespējnieku patversmē vai mātes, kuru dēli krituši Pirmajā pasaules karā vai Latvijas Neatkarības karā.

Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis piedalījās Mātes dienas pasākumos, piemēram, 1936. gadā devās uz dzimto Bērzmuižas pagastu, kur pēc dievkalpojuma pie brīvības cīnītāju pieminekļa nolika ziedus un tad ieradās Bērzmuižas kapsētā godināt savas mātes piemiņu.

Mātes dienas norises rīkoja reliģiskas organizācijas (piemēram, luterāņu baznīcas dāmu komiteja), pilsētas aizsardžu nodaļas, skolas pārstāvji, mazpulku, skautu, gaidu pulciņi; dažkārt sarīkojumi bija visu uzskaitīto kopdarba rezultāts. Notika rūpīgs organizēšanas process, lai Mātes dienas pasākumiem nodrošinātu pēc iespējas plašāku auditoriju, piemēram, jau aprīlī preses izdevumos izskanēja mudinājums sakopt kapu kopiņas par godu Mātes dienai.

Mātes dienas iedzīvināšanu, visticamāk, sekmēja izteikts pastāvošās varas atbalsts jauno svētku ieviešanai un svinēšanai. Vēl pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma, 1933. gadā, izglītības ministrs Atis Ķeniņš izdeva rīkojumu visiem skolu priekšniekiem, nosakot, ka turpmākos gados Mātes diena svinama maija otrajā svētdienā un iepriekšējā sestdienā skolās mācību pēdējās divas stundas veltāmas skolēnu muzikāli vokāliem priekšnesumiem un referātiem par vecāku, īpaši mātes, mīlestības un mātes cieņas nozīmi audzināšanā un dzīvē. Rīkojumu papildināja norāde, ka uz šiem sarīkojumiem vēlams uzaicināt arī bērnu vecākus.

Lai sekmētu pārdēvēto svētku – Ģimenes dienas – svinības Latvijas reģionos, Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departaments pilsētu valdēm izsūtīja apkārtrakstu, kurā aicināja “pilsētas valdes rūpēties, lai Ģimenes diena tiktu pienācīgi svinēta arī pilsētu pašvaldībās”.

1938. gada Ģimenes dienas rīcības komitejas prezidija sēdes protokolā Nr. 1 presei bija paredzēta zīmīga vieta svētku programmā. Komiteja plānoja:

1) presē ievietot rakstus Ģimenes dienas idejiskā satura popularizēšanai;

2) sniegt presei plašu informāciju par Ģimenes dienas organizēšanu;

3) lūgt žurnālu un laikrakstu redakcijas pēdējā numura saturu, kas iznāks pirms Ģimenes dienas, veltīt šim tematam. Protokols apstiprina arī citus presē atainotos Mātes / Ģimenes dienas rituālus. Piemēram, radiofona programmas pielāgošanu šiem svētkiem, skolu un baznīcu iesaisti rituālu veikšanā.

Ģimenes dienas rīcības komiteja svētku rituālus plānoja realizēt, vienlaicīgi un intensīvi iesaistot trīs nozīmīgus sabiedrības socializēšanas un pastāvēšanas balstus: kultūru, izglītību un reliģiju, nodrošinot plašu informāciju medijos.

Jaundibinātās Mātes (Ģimenes) dienas svinēšanu vismaz publiskajā sfērā pārtrauca pusgadsimtu ilgais padomju okupācijas periods, kas ieviesa savas publiski svinamas svētku dienas, piemēram, Starptautisko sieviešu dienu 8. martā.

Mūsdienās Mātes diena tiek svinēta ģimenes lokā un publiski. Ģimenēm veidojas savas tradīcijas – tuvinieku kapu kopiņu apmeklējums, bērnu darinātu rokdarbu vai zīmējumu, vai citu dāvanu pasniegšana mātēm, kopīgas svētku pusdienas un citas. Sveicienus parasti saņem arī vecmammas, dažkārt arī vīramātes, sievasmātes un krustmātes. Izglītības iestādēs notiek Mātes dienai veltīti koncerti, īpaša svētku programma izskan arī plašai publikai pieejamos parkos, brīvdabas estrādēs, koncertzālēs un baznīcās. Sociālajos medijos Mātes dienā sveic uzņēmumi, teātri, pat mūziķi ar muzikālu priekšnesumu, taču daļa uzņēmumu to izmanto arī savām mārketinga aktivitātēm, piemēram, piedāvājot īpašas Mātes dienas akcijas vai atlaides. Vairākus gadus pirms Mātes dienas īpašu akciju rīko VAS “Latvijas Pasts”, sniedzot iespēju nosūtīt īpaša dizaina kartītes bez maksas. Mātes diena plaši tiek atspoguļota arī medijos, kas gan informē par Mātes dienas norisēm, gan arī, tuvojoties Mātes dienai, temats izskan vairākos raidījumos un publikācijās. Dažkārt svinības tiek apvienotas ar Starptautisko ģimeņu dienu, ko svin 15. maijā.

Starpkaru Latvijā Mātes dienā notika ne tikai mātes lomas godināšana, bet, sevišķi K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā, bērnu radīšana tika izcelta kā obligāts sievietes pienākums tautas priekšā. Mātēm un Mātes dienai veltītajās preses apcerēs izskanēja ne tikai nožēla, ka darbu steigā cilvēki aizmirst mātēm dāvāt mīlestību, bet arī tieša un nepārprotama vārdu “māte” un “tautas dzīvais spēks” vienādošana. Vairāku laikrakstu pirmajās lapās parādījās viens un tas pats organizēti veidots raksts, nosodot sievietes, kurām nav bērnu, un apgalvojot, ka sieviete savu pilnvērtību iegūst tikai ar bērnu pulciņu.

Sabiedrība tika pamazām iesaistīta visaptverošās aktivitātēs, par kuru īstenošanu izglītības iestādes un pašvaldības saņēma ministru rīkojumus. Detalizēts Mātes dienas plāns tika izstrādāts K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā. Piemēram, 1937. gadā izglītības ministrs Augusts Tentelis jau aprīļa sākumā rakstīja aicinājumu valsts un pašvaldību iestādēm, baznīcām, skolām, organizācijām un presei, kurā ieteica rīkot tematiskus dievkalpojumus baznīcās un svinīgus aktus skolās un biedrībās; nolasīt referātus, sarīkot piemērotus koncertus, teātra un kino izrādes; atcerēties Neatkarības karā kritušo Latvijas dēlu vecākus; sarīkot mātes un bērna aizsardzības izstādes un veselības kopšanas punktu apskates, bērniem atcerēties vecākus un tā tālāk.

Ņemot vērā, ka ģimenes kā tādas tiek uztvertas kā viens no mehānismiem valsts sociālās kārtības nodrošināšanai, Mātes (Ģimenes) dienas rituāli bija vērsti uz šīs valstij nozīmīgās ģimenes funkcijas pastiprināšanu; tie arī nodrošināja iespēju regulāri (ik gadu) par to atgādināt sabiedrībai.

Pēc neatkarības atgūšanas Mātes dienas svinēšana bija viena no tām Latvijas Republikas 20. un 30. gadu iezīmēm, ko bija nepieciešams atjaunot, lai attālinātos no padomju laika realitātes.

Sabiedrībai tā ir iespēja būt kopā ģimeniskos svētkos, kā arī doties uz kādu no pasākumiem – tirdziņiem, meistardarbnīcām vai koncertiem. Pēdējos gados šajā dienā arī tiek aktualizēti sievietei kā mātei svarīgi labbūtības jautājumi.

Īpašas, tieši Mātes dienai veltītas dziesmas publiski nav zināmas. Ādama Ores nošu krājumā “Vasaras svētku lūgšanas” ir skaņdarbs jauktajam korim a cappella “Mātes dienā”. Mātes dienai veltītajos tematiskajos pasākumos tiek atskaņoti tautā iemīļoti skaņdarbi par mātes nozīmi cilvēka dzīvē, mīlestību un tamlīdzīgi, piemēram, Vara Vētras “Māmiņai” (“Divas skudras”), Raimonda Paula “Dziesma nenosalst”, arī latviešu tautasdziesmas “Silta jauka istabiņa” un citas.