Lalitai Muižniecei ir nozīmīga loma latviešu trimdas jaunajā paaudzē, pilnveidojot latviešu valodas zināšanas kā ilggadējai Rietummičiganas Universitātes (Western Michigan University) Latviešu valodas kursu lektorei (1970–1993) un Latviešu studiju programmas vadītājai (1981–1993). Interešu lokā latviešu trimdas un latviešu padomju dzeja, latviešu folklora, tautasdziesmu metrikas jautājumi un fonoloģija. Līdzās pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam L. Muižniece ir dzejas krājumu un prozas grāmatu, arī mācību grāmatu autore. Dzejā raksturīgi smeldzīgi pagātnes un bērnības motīvi, trimdinieka tieksme atrast svešatnē sev radniecīgo un latvisko. Prozas tekstos pausta smeldze par māju, tēva un savas zemes zaudējumu.

Dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka, žurnālista un sabiedriskā darbinieka Jūlija Lāča ģimenē. Ļoti pārdzīvoja tēva apcietināšanu un deportāciju 1941. gadā.

1944. gadā ar māti un māsu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvoja bēgļu nometnēs Fišbahā un Dillingenā. 1950. gadā izceļoja uz ASV, kopš 20. gs. 50. gadiem dzīvoja Kalamazū. 1958. gadā apprecējās ar sabiedrisko darbinieku un kiropraktiķi Valdi Muižnieku. Ar literāro jaunradi saistīta meita – dzejniece, gleznotāja un sabiedriskā darbiniece Sarma Muižniece-Liepiņa.

L. Muižniece 1974. gadā pirmo reizi ciemojās Latvijā. Kopš 2014. gada rudens dzīvo Latvijā.

Mācības sāka Otrā pasaules kara laikā Latvijā, Mežaparkā, privātmājā iekārtotā skolā. Izglītību turpināja bēgļu gados Vācijā, Kārļa Skalbes tautskolā Fišbahā (1947–1949), Kārļa Skalbes ģimnāzijā Fišbahā un Dillingena (1949–1950), Betlēmes ģimnāzijā Pensilvānijā (1950–1953). 1958. gadā absolvēja Rietummičiganas Universitāti, iegūstot bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs. 1969. gadā ieguva vidusskolas latviešu valodas skolotāja tiesības, neklātienē mācoties pie valodnieces Rasmas Sinātes. 1970. gadā Rietummičiganas Universitātē ieguva maģistra grādu lingvistikā. 1981. gadā Mičiganas Universitātē (University of Michigan) ieguva doktora grādu lingvistikā.

Pirmais dzejolis uzrakstīts 1944. gada vasarā, dzejoļi bija pierakstīti burtnīcā arī uz bēgļu kuģa, bet tā pazuda. L. Muižniece rakstīja, arī braucot ar kuģi uz Ameriku – sava veida dienasgrāmatu. Dzejas angļu valodā tika publicēta Betlēmes ģimnāzijas literārajā žurnālā.

L. Muižniece rakstīja par latviešu jauniešu organizāciju darbu, latviešu jauniešu kongresiem, kursiem, sabiedriskām un literārām aktivitātēm, kopš 1965. gada publicēja arī literāros darbus un recenzijas par jauniznākušām grāmatām. Piedalījusies latviešu trimdas literāros sarīkojumos, lasījusi savu dzeju, referātus.

Strādāja par skolotāju Kalamazū latviešu skolā (1957–1958), 2x2 un 3x3 nometnēs, Mičigānas pavalstī Gaŗezera vidusskolā vadīja latviešu valodas seminārus.

Kopš 1966. gada kopā ar profesoru Jāzepu Leli vadīja latviešu valodas vasaras kursus Rietummičiganas Universitātē Kalamazū; kopš 1970. gada īstenota Latviešu valodas vasaras programma. Izveidoja akreditētu Latviešu studiju programmu Rietummičiganas Universitātē (1981–1993) un mācīja latviešu valodu, literatūru un fonoloģiju universitātes Valodu un lingvistikas fakultātē. Lasīja lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā (1993–1994).

Bija žurnāla “Jaunā Gaita” (1956–1958) un bērnu žurnāla “Mazputniņš” redaktore (1959–1961), jauniešu žurnāla “Mēs” redakcijas locekle (1961–1966), apgāda “Ceļinieks’” mazgrāmatiņu sērijas redaktore (1971–1981).

Vairāku mācību grāmatu autore un līdzautore, piemēram, burtu mācīšanās grāmatai “Cūka cilpo” (1967), pareizrakstības rokasgrāmatai kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu “Turi pa rokai, iemet aci” (1990), “Latviešu valodas praktiskā fonoloģija” (2002) un citām.

2009. gadā Vītola fonda paspārnē dibināja Valža Muižnieka piemiņas stipendiju, lai atbalstītu baltu filoloģijas nozari un tajā studējošos Latvijas Universitātē.

L. Muižniece darbojās Amerikas Latviešu jaunatnes apvienībā, Kalamazū Latviešu jauniešu kopā, Kalamazū Preses darbinieku un literātu kopā, Latviešu rakstnieku apvienībā, Latvijas PEN klubā, kā arī bija Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle.

Pirmās literārās publikācijas 20. gs. pirmajā pusē publicētas Kalamazū Latviešu jaunatnes kopas biļetenā, vēlāk citos latviešu trimdas izdevumos.

1970. gadā tika izdots dzejoļu krājums “Žuburu rota”, kurā emocionāli spēcīgi un klusināti izskan bērnības (Latvijas) un tagadnes pretmeti, izmantojot poētiskos līdzekļus. Dzeja ietverta dzejlapā “Rikšiem ziloni es palaidu” (1975). To raksturo ļoti latviskas pasaules pamati, kur aprakstīts pārdzīvotais un piedzīvotais, kā arī ļoti būtisks ir māju motīvs.

Savukārt vēlme izstāstīt ļoti personisku stāstu par zaudējuma sāpēm rosināja uzrakstīt dokumentālās prozas grāmatu “Pēdas” (1975); vienlaikus tapa arī “Melitas piedzīvojumi Rīgā”, kas līdz 2020. gadam bija pieejami fragmentāri periodikā. Abi šie vēstījumi ir simboliska un arī reāla atgriešanās savā bērnībā un Mežaparka mājās, arī padomju okupētajā Rīgā un Mežaparkā.

Tapuši vairāki noderīgi mācību līdzekļi latviešu valodā. Ļoti nozīmīga ir latviešu valodas apguves programmas izveide Rietummičiganas Universitātē, izstrādājot jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes. L. Muižniece izveidojusi trimdā izdoto grāmatu (1945–1990) un “Literatūra, folklora, valoda trimdas periodiskajos izdevumos” datubāzes.

Dzejā emocionāli, smalki un poētiski spilgti atklāta trimdas realitātes sadure ar kādreizējo bērnības pasauli Latvijā, sāpes un zaudējums par aizvesto tēvu, ilgas pēc mājām. 

1989. gadā saņemta Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda Goda balva pedagoģijas nozarē par latviešu valodas programmas izveidošanu un ilggadēju latviešu valodas un literatūras mācīšanu Rietummičigānas Universitātē. 1991. saņemta K. Goppera fonda balva vispārējā nozarē kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu par latviešu valodas pareizrakstības rokasgrāmatu “Turi pa rokai, iemet aci”. 2009. gadā saņemts PBLA augstākais apbalvojums – Goda diploms Lalitai un Valdim Muižniekiem, izveidojot latviešu studiju programmu Rietummičigānas Universitātē, kas deva iespēju studentiem iegūt akadēmiskās zināšanas latviešu valodā, un veicinot internāta izbūvi programmas studentiem. 2014. gadā saņemta Ērika Raistera piemiņas fonda balva par ieguldījumu latviešu trimdas izglītībā. 2021. gadā saņemta Latviešu Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu, kā arī Triju Zvaigžņu ordenis.

Grāmata “Pēdas” dramatizēta un 1983. gadā iestudēta Stokholmas Latviešu teātrī, režisore Māra Rozīte.