Pirmais pilskalnu 1868. gada 5. augustā apsekoja un gadu vēlāk īsu tā aprakstu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēžu protokolos publicēja vācbaltiešu mācītājs Augusts fon Raizons (August von Raison). Viņš atzīmējis, ka tas nav spēcīgi nocietināts, tomēr tā izveidē vērojamas cilvēku darbības pazīmes. 1922. gada 7. augustā pilskalnu apsekoja, uzmērīja un tā aprakstu sniedza pazīstamais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš 1923. gadā publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme”. E. Brastiņš arī pieminējis, ka pilskalna izveidē veikti “niecīgi zemes darbi”, bet tā plakumā līdz 1,5 m dziļumam vērojama smilts, “pelēka nokrāsojusies, sajaukta oglēm un trauku gabaliņiem”, kā arī atzīmē, ka tuvumā esošā Tigves muiža minēta 1230. gadā kā Pygawas, bet 1253. gada dokumentos kā Tygwe. Jau toreiz pilskalnā bijušas vērojamas vairākas mantraču izraktas bedres. 1947. gada jūnijā pilskalnu apsekoja un 1951. gada decembrī par to arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādīja toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs. 1959. gadā pilskalnu apsekoja arheologs Ēvalds Mugurēvičs un vēlāk arī citi, pārsvarā ar kultūras mantojuma aizsardzību saistītu iestāžu darbinieki.

Savdabīgi, ka par šo vizuāli ne visai izteiksmīgo Kurzemes pilskalnu fiksēts samērā daudz teiku. Jau E. Brastiņš minējis teikas par to, ka pilskalnā esot apraktas zelta mucas, kā arī par daudziem pilskalniem minēto nostāstu, ka tur esošajā caurumā ielaistā pīle izpeld tuvējā upītē. E. Brastiņš to nosaucis par Zvelejas strautu, citos pierakstos parādās Remesu upītes, Kumeļvalka vai Tumšā valka nosaukumi. 1940. gadā pierakstītas teikas, ka pilskalnā nogrimusi lībiešu pilskunga pils, kurš nav sapraties ar saviem ļaudīm, bet viņš pats ar jaunāko meitu noslīkuši upē. Cita versija vēsta, ka viņi gaidot, kad kāds uzminēs pils vārdu, un tā atkal paceltos, bet ne agrāk kā pēc simts gadiem. Kalnā arī dažreiz skanot skaista mūzika. Ar pilnīgākām teiku versijām iespējams iepazīties Latvijas Kultūras akadēmijas kolēģu 2008. gadā izdotajā grāmatā “Kalnā bija stalta pils”.

Pilskalns ierīkots ap 10 m augstā savrupā paugurā zemu pļavu vidū (relatīvais augstums 43 m virs jūras līmeņa). Gar tā dienvidaustrumu nogāzi tek strauts/valks, kura dažādie nosaukumi jau minēti iepriekš. Kalna plakums izlīdzināts, orientēts austrumu–rietumu virzienā, ap 20 x 45 m liels. Plakuma rietumu mala bijusi nocietināta ar nelielu valni, bet dienvidu nogāzē trīs metrus zem plakuma līmeņa saskatāmas terases paliekas. Kalns apaudzis ar slaidām priedēm, tādēļ no vecā lielceļa samērā labi pamanāms.

Līdz šim Tigves (Tigas) pilskalns arheoloģiski nav pētīts. Kādreizējās mantraču rakumu bedrēs konstatējams ne visai intensīvs, ap 0,5 m biezs kultūrslānis, lai gan E. Brastiņš savulaik norādījis, ka gaiši pelēcīga zeme, kas satur trauku lauskas un oglītes, sastopama arī dziļāk. Drošas liecības par pilskalna apdzīvotības laiku nav iegūtas, izņemot kādu pilskalna rietumu pakājē 1999. gadā atrastu bezripas keramikas lausku, kas liecina, ka šeit, iespējams, vēlā dzelzs laikmeta sākumā atradusies arī apmetnes vieta. Domājams, ka pilskalns ticis apdzīvots vēl vismaz 13. gs., par ko netieši liecina vietvārdu (Pygawas, Tygwe) pieminēšana 1230. un 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos, un Tigve ietilpusi vienīgā par kuršu ķēniņu 13. gs. rakstītajos avotos nosauktā Lamekina (rex Lammekinus, Lammechinus) pārvaldē esošajā teritorijā. Apmēram 1 km uz dienvidrietumiem no pilskalna pie Remešu mājām 20. gs. 30. gados atrastas kuršu vēlā dzelzs laikmeta senkapiem raksturīgas senlietas, kas zināmā mērā liecina, ka te varētu būt atradusies pilskalnam atbilstoša apbedījumu vieta.

Pilskalns jau kopš Latvijas valsts dibināšanas ir minēts dažos Kurzemei veltītos ceļvežos, tomēr lielāku popularitāti tūristu vidū nav ieguvis, lai gan ir salīdzinoši viegli pieejams.