Etimoloģiski Homēra vārdam ir vairāki skaidrojumi; vārds ὅμηρος, homēros ʽaklsʼ; ὅμηρος, kas būtu dalāms ὁ μὴ ὁρῶν, ho mē horōn ʽneredzošaisʼ, ʽtas, kurš neredzʼ (šī iemesla dēļ varēja rasties uzskats, ka Homērs bijis akls), citas vārda ὅμηρος nozīmes ʽķīlnieksʼ, ’ķīla’; darbības vārda joniskā dialekta forma ὁμηρεύω, homēreo ʽes rādu ceļuʽ, ʽes pavaduʼ u. c. skaidrojumi, kas saistāmi ar etimoloģijas teoriju lietojumu autora un autorības identificēšani.

Homērs jau kopš antīkās pasaules tiek uzskatīts par sengrieķu varoņeposu “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) autoru. Līdzās eposiem “Īliada” un “Odiseja” Homēram tiek piedēvēti arī citi episki sacerējumi. Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) “Poētikā” (Tέχνη ποιητική, 4. gs. p. m. ē.) Homēra vārds tiek saistīts gan ar komisko, gan traģisko: komisko iezīmē kāds līdz mūsdienām nesaglabājies Homēra sacerējums “Margīts” (Μαργίτης), bet traģisko – eposi “Īliada” un “Odiseja”. Tiek uzskatīts, ka Homērs sacerējis arī tā saucamās “homēriskās himnas”. Hellēnisma laika Homēra tekstu pētnieki konstatēja atšķirības starp eposiem “Īliada” un “Odiseja”, izsakot pieņēmumu, ka tos nav sarakstījis viens un tas pats autors. Aristarhs Samotrāķietis (Ἀρίσταρχος Σαμοθρᾴκιος) atšķirības eposos skaidro ar to, ka “Īliadu” Homērs sacerējis jaunībā, bet “Odiseju” vecumdienās. Antīkajā pasaulē Homērs tika uzskatīts par reālu personu.

Pirmo reizi Homēra vārds minēts 7. gs. p. m. ē. sengrieķu dzejnieka Kallīna (Καλλῖνος) elēģijās. Hrestomātisks ir sengrieķu vēsturnieka Hērodota (Ἡρόδοτος) 5. gs. p. m. ē. rakstītais, ka Homērs dzīvojis 400 gadus pirms viņa. Jau antīkajos avotos nav vienota priekšstata par Homēra dzīvi. Viņam tiek piedēvēts epitets “dievišķais” (δῖος, dios), norādot uz Homēra īpašo statusu citu dzejnieku vidū. Homēra dzimtene saistīta ar Joniju, Smirnu, Mazāzijas piekrasti vai Hijas salu. Lai tiktu dēvētas par Homēra dzimteni, sacentušās vairākas pilsētas. Samosatas Lūkiāns (Λουκιανὸς Σαμοσατεύς) savā darbā “Patiesie stāsti” (Ἀληθῆ διηγήματα, 2. gs.), atainojot brīnumainu, izdomātu ceļojumu, raksta, ka, nonākot svētlaimīgo salā, līdzās vairākām ievērojamām un mūžībā aizgājušām personībām tiek satikts arī Homērs, kuram tiek jautāts, no kurienes viņš cēlies (tātad šis jautājums nezaudē savu aktualitāti). Homērs atbild, ka patiesībā cēlies no Babilonas, tās iedzīvotāji viņu saukuši par Tigranu (Τιγράνης), bet, kad viņš kā ķīlnieks nonācis pie hellēņiem, tur viņam ticis dots Homēra vārds.

18. gs. sākumā tiek izteikts pieņēmums, ka Homērs nekad nav eksistējis. Kļūst aktuāls tā saucamais Homēra jautājums – diskusija par eposu “Īliada” un “Odiseja” autorību: vai tie pamatoti uzskatāmi par viena autora darbu, vai arī vērtējami kā vairāku autoru kopdarbs (starp kuriem varēja būt arī Homērs) vai mehāniska kompilācija, kas laika gaitā ieguvusi ja ne saturiski, tad vismaz formāli vienota darba formu. Homēra jautājuma risināšanai tiek izvirzītas vairākas teorijas, piemēram, kompilācijas teorija, tā saucamā “mazo dziesmu teorija” un iespraudumu analīze. Homēra jautājums ietver arī dzejnieka dzīves laika noteikšanu (pieņemot, ka viņš bijis reāla persona), gan arī Homēram piedēvēto eposu datēšanu. Homēra jautājums ir viena no nozīmīgākajām un vairāk apspriestajām problēmām filoloģijas vēsturē, jo iezīmē literāro tekstu sākumu Eiropā.