Zobenbrāļu ordeņa rašanās pamatā bija nepieciešamība izveidot Livonijā stabilu un pastāvīgu bāzi kristiešu aizsardzībai, ko sezonālais krusta karotāju karaspēks visa gada garumā nespēja nodrošināt. Laika gaitā ordenis attīstījās un pierādīja sevi kā ar augstām kaujas spējām apveltīta un salīdzinājumā ar krustnešiem (bruņotajiem svētceļniekiem) labāk disciplinēta karotāju grupa. Iesaistoties Livonijas krusta karos, zobenbrāļi apliecināja savu efektivitāti ne tikai militārajā ziņā, bet arī spēju kontrolēt iekarotās zemes un tās pārvaldīt. Pēc ievērojamu zemes īpašumu iegūšanas viņi kļuva par galveno Rīgas bīskapa politisko konkurentu. Zobenbrāļu ordeņa augšupeju pārtrauca sagrāve 1236. gada Saules kaujā, pēc kuras tas tika likvidēts.

Nosaukuma swertbrûdere izcelsme tiek saistīta ar ordeņbrāļu atšķirības zīmi – sarkanu zobenu un krustu uz balta apmetņa. Oficiālais nosaukums latīņu valodā – Fratres milicie Christi de Livonia, latviešu – Livonijas Kristus bruņinieku brāļi.

Zobenbrāļu ordeņa nodibināšanu 1202. gadā panāca cisterciešu mūks Teodorihs (latīņu Theodericus, vācu Theoderich), kurš, pēc visa spriežot, pāvesta kūrijā rīkojās ar bīskapa Alberta (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden, latīņu Albertus Rigensis) ziņu. Oficiāls pāvesta Inocenta III (latīņu Innocentius III) apstiprinājums jaunajam ordenim tika piešķirts divus gadus vēlāk. Ordenis tika izveidots, lai labāk aizsargātu jauno kristīgās misijas centru Rīgā un tā apkārtni. Tam tika piešķirti Templiešu ordeņa statūti, taču atšķirībā no templiešiem zobenbrāļi pakļāvās nevis pāvestam, bet vietējam bīskapam, šo savu statusu apliecinot ar uzticības zvērestu.

Reālu darbību Livonijā Zobenbrāļu ordenis uzsāka 1204. gadā pēc tam, kad tika izvēlēts tā pirmais mestrs un Rīgā Svētā Jura sētā (mūsdienās Konventa sēta) izveidota pirmā ordeņbrāļu kopiena – konvents. Pirmoreiz karadarbībā zobenbrāļi iesaistījās, domājams, 1205. gadā, kopā ar bīskapa Alberta ļaudīm un sabiedrotajiem zemgaļiem sakaujot lietuviešus kaujā pie Ropažiem. Izmantojot neskaidro situāciju iekšzemē un augošo interesi par Livoniju no dāņu puses, kas potenciāli vājināja bīskapa Alberta pozīcijas, 1207. gadā zobenbrāļi panāca no Rīgas bīskapa apņemšanos ordenim atvēlēt ⅓ no tobrīd pakļautajām un nākotnē iekarojamajām zemēm, piešķirot tajās ordenim visas laicīgā valdnieka tiesības. 1210. gadā savu piekrišanu šim nolīgumam deva arī pāvests Inocents III. Minētie zemes īpašumi kļuva par garantu zobenbrāļu materiālajai neatkarībai no bīskapa un radīja apstākļus viņu ietekmes pieaugumam tālākā perspektīvā. Līdztekus bīskapam Albertam ordenis kļuva par otru zemeskungu Livonijā.

13. gs. otrajā gadu desmitā Zobenbrāļu ordenis uzsāka jaunas pils celtniecību Cēsīs, kam bija tālejoša stratēģiska nozīme kontroles nodrošināšanā pār latgaļu zemēm un igauņu zemju iekarošanā. 1217. gadā ordenim, cīnoties kopā ar bīskapa Alberta karaspēku un krusta karotājiem, kā arī lībiešu un latgaļu vienībām kaujā pie Vīlandes (mūsdienās Viljandi), izdevās uzveikt lielu, no visām malām sapulcinātu igauņu karaspēku. Karagājieni pret igauņiem turpinājās arī nākamajos gados. Uzkundzēšanās igauņiem un latgaļiem, daļa no kuriem atradās Novgorodas un Pleskavas kņazistu interešu lokā un meslu atkarībā, saasināja zobenbrāļu attiecības ar austrumu kaimiņiem. 1218. gadā Cēsu garnizons atvairīja vērienīgu pleskaviešu un novgorodiešu uzbrukumu.

Vēl viens pavērsiens Livonijas krusta karu norisē aizsākās līdz ar Dānijas karaļa Valdemāra II (latīņu Woldemarus II, dāņu Valdemar II, vācu Waldemar II) iesaistīšanos Igaunijas iekarošanā 1219. gadā. Drīz vien dāņu rokās nonāca plašas teritorijas Ziemeļigaunijā, ieskaitot Sāmsalu. Tikmēr zobenbrāļi galvenokārt koncentrējās uz varas nostiprināšanu pakļautajās Igaunijas dienvidu zemēs Sakalā un Ugaunijā. Tālākajā notikumu gaitā dāņu ekspansija apsīka, bet zobenbrāļi, Alberts un viņa brālis Lihulas (vācu Leal) un vēlākais Tērbatas bīskaps Hermans (Hermans no Bukshēvdenes, vācu Hermann von Buxhöveden) pēc igauņu sacelšanās apspiešanas 1224. gadā vienojās par Dienvidigaunijas zemju sadali. Agrāk iegūtajiem īpašumiem zobenbrāļi pievienoja jaunas teritorijas ar centru stratēģiski nozīmīgajā Vīlandē.

Svarīga loma Zobenbrāļu ordeņa ietekmes vēl lielākam pieaugumam bija Romas pāvesta Honorija III (latīņu Honorius III) legāta Modenas bīskapa Guljelmo (latīņu Guilielmus, Wilhelmus, vācu Wilhelm) Livonijas apmeklējumam 1225.–1226. gadā. Tā mērķis bija nogludināt pretrunas, kas Livonijas pakļaušanas un kristianizācijas procesā bija sakrājušās iesaistīto spēku starpā. Vairāku ar Zobenbrāļu ordeņa interesēm saistīto legāta lēmumu vidū jāizceļ regulējums, kas paredzēja nākotnē iekarotajās jaunkristītajās zemēs pa vienai trešdaļai piešķirt bīskapiem, ordenim un Rīgas pilsētai. Tas stiprināja zobenbrāļus konkurences cīņā ar bīskapiem par zemes kundzību un varu Livonijā un vienlaikus bija izdevīgs arī Rīgai, kas tiecās panākt lielāku autonomiju attiecībās ar pilsētas senjoru bīskapu Albertu.

Jaunajā situācijā 1226. gadā mestrs Folkvīns (vācu Volkwin) un Rīgas rāte ar pilsoņu un ordeņbrāļu piekrišanu noslēdza līgumu, kam nav analogu garīgo bruņinieku ordeņu vēsturē. Tajā ne tikai tika deklarēta zobenbrāļu un Rīgas vēlme turpmāk dzīvot saticībā un ietverti tradicionālie savstarpēja atbalsta solījumi, bet arī iekļauti vairāki punkti, kas ordeņbrāļus un pilsētas eliti faktiski savija kopā, – ordenis kļuva par daļu no pilsētas kopienas, bet rīdzinieki – par daļu no ordeņa. Visi ordeņbrāļi turpmāk tika uzskatīti par “īsteniem pilsoņiem”, piešķirot arī tiesības diviem vai vienam no viņiem piedalīties rātes sēdēs. Savukārt ordenis apņēmās iesaistīties pilsētas vajadzību līdzfinansēšanā, maksājot nodokļus. Rīgas pilsoņiem tika atļauts, paliekot precētiem un turpinot dzīvot laicīgu ļaužu dzīvi, ar visu mantu iestāties ordenī, tajā iegūstot līdzbrāļu statusu.

Savienība ar bagāto Rīgu Zobenbrāļu ordenim kopumā nāca par labu, pat ja turpmāko iekarojumu kontekstā rīdzinieki, kuri arī pretendēja uz jaunām teritorijām Livonijā, bija vērtējami ne tikai kā sabiedrotie, bet arī kā daļēji konkurenti. Jau 1227. gadā zobenbrāļi kopā ar Rīgas un bīskapa Alberta karaspēku padzina dāņus no Ziemeļigaunijas, un ordeņa rokās nonāca lielākā daļa no agrākās dāņu teritorijas – Rēvele (mūsdienās Tallina) kopā ar Harju, Viru un Jervas zemēm. Vēlāk pēc vienošanās ar Sāmsalas-Vīkas bīskapu un Rīgu zobenbrāļi ieguva vēl arī trešo daļu no Sāmsalas un Hījumā salām, bet pēc 1230. gada – tiesības uz daļu no Kurzemes. Ordenis bija kļuvis par lielāko zemes īpašnieku un noteicošo spēku Livonijā.

Tiesa, Valdemārs II ar notikušo nesamierinājās un 1236. gada pavasarī viņam izdevās panākt sev labvēlīgu pāvesta Gregora IX (latīņu Gregorius IX) lēmumu, kas paredzēja Ziemeļigaunijas atpakaļatdošanu dāņiem. Tas tika īstenots pēc diviem gadiem, kad Zobenbrāļu ordenis jau bija likvidēts.

Pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils ar Svētā Jura kapelu tika uzcelta Rīgā, domājams, laika posmā no 1204. līdz 1209. gadam. 1207. gadā iegūtās tiesības uz ⅓ pakļauto un jauniekarojamo zemju pavēra ceļu plašākai ordeņa teritoriālai ekspansijai Livonijā, kas izpaudās kā jaunu konventu dibināšana un jaunu piļu celšana. Tās tika izmantotas militārām, saimnieciskām un pārvaldes vajadzībām, vienlaikus kalpojot par ordeņa locekļu mītnes vietām. Ap 1207. gadu tika izveidoti Zobenbrāļu ordeņa konventi Siguldā un Cēsīs, bet nedaudz vēlāk (visdrīzāk pēc 1211.–1213. gada) Aizkrauklē. Arī turpmāk, veidojot jaunas bīskapijas iekarotajās igauņu zemēs, tika respektētas zobenbrāļu tiesības uz trešdaļu teritorijas, un pēc sekmīgiem karagājieniem ordeņa konventi uzsāka darbību ap 1221.–1222. gadu Vīlandē un 1227. gadā Rēvelē. Minētās sešas pilis bija galvenie Zobenbrāļu ordeņa atbalsta punkti Livonijā, kas ļāva tam kontrolēt, aizsargāt un pārvaldīt plašu teritoriju.

Zobenbrāļu ordeņa priekšgalā atradās uz mūžu ievēlēts mestrs, reizēm saukts arī par galveno mestru (latīņu magister superior), kurš rezidēja Rīgā. No 1204. līdz 1209. gadam šo amatu ieņēma Venno (vācu Wenno), pēc viņa līdz 1236. gadam – Folkvīns. Arī pārējo konventu vadītājus sauca par mestriem. Viņiem pakļāvās fogti, kam tika uzticēti administratīvie pienākumi vietējā līmenī. Tie galvenokārt bija saistīti ar tiesas spriešanu, nodevu ievākšanu, dažādu saimniecisku jautājumu kārtošanu un pakļauto pamatiedzīvotāju iesaistīšanu karaspēkā. Atsevišķi jāpiemin nelielie zobenbrāļu zemes īpašumi Vāczemē, ko tāpat pārvaldīja fogts.

Ordenim piederīgās personas dalījās trīs galvenajās grupās. Karaspēka pamatu veidoja brāļi bruņinieki – bruņoti jātnieki, kuru skaits ordeņa darbības beigu fāzē, kad tas sasniedza savas attīstības kulmināciju, tiek lēsts ap 120, maksimāli 180 vīru. Otrajā grupā ietilpa salīdzinoši nedaudzi priesterbrāļi – ordeņa garīdznieki, kas rūpējās par brāļu dvēselēm un dievkalpojumu norisi. Trešā grupa bija ordeņa kalpotāji un amatnieki, kas pildīja visdažādākos militāra un saimnieciska rakstura pienākumus. Viņi nēsāja melnu vai brūnu apģērbu un kaujaslaukā cīnījās vieglajā kavalērijā vai kājniekos. Konkrētu pieturas punktu, kas ļautu spriest par šo ļaužu statusu ordenī un noteikt viņu aptuveno skaitu, nav. Tiek pieņemts, ka salīdzinājumā ar brāļiem bruņiniekiem tas varētu būt proporcijā 1:10.

Sagrāve Saules kaujā 1236. gada 22. septembrī Zobenbrāļu ordeņa vēsturē kļuva par katastrofu, no kuras tas nespēja atgūties. Kaujas laukā krita mestrs Folkvīns un aptuveni puse ordeņbrāļu. Šis notikums paātrināja zobenbrāļu apvienošanos ar Vācu ordeni, ko viņi, tiecoties tādā veidā vēl vairāk palielināt ietekmi Livonijā, centās panākt jau kopš 13. gs. 30. gadu sākuma. Ar 1237. gada pāvesta Gregora IX lēmumu Zobenbrāļu ordenis tika likvidēts un inkorporēts Vācu ordenī.