Indijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu In un atrodas 5. perioda 13. grupā. Indija relatīvā atommasa ir 114,818, un tā atoms sastāv no 49 protoniem un 49 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr] 4d¹⁰5s²5p¹). Indijs ir mīksts, sudrabaini balts, spīdīgs metāls. Indijs ir mīkstākais no metāliem, neieskaitot sārmu metālus. 

Laika periodā no 1860. līdz 1863. gadam, izmantojot spektroskopiju, tika atklāti tādi elementi kā indijs, cēzijs, rubīdijs un tallijs. Spektroskopija ir gaismas analīzes metode, kas rodas, uzkarsējot elementu. Radītā gaisma katram elementam ir atšķirīga. Elementa spektrs sastāv no krāsainu līniju sērijas. Indiju 1863. gadā atklāja vācu ķīmiķis Ferdinands Reihs (Ferdinand Reich) Freibergas kalnraktuvju skolā Saksijā. F. Reihs pētīja minerāla sfalerīta jeb cinka sulfīda (ZnS) paraugu, kas, viņaprāt, varētu saturēt nesen atklāto elementu talliju. No tā viņš ieguva dzeltenas nogulsnes, kuras, pēc viņa domām, bija tallija sulfīds (Tl₂S), taču atomu spektroskops parādīja līnijas, kas tallijam nepiederēja. F. Reihs bija daltoniķis, tāpēc viņš palūdza kolēģim – vācu ķīmiķim Hieronīmam Rihteram (Hieronymus Theodor Richter) – aplūkot spektru, un viņš atzīmēja izteikti violetu līniju, kas nebija novērota iepriekš citu elementu gadījumā. Tas galu galā ieguva nosaukumu “indijs”, kas radies no latīņu valodas vārda indicum jeb ‘violets’. Sadarbojoties F. Reihs un H. Rihters izolēja nelielu jaunā elementa paraugu un paziņoja par tā atklāšanu. 

Indijs ir viens no visretāk sastopamajiem elementiem uz Zemes. Tā daudzums Zemes garozā ir aptuveni 0,1 daļa uz miljonu. Indijs parasti sastopams cinka rūdās. Dabā tas ir atrodams arī tīrā formā, bet parasti tas ir savienojumos ar cinka minerāliem un dzelzs, svina un vara rūdām. To komerciāli ražo kā cinka rafinēšanas blakusproduktu. Indijs ir tikpat reti sastopams kā sudrabs. 

Indijam pastāv tikai viens stabilais izotops, proti, indijs-113. Dabā indijs pastāv kā divu izotopu maisījums: indijs-113 (4,3 %) un radioizotops indijs-115 (95,7 %) ar pussabrukšanas periodu 4,4×10¹⁴ gadi. No elementiem, kas satur stabilus izotopus, tikai telūrs un rēnijs sastopami ar stabilu izotopu mazākā daudzumā nekā radioaktīvais izotops. Izņemot indiju-115, visilgāk eksistējošais radioizotops ir indijs-111 ar pussabrukšanas periodu 2,8 dienas. Visu pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu dienu. Indiju-111 izmanto medicīnā, lai izmeklētu audzējus, iekšējo asiņošanu, abscesus un infekcijas, kā arī pētītu kuņģa un asins sistēmas. Radioaktīvais izotops tiek ievadīts asinsritē. Ķermenī izotops izdala starojumu. Šo starojumu var noteikt, izmantojot speciālas iekārtas. Novērotais starojuma modelis sniedz informāciju par pētāmo orgānu vai sistēmu. 

Indijs ir mīksts un plastisks metāls. To var saskrāpēt ar nagu un deformēt gandrīz neierobežoti. Indijs ir sudrabaini balts, spīdīgs metāls. Tas ir viens no mīkstākajiem zināmajiem metāliem, mīkstāks par svinu. Tas kļūst mīksts arī ļoti zemās temperatūrās. Šī īpašība ļauj to izmantot īpašās iekārtās, kas nepieciešamas temperatūrai, kas ir tuva absolūtajai nullei (–273 °C). Indijs rada “alvas kliedzienu”. Tā ir kliedzienam līdzīga skaņa, kas rodas, saliecot metālu. Indija galvenās spektrālās līnijas ir izteiktā indigo krāsā. Indija viršanas temperatūra ir 2072 ºC, tā kušanas temperatūra ir 156,60 ºC. Indija blīvums ir 7,31 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Indija atoma kovalentais rādiuss ir 142 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,78. 

Indijs šķīst skābēs, bet istabas temperatūrā nereaģē ar skābekli. Augstākā temperatūrā tas reaģē ar skābekli, veidojot indija oksīdu (In₂O₃). Indijs istabas temperatūrā ir inerts pret gaisu, bet sarkanajā karstumā (red heat, temperatūra, kad metāls iekrāsojas sarkans no karstuma) tas sadeg ar zili violetu liesmu, veidojot dzelteno indija oksīdu (In₂O₃). Šis oksīds ir viegli reducējams līdz metālam, un, spēcīgi karsējot, tas veido monoksīdu In₂O, kur indijam ir oksidēšanās pakāpe +1. Indijs ir amfotērs elements. Tas šķīst skābēs, veidojot indija sāļus, un arī izšķīst koncentrētos sārmos, veidojot indātus. Sildot ar halogēniem vai sēru, notiek tieša reakcija, veidojas indija halogenīdi (InCl₃, InBr₃, InI₃). Indijs savienojumos parasti ir ar oksidēšanās pakāpi +3. 

Lielāko daļu indija izmanto indija alvas oksīda ražošanai, kas ir svarīga skārienekrānu, plakanā ekrāna televizoru un saules paneļu sastāvdaļa. Tas vada elektrību, cieši saistās ar stiklu un ir caurspīdīgs. Indiju galvenokārt izmanto sakausējumu ražošanā. Indiju sakausējumos sauc par “metāla vitamīnu”. Tas nozīmē, ka ļoti mazs indija daudzums sakausējumā var radīt lielas izmaiņas. Mazu indija daudzumu pievieno zelta un platīna sakausējumiem, lai padarītu tos daudz cietākus. Šādus sakausējumus izmanto elektroniskajās ierīcēs un zobārstniecības materiālos. Vissvarīgākais indija pielietojums ir pārklājumu izgatavošanā. Piemēram, dažas lidmašīnu daļas ir izgatavotas no sakausējumiem, kas satur indiju. Indijs neļauj tiem nolietoties vai reaģēt ar gaisā esošo skābekli. Indiju izmanto gaisa kuģu dzinēju gultņu pārklāšanai, jo tas uzlabo izturību pret koroziju un ļauj virsmai saglabāt eļļas plēvi. Indija sakausējumi un savienojumi tiek izmantoti arī optisko (gaismas) ierīču ražošanā. Piemēram, indija gallija arsenīds (InGaAs) spēj pārveidot gaismas impulsus elektriskos signālos. Viens šādas ierīces pielietojums ir saules baterijās. Indija nitrīds (InN), fosfīds (InP) un antimonīds (InSb) ir pusvadītāji, ko izmanto tranzistoros un mikroshēmās. Indijam ir neparasta īpašība: izkausētā veidā tas pielīp tīram stiklam un citām virsmām. Tas padara indiju par vērtīgu hermētisku blīvējumu starp stiklu, metāliem, kvarcu, keramiku un marmoru. Indija sakausējumu izmanto ugunsdzēsības sistēmās veikalos un noliktavās, ugunsdrošu durvju savienojumos un kausējamos aizbāžņos, jo tam ir zems kušanas punkts.