Vladislavs Lapinskis bija starpkaru Latvijas Saeimas deputāts, poļu frakcijas loceklis (1931–1934), piedalījās Latvijas poļu organizāciju darbībā.

Dzimis muižnieka (šļahtiča), zemes īpašnieka Klaudiuša Juzefa Lapiņska (Klaudiusz Józef Łapiński) ģimenē, ģimene pārcēlusies uz Borovkas (vēlāk Silenes) pagastu Volinišķu mājām Ilūkstes apriņķī. Beidzis pagasta skolu, 09.1917.–02.1918. mācījās un beidza uz Petrogradu evakuēto Varšavas 1. reālskolu (nosaukums mainīts uz Petrogradas 5. reālskolu). 1922. un 1923. gada vasaras laikā beidza Izglītības ministrijas Poļu izglītības pārvaldes skolotāju kursus.

Pirmā pasaules kara laikā 1915.–1918. gadā ar ģimeni atradās bēgļu gaitās Petrogradā. 11.1921. saņēma Izglītības ministrijas Poļu izglītības pārvaldes atļauju strādāt par poļu pamatskolu pirmo četru klašu skolotāju. No 1922. gada rudens skolotājs un skolas pārzinis krievu-poļu pamatskolā Kriviņišķos, Kurcuma pagastā, no 1924. gada rudens – skolotājs Skrudalienas pagasta Bruņu poļu pamatskolā. 11.1924. Saeimā diskusijās minēts kā persona, kas personiski iniciē vietējo baltkrievu tautības iedzīvotāju reģistrāciju par poļiem pasu apmaiņas procesa gaitā Skrudalienas pagasta valdē. Darbībai pievērsta Politiskās pārvaldes uzmanība sakarā ar politiska rakstura darbību aizdomās par mēģinājumiem ietekmēt sešu Ilūkstes apriņķa pagastu un Grīvas pilsētas (līdz 1928. gadam strīdus apgabals starp Latviju un Poliju) nonākšanu Polijas sastāvā, pratināts pārvaldē. Sakarā ar 17.11.1924. uzsākto darbības izmeklēšanu (iemaksājis drošības naudu, lai netiktu izmeklēšanas laikā ievietots ieslodzījuma vietā) 21.11.1924. atcelts no amata Bruņu pamatskolā. 02.1925. Izglītības ministrija atļāva strādāt poļu skolās Daugavpilī un citur Latvijā, izņemot Ilūkstes un Daugavpils apriņķi, kur līdz 31.12.1927. strādāt nedrīkstēja. 02.1927. lietas izmeklēšana Jelgavas apgabaltiesā tika pārtraukta, atjaunots skolotāja darbā Daugavpils pilsētas 4. poļu pamatskolā.

20. gs. 20. gadu sākumā bija Silenes pagasta padomes loceklis, pagasta valdes priekšsēdētājs. No 1922. gada Latvijas Poļu savienības Silenes pagasta nodaļas priekšsēdētājs, vēlāk – organizācijas centrālās valdes loceklis. 1925. un 1928. gadā no organizācijas saraksta nesekmīgi kandidēja Saeimas vēlēšanās. 1930. gadā piedalījās Latvijas Poļu lauksaimniecības biedrības izveidošanā Latgalē un Ilūkstes apriņķī, bija centrālās valdes priekšsēdētājs (07.1935. atkāpās no amata pēc paša vēlēšanās, paliekot ierindas biedrs līdz biedrības darbības apturēšanai 12.1935.), darbojās Daugavpils Poļu kredīta biedrībā (valdes loceklis un priekšsēdētājs).

09.1931. sakarā ar Latvijas Poļu savienības un varas iestāžu attiecību saasināšanos (organizācija apsūdzēta iedzīvotāju pārpoļošanā Latgalē un Ilūkstes apriņķī) kopā ar vēl vairākiem skolotājiem atbrīvots no amata Daugavpils pilsētas 4. pamatskolā. 10.1931. kopā ar Jāni Vežbicki ievēlēts Saeimā no Poļu-katoļu saraksta, līdz autoritārajam apvērsumam 15.05.1934., darbojoties parlamenta Poļu-katoļu frakcijā (uzstājoties Saeimā debatēs, runāja krievu valodā), strādāja Saeimas Pašvaldību komisijā. No 1932. gada darbojās varas iestāžu slēgtās Latvijas Poļu savienības vietā izveidotajā Latvijas Poļu apvienībā (valdes un padomes loceklis, valdes priekšsēdētāja biedrs), 1931. gada rudenī aktīvi iesaistījās slēgtās Poļu savienības attaisnošanas kampaņā presē, vēlāk – politiskajās diskusijās ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Poļu sekcijas laikrakstu Myśl Pracy, kas apvainoja Saeimas poļu deputātus strādājošo interešu neaizstāvēšanā. 07.1932. V. Lapinskim tika pārmests, ka pametis sēžu zāli balsojuma laikā par uzticību minoritāšu neatbalstītajai Marģera Skujenieka valdībai; bija spiests taisnoties, ka darījis to, “kompensējot” balsojumā promesošā pozīcijas grupējumu deputātu Gotfrīdu Mīlbergu pēc viņa lūguma (vispārpieņemta prakse starpkaru periodā Saeimā) un ar frakcijas vadītāja J. Vežbicka piekrišanu, kaut arī paša ģimene bija cietusi no valdības represijām (no skolotājas amata atlaista māsa Anna Pildigoviča u. c.). Vienlaikus ievēlēts un 1932.–1934. gadā darbojās Daugavpils pilsētas domes Poļu frakcijā kopā ar J. Vežbicki, Boļeslavu Brežgo u. c.

Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma 06.–09.08.1934. V. Lapinskis kopā ar bijušo Saeimas deputātu Jaroslavu Viļpiševski piedalījās 2. ārzemju poļu kongresā Varšavā, ievēlēts tajā izveidotās Pasaules ārzemju poļu savienības Revīzijas komisijā. Dzīvoja Ilūkstes apriņķī un Daugavpilī. 01.1935. iecelts par politiskās partijas Latvijas Poļu apvienības Likvidācijas komisijas locekli Daugavpilī. 12.1935. kopā ar dzīvesbiedri – Demenes pagasta poļu sabiedrisko darbinieci Sofiju, dzimušu Antoņēviču, – pārcēlās uz Poliju. Skolotājs Bukišķu lauksaimniecības skolā pie Viļņas. Pēc Otrā pasaules kara 08.1945. pilsoņu apmaiņas kārtībā repatriējās no padomju okupētās Lietuvas uz Poliju. Dzīvoja Rogožas ciemā pie Lidzbarkas, bija skolotājs, pēc tam direktors Bartošices lauksaimniecības skolā Oļštinas vojevodistē, vēlāk Zgežē, Lodzas vojevodistē.

Viens no starpkaru Latvijas poļu minoritātes vadošajiem politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, viens no trijiem poļu minoritātes pārstāvjiem Saeimā, turklāt no pārējiem atšķīrās ar to, ka savā pretdarbībā varas iestādēm bija radikālāks. V. Lapinskis pārstāvēja zināmu Latgales un Ilūkstes apriņķa poļu sabiedrības daļu, kura izjuta aizvainojumu par poļu valodas ierobežošanu un sabiedrisko situāciju un aktīvi pretdarbojās. Vienlaikus klaji nepārkāpa likumības robežas, lielākoties darbojoties likumu ietvaros.