Iespējams, ka pilskalns ir saistāms ar 1253. gadā piecu kuršu zemju dalīšanas līgumā Duvzares zemes sastāvā ietilpstošo Dames (Damis) ciemu.

Pirmo informāciju par Lieldāmes pilskalnu ievērojamākajam 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājam Augustam Bīlenšteinam (August Bielenstein) 1867. gadā sniedza Aizvīķu būvmeistars Fr. Maše (Masche). A. Bīlenšteins salīdzinoši īsu pilskalna aprakstu, kurā minēts arī nostāsts par zviedru šeit atrasto naudas lādi, publicēja 1869. gadā, minot, ka pats to nav apsekojis. Šajā aprakstā pieminēts arī salīdzinoši netālu esošais Aizvīķu pilskalns.

Lieldāmes pilskalnu 1922. gada 6. jūlijā apsekoja un uzmērīja, un izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš. Viņš aprakstu par Lieldāmes pilskalnu šajā izdevumā publicēja kopā ar aprakstu par Aizvīķu pilskalnu ar nosaukumu “2 “Pilskalni” pie Vidus muižas”. E. Brastiņš pieminējis arī kādu uz ziemeļiem no pilskalna esošu, grāvjiem un gravām norobežotu vietu, kā arī nostāstu par pilskalnā zviedru izrakto naudas lādi.

1942. gada oktobrī pilskalnu apsekoja arheologs Pēteris Stepiņš, kurš precizēja E. Brastiņa aprakstu, norādot, ka senā uzeja pilskalnā atradusies gar galvenā vaļņa ziemeļu galu, kā arī atzīmēja, ka dabā nevar konstatēt E. Brastiņa norādīto, iespējams, nocietināto vietu uz ziemeļiem no pilskalna. 1947. gada jūlijā pilskalnu apsekoja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs, kurš minēja, ka Otrā pasaules kara laikā to postījuši nelieli ierakumi un kultūrslānis vērojams arī pilskalna dienvidu pakājē. Pilskalna aizsardzības stāvokli 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā vairākkārt pārbaudījuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, īpašas izmaiņas nefiksējot, izņemot 2005. gada janvāra vētras postījumus, kad pilskalnā tika nolauzti daudzi koki un vairāki no tiem, krītot izrauti ar saknēm, postot kultūrslāni. 2018. gadā pilskalna valnī fiksētas vismaz četras nelielas mantraču rakumu bedres.

Jau 19. gs. vidū piefiksēts nostāsts par to, ka šajā pilskalnā zviedri izrakuši kādu agrāk apraktu naudas lādi. 20. gs. 30. gados pierakstītas teikas par pilskalnā vērojamo caurumu, kas esot kalnā nogrimušās pils skurstenis, kā dziļumu nav izdevies noskaidrot. Ir arī nostāsti par to, ka šeit notikušas sacensības starp ogļračiem un diviem bagātiem kungiem, kuri centušies uzmest augstākus kalnus. 20. gs. otrajā pusē pierakstīts arī nostāts par to, ka šis pilskalns ar pazemes eju bijis savienots ar Aizvīķu pilskalnu.

Diždāmes pilskalns ierīkots Vidvidas upītes labajā krastā, dabas labi aizsargātā, ap 14 m augstā zemes mēlē, kas no trim pusēm dabiski stāvas. Pilskalnam visapkārt dziļas, mitras gravas. Dabas mazāk aizsargātajā ziemeļaustrumu pusē pilskalna ap 30 x 40 m lielais plakums nocietināts ar gandrīz piecus metrus augstu valni, grāvi un vēl vienu ap divus metrus augstu valni. Pilskalna nogāzes un plakums apaudzis ar lielām eglēm; ar eglēm apaudzis arī valnis un grāvis. Vaļņa austrumu malā pie grāvja, vēja nogāztas egles celma vietā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kurzemes reģionālās nodaļas inspektore Jana Mikuļska 2021. gadā fiksējusi kultūrslāni ar oglītēm un neliela izmēra akmeņiem. Tad plakuma dienvidrietumu daļā vēl bija saglabājusies biedrības “Liepājas Optimistu pulks” 20. gs. 80. gadu otrajā pusē izvietotā koka zīme ar uzrakstu “Dāmas pilskalns”.

2023. gada rudenī pilskalnā pēc biedrības “Aizvīķu parks” iniciatīvas uzstādīts akmeņkaļa Rolanda Berga izgatavots akmens ar uzrakstu “Diždāmes pilskalns”. Līdzīgi akmeņi ar atbilstošiem uzrakstiem uzstādīti arī netālajos Aizvīķu un Straujenieku pilskalnos. 

Diždāmes pilskalns arheoloģiski līdz šim plašāk nav pētīts. Jau E. Brastiņš atzīmēja, ka pilskalnā konstatējams līdz 0,5 m biezs kultūrslānis. Kādi precīzāk datējami atradumi nav iegūti, tomēr apstāklis, ka Dāme minēta 13. gs. rakstītajos avotos, un pilskalna apkārtnē fiksētās arheoloģiskās liecības ļauj izteikt hipotēzi, ka tam var būt samērā nozīmīga loma Dienvidkurzemes vēlā dzelzs laikmeta beigu posma un agro viduslaiku vēstures pētniecībā.

Pilskalna apkārtnē salīdzinoši nelielā platībā konstatējamas vairākas senvietas – ap 0,5 km uz dienvidrietumiem, Vidvides upītes pretējā krastā atrodas Aizvīķu pilskalns – iespējama kulta vieta, rietumos no tā – arheoloģiski nepētīts, iespējams, senkapu uzkalns, bet nedaudz tālāk atrodas 1940. gadā arheologa Kārļa Oša pētītie gan ar agro, gan vēlo dzelzs laikmetu datējamie Aizvīķu Tiltiņu senkapi, kā arī Straujenieku pilskalns. Šis konteksts ļauj domāt, ka Aizvīķu apkārtne vēlajā dzelzs laikmetā un, pieļaujams, arī agrāk ir bijusi visai nozīmīgs kuršu apdzīvotības centrs.

Pilskalns apmeklētājiem ir samērā grūti pieejams, pie tā visērtāk var nokļūt, šķērsojot privātīpašumā esošas zemes, līdz ar to objekta kā tūrisma attīstībai nozīmīgas vietas potenciāls ir visai zems.