Pastāv uzskats, ka Haemaphysalis ģints ērču (tāpat kā pārējo ganību ērču dzimtas Ixodidae ērču) izcelsme meklējama Gondvanas kontinentā akmensogļu periodā, pirms aptuveni 90–140 miljoniem gadu. Tālāk tās no Āfrikas izplatījušās visā pasaulē. Izmirusi suga Haemaphysalis cretacea ir atrasta 99 miljonus gadu vecā Birmas dzintarā no Mjanmas.

Haemaphysalis ģints ērču tēviņi sasniedz 1,1–4 mm garumu. Mātītes ir nedaudz lielākas. Kad tās piesūcas asinis, var sasniegt 1 cm garumu. Haemaphysalis ērces ir dzeltenīgos līdz tumši brūnos toņos. Muguras vairogs parasti ir vienkrāsains, bez ornamentācijas. Gar ķermeņa mugurpuses malām atrodas 11 festoni (rievām līdzīgas struktūras). Gnatosoma Haemaphysalis ērcēm ir īsa, četrstūraina. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) parasti ir platas, ar dažādiem zobiņiem un izaugumiem. Tēviņiem uz vēdera nav vairodziņu, arī adanālo vairodziņu (vairodziņi, kas atrodas anālās atveres sānos) nav. Dažām sugām ir atsevišķi sklerīti. Uz I kāju pāra atrodas liels, uz aizmuguri vērsts dzelknis. Tēviņiem uz IV kāju pāra gūžām atrodas arī lieli pieši. Haemaphysalis mātītes ir līdzīgas tēviņiem, tikai sugām raksturīgās pazīmes tām nav tik izteiktas. Haemaphysalis ģints sugām (atšķirībā no citām ganību ērču dzimtas Ixodidae ērcēm) nav acu. Nimfu morfoloģija līdzīga kā mātītēm. Haemaphysalis ērču kāpuriem ir sešas kājas, bet nimfām un imago – astoņas. 

Visām Haemaphysalis sugām raksturīgs triju saimnieku dzīves cikls, kas ilgst 1–3 gadus atkarībā no vides apstākļiem. Nepieaugušo stadiju pārstāvji uzbrūk putniem, rāpuļiem un sīkajiem zīdītājiem. Pieaugušās Haemaphysalis ērces parazitē uz zīdītājiem, arī uz cilvēka. 

Ģintī Haemaphysalis (C. L. Koch, 1844) pašreiz zināmas vairāk nekā 170 sugas. 

Dažas biežāk sastopamās sugas:

Haemaphysalis ērces izplatītas visā pasaulē, bet vislielākā to daudzveidība, aptuveni 30 % no kopējā sugu skaita, sastopamas Dienvidaustrumāzijā. Daudzas sugas zināmas tropiskajā Āfrikā. Amerikā un Austrālijā sastopamas tikai dažas Haemaphysalis sugas. Šīs ērces dzīvo dažādos klimatiskos apstākļos: gan mitros, gan sausos, apgabalos ar karstām vasarām un aukstām ziemām, mežos, krūmājos, tuksnešos, pustuksnešos, stepēs, kalnos. Tuksnešos tās sastopamas dažādu dzīvnieku alās. 

Latvijā Haemaphysalis ģints ērces nav sastopamas. 

Haemaphysalis ērces pārnēsā Q drudža, tularēmijas, brucelozes, babeziozes, ērlihiozes, anaplazmozes, ērču encefalīta, Bhanjas vīrusa, Krimas-Kongo drudža, riketsiozes un Laimas slimības izraisītājus. Tās var izraisīt arī ērču paralīzi. Kodiena rezultātā saimniekorganisma asinīs nonāk ērces siekalas, kas satur paralīzi izraisošus neirotoksīnus. Ja ērces netiek nekavējoties noņemtas, nāve var iestāties elpošanas refleksu apstāšanās dēļ.  Vairums Haemaphysalis ērču sugu parazitē uz savvaļas dzīvniekiem, tomēr daļa pielāgojusies parazitēšanai arī uz mājdzīvniekiem. Ekonomiski nozīmīgas sugas ir sastopamas Eirāzijā, Āfrikā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Daļa sugu parazitē tikai uz briežiem, antilopēm un ir pielāgojušās parazitēšanai uz mājas liellopiem. Šo Haemaphysalis sugu nimfas ar dažiem izņēmumiem parazitē uz mazajiem mugurkaulniekiem. Daļa Haemaphysalis sugu parazitē uz savvaļas aitām un kazām, kā arī ir pielāgojušās parazītismam uz mājas kazām un aitām. Dažas Āfrikas sugas, kas parazitē uz savvaļas plēsējiem, parazitē arī uz suņiem.