Redzot, ka situācija frontē mainās, vācu karspēkam atkāpjoties un Sarkanajai armijai atkārtoti tuvojoties Latvijas teritorijai, Latvijas Centrālās padomes (LCP) mērķis par Latvijas neatkarības atgūšanas sekmēšanu paplašinājās, mēģinot no Latvijas teritorijas uz karā neitrālo Zviedriju nogādāt nozīmīgas kultūras un politiskās personības un viņu ģimenes locekļus. Bēgļu pārcelšanu no Latvijas uz Latvijai tuvāko ģeogrāfisko punktu Zviedrijā – Gotlandes salu – veica latviešu jūrnieki un zvejnieki. Paralēli LCP un tās sakaru grupas organizētajām laivām uz Zviedriju notika arī neorganizēti individuālu pārcēlāju veikti braucieni. Organizētai bēgļu laivu akcijas īstenošanai tika izveidota LCP sakaru grupa Ventspilī. Paralēli notikumiem Latvijā Zviedrijā nokļuva žurnālists Leonīds Siliņš, kurš informāciju nodeva Latvijas sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam. Stokholmā tika nodibināta Zviedru-latviešu palīdzības komiteja (ZLPK; Svensk-Lettiska Hjälpkommitten), kas dažādu iemeslu dēļ (informācijas iegūšana, nacistu vajāto glābšana) finansiāli un ar tehnisku palīdzību piedalījās bēgļu laivu akciju nodrošināšanā.

1944. gada vasarā, kad nacistiskās Vācijas okupācijas vara Latvijas teritorijā sāka atkāpšanos uz Kurzemi, jo Latvijas teritorijai atkārtoti tuvojās Sarkanā armija un padomju okupācija, civiliedzīvotāji bija spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās, sākotnēji Latvijas teritorijā. Pretestības kustības organizācija LCP izveidoja kontaktus ar organizācijām Zviedrijā un paralēli individuāli organizētiem laivu braucieniem uzsāka bēgļu laivu akciju civiliedzīvotāju pārvešanai uz kara neitrālo Zviedriju.

Politiskās un militārās situācijas izmaiņas Latvijas teritorijā no 1944. gada vasaras liecināja, ka Latvijai draud otrreizēja padomju okupācija. Lai izvairītos no potenciālajām masu represijām (aresti, 1941. gada 14. jūnija deportācija), kuras Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja pirmās padomju okupācijas laikā no 17.06.1940. līdz 07.1941. daudzi sabiedriski un politiski aktīvi iedzīvotāji izvēlējās pamest Latviju un doties bēgļu gaitās.

Bēgļu laivu akcija uz Zviedriju bija daļa no bēgļu kustības Otrā pasaules kara laikā no nacistiskās Vācijas okupētajām teritorijām uz rietumiem. Latvijas teritoriju pa zemes ceļiem ar galveno galamērķi Vāciju un ar laivām uz Gotlandes salu Zviedrijā pameta 170 000–180 000 Latvijas iedzīvotāju. Bēgļu laivās uz Zviedriju devās vairāk nekā 4500 bēgļu, veidojot nelielu daļu no Latviju pametušajiem civiliedzīvotājiem.

Kopumā bēgļu laivu akcijas īstenošanā bija iesaistīta ne tikai LCP darbinieki un LCP sadarbības organizācijas Zviedrijā, bet arī laivu īpašnieki no Latvijas ar savām laivām un Latvijas iedzīvotāji, kas militārās un politiskās situācijas dēļ Latvijā vēlējās to pamest. Daļa bēgļu laivās uz Zviedriju devās pēc pašu iniciatīvas, – tie bija zvejnieki, kuriem bija pieejamas laivas, viņu ģimenes locekļi un viņiem pietuvinātās personas. Zvejnieki, kas uz Zviedriju individuāli pārveda sev pietuvinātās personas, ļāva savas laivas izmantot arī organizētajā bēgļu laivu akcijā. Nelielu daļu no bēgļu kustības uz Zviedriju veidoja arī zvejnieki, kas strādāja uz vācu kuģiem, bet bija tos pametuši pēc Zviedrijas ostu sasniegšanas. Otra daļa bēgļu laivās no Latvijas uz Zviedriju devās organizēti pēc LCP un tās vadības grupas Ventspilī iniciatīvas, atsevišķos laika posmos saņemot finansiālo un tehnisko palīdzību no Zviedrijas Aizsardzības štāba C biroja (C-byrån) un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Kara bēgļu padomes (KBP; War Refugee Board), kas Zviedrijā darbojās ASV vēstniecībā Stokholmā. Laivu akcijas organizēšanā bija iesaistīta arī ZLPK Stokholmā.

Tehnisko palīdzību bēgļu laivu akciju norisei sniedza Zviedrijas Aizsardzības štāba C birojs, kas atradās tiešā Zviedrijas militāro spēku virspavēlnieka pakļautībā. Zviedrijas Aizsardzības štāba ietvaros ietilpa II sekcija, kas atbildēja par militāro izlūkošanu. Bez iekšlietu un ārlietu nodaļas tajā ietilpa arī centrālais jeb C birojs, kas nodarbojās ar izlūkošanu kaimiņvalstīs, tā vadītājs bija majors Karls Petersēns (Carl Petersén). Sākotnēji C birojs nodarbojās ar baltiešu bēgļu izjautāšanu, tomēr 1943. gada rudenī izstrādāja jaunu darbības stratēģiju, lai paplašinātu iespējas iegūt militāra rakstura informāciju. Stratēģija paredzēja jaunu aģentu vervēšanu un izlūkbraucienu organizēšanu uz Baltijas valstīm, tāpēc C birojs bija gatavs atbalstīt nelegālos laivu braucienus un sagādāt nepieciešamos radioraidītājus sakaru uzturēšanai. C biroja galvenā kontaktpersona bija Arturs Juhansons (Artur Johansson). C biroja darbinieki pratināja ieradušos bēgļus un atlasīja cilvēkus, kas dotos atpakaļ uz Baltiju. Birojs atviegloja laivu kustību līdz ostām, nodrošinot, ka zviedru iestādes zināja par šīm aktivitātēm, bet nelika tām šķēršļus.

Finansiālo palīdzību bēgļu laivu akciju nodrošināšanai sniedza KBP. Tās vadītājs Stokholmā bija Ivers K. Ūlsens (Iver Christian Olsen). KBP rīcībā bija vairāk nekā 200 000 zviedru kronu, daļa no šiem līdzekļiem tika izmantota, lai finansētu bēgļu laivu kustību pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Organizācijas galvenais mērķis bija karā neitrālajā Zviedrijā nogādāt nacistu vajātos politiķus un iedzīvotājus, pret kuriem vērsās nacistiskās Vācijas okupācijas režīms.

Bez finansiālās palīdzības no zviedru C biroja un amerikāņu KBP bēgļu laivas organizēja arī LCP un L. Siliņš ar saviem sagādātajiem līdzekļiem un līdzekļiem no privātajiem ziedotājiem.

Finansiālie līdzekļi tika izmantoti, lai nodrošinātu laivas un to labošanu, pārcēlāju darbu, kaut arī ne vienmēr pārcēlāju darbs tika apmaksāts. Turklāt Latvijas civiliedzīvotāju bēgļu nogādāšana Zviedrijā nodrošināja informācijas apmaiņu starp Latviju, Zviedriju un ārzemēm. Pārcēlāji informāciju par situāciju Latvijā nodeva pārstāvjiem Gotlandes salā un otrādi.

Pirmos bēgļu laivu braucienus uz Zviedriju jau 1943. gadā individuāli un neorganizēti īstenoja Kurzemes piekrastes iedzīvotāji, lielākoties zvejnieki un viņu ģimenes locekļi. Atsevišķi bēgļi bija latviešu jūrnieki, kas pameta vācu kuģus, tiem piestājot Zviedrijas ostās.

Masveidīgāka bēgļu laivu kustība uz Zviedrijas salu Gotlandi sākās 1944. gada augustā, vislielāko apjomu sasniedzot oktobrī. Kustība praktiski apstājās līdz ar 1944. gada ziemas iestāšanos, tomēr nelielā intensitātē atsākās 1945. gada pavasarī un turpinājās līdz 1945. gada maijam, kad līdz ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš.

Pirmais posms organizētajā bēgļu laivu akcijā bija 1943. gadā uzsāktie sakari starp LCP un Latvijas sūtni Stokholmā V. Salno, kas sākotnēji izpaudās kā informācija apmaiņa. Pastiprinoties nacistu okupācijas varas represijām pret iedzīvotājiem, kara darbībai Latvijas teritorijā un otrreizējās padomju okupācijas atgriešanās draudiem, LCP izvirzītā mērķa sasniegšana uz vietas Latvijā sarežģījās, tāpēc jau no 1943. gada tika apsvērta nepieciešamība evakuēt Latvijas iedzīvotājus uz ārzemēm. Saprotot, ka masveida cilvēku evakuācija no Latvijas ir neiespējama, jo to oficiālā ceļā neatļautu ne Zviedrija, ne nacistu okupācijas vara Latvijā, V. Salnais saziņā ar LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti, norādīja, ka būtu jādomā par atsevišķu personu un viņu ģimeņu evakuāciju, jo viņu palikšana okupētajā Latvijā apdraudētu viņu dzīvību.

05.1944. ASV vēstnieks Stokholmā Heršels Džonsons (Herschel Vespasian Johnson) panāca, ka Zviedrija piekrita 2000 bēgļu uzņemšanai no Baltijas. Finansiālo atbalstu slepenajai bēgļu laivu kustībai nodrošināja amerikāņu KBP. Zviedrijas ārlietu ministrs Kristians Ginters (Christian Günther) to paziņoja sociāldemokrātiem no Latvijas (Fēliksam Cielēnam) un Igaunijas (Augustam Rejam, August Rei), norādot, ka Zviedrija neliks šķēršļus, ja pretošanās kustības Igaunijā un Latvijā pašas organizēs bēgļu evakuācijas akcijas jeb bēgļu laivu akciju. Pēc V. Salnā ierosinājuma 15.10.1943. Stokholmā nodibināja ZLPK, kuras galvenais mērķis bija jau Zviedrijā ieradušies bēgļi no Latvijas, tomēr vēlāk tās ietvaros notika arī slepeno organizēto bēgļu laivu kustības organizēšana no Latvijas uz Zviedriju. 15.06.1944. tika izveidota Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvalde, kur par evakuācijas tehnisko vadītāju nozīmēja LCP pārstāvi L. Siliņu. Viņa funkcijas bija ļoti plašas: saziņa ar Latvijas diplomātiem Stokholmā, zviedru izlūkdienesta darbiniekiem, latviešu laivu pārcēlājiem un saziņa ar LCP vadību Latvijā un vēlāk Zviedrijā.

03.05.1944. V. Salnais tika informēts par KBP darbību Zviedrijā un iespējamo cilvēku evakuāciju pāri Baltijas jūrai. Pēc Baltijas valstu sūtņu pārrunām tika panākta kopīga vienošanās par sadarbību plāna realizācijā. Laivas, kas tika finansētas ar amerikāņu KBP atbalstu no Latvijas uz Zviedriju devās no 06.1944. līdz 09.1944., kopā veicot vismaz 18 laivu braucienus. Kopējais amerikāņu KBP finansiālais atbalsts politisko bēgļu pārvešanai no Latvijas uz Zviedriju bija vairāk nekā 55 000 zviedru kronu.

Atsevišķā laika posmā paralēli notika gan zviedru C biroja tehniski atbalstītie, gan amerikāņu KBP finansiāli atbalstītie bēgļu laivu braucieni.

Liela nozīme bēgļu laivu akciju īstenošanā bija LCP Ventspils sakaru grupai. Tās vadītāji bija inženieris A. Arnītis (segvārds “Arājs”; līdz 05.1944.), darbvedis O. N. Alksnītis (“Krišs”; līdz 10.1944.) un tautsaimnieks O. Bileskalns (“Osis”). Bez sakaru grupas vadītājiem tajā aktīvi darbojās Kārlis Ernests Frišenfelds (“Frišiņš”), Žanis Edgars Gerge, Valentīne Jaunzeme, Voldemārs Jurjaks (“Mazais”), Arvīds Krasts, Voldemārs Mežaks (“Garais”), Alfonss Priedīte (“Janka”), Fricis J. Šteinmanis (“Vilnis”) un citi. No 10.1944. līdz 08.05.1945. Ventspils sakaru grupas darbību koordinēja arī LCP vadības pārstāvis Kurzemē Valdemārs Ģinters (“Dakteris”, “Dārznieks”).

Bēgļu laivu akciju praktiski īstenoja laivu pārcēlāji jūrnieki un zvejnieki: Eduards Andersons (“Laurents”), Žanis Fonzovs (“Robežnieks”), Aleksejs Grīvainis, Fricis Haibergs (“Lauskis”), Pēteris Jansons (“Mārtiņš”), Voldemārs Kalniņš, Žanis Kārkliņš, Teodors Krimšķis, Laimonis Pētersons Jānis Priedoliņš, Kārlis Prulis, Pēteris Robežnieks, Ferdinands Silevičs, Žanis Skrube, Andrejs Spāde, Gunārs Šteinerts un citi, kas šķērsoja Baltijas jūru starp Latviju un Zviedriju ļoti daudz reižu. Pārcēlāji bija tie, kas nodrošināja informācijas nodošanu no LCP sūtnim Zviedrijā.

Līdz ar Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanos no 10.1944. C biroja organizētie braucieni uz Baltijas valstīm, tostarp Latviju, tika pakāpeniski pārtraukti, bet pavisam neapstājās, – pēdējā C biroja atbalstītā laiva “Guna” no Zviedrijas uz Latviju devās 05.03.1945., kas pēc pāris dienām atgriezās Zviedrijā ar 57 bēgļiem. Braucienu intensitāti ietekmēja arī Padomju Savienības diplomātiskās pārstāvniecības Stokholmā vērstā propagandas kampaņa zviedru komunistu presē pret baltiešu bēgļiem. 17.10.1944. zviedru laikrakstā Ny Dag tika publicēts raksts “Baltiešu fašisti lielā skaitā Zviedrijā. Zviedru varas iestādes un Amerikas vēstniecība kā organizatori?”, kas izsauca starptautisku rezonansi. 16.12.1944. zviedru C biroja vadītājs K. Petersēns pavēlēja līdzšinējo darbību Baltijas valstīs izbeigt, par to tika informēta arī ZLPK L. Siliņa vadībā. No 1945. gada sākuma Zviedrijā tika veikta izmeklēšana par C biroja organizētajiem laivu braucieniem un izlūkošanu, kas tika veikta paralēli laivu braucieniem, un ZLPK darbību.

1944. gadā bēgļu gaitās no Latvijas devās gandrīz 180 000 tūkstoši bēgļu. Lai arī lielākā daļa devās uz Vāciju, tomēr neliela daļa bēgļu, izmantojot individuālas un arī organizētas bēgļu laivas, devās uz Zviedriju, un tur nokļuva vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu, no kuriem 2077 bēgļi bija ieradušies individuāli jeb neorganizētā veidā, bet 2541 bēglis Zviedrijā nonāca ar LCP organizētajām un zviedru C biroja (vismaz 764 personas) un amerikāņu KBP tehniski un finansiāli atbalstītajām bēgļu laivām (vismaz 740 bēgļu). Starp bēgļiem, kas nonāca Zviedrijā, bija arī LCP dalībnieki un viņu atbalstītāji. No Zviedrijas uz Latviju no 31.01.1944. līdz 05.03.1945. zviedru C biroja atbalstīti notika 37 oficiāli reģistrēti braucieni, no kuriem 27 bija veiksmīgi. Pārējie braucieni bija nesekmīgi un nesasniedza Latvijas krastus. Četras bēgļu laivas pārtvēra vācieši, bet seši braucieni bija neveiksmīgi, jo laivas vai nu tika apšaudītas, vai nespēja pietuvoties Latvijas krastam spēcīgās krasta apsardzes dēļ. Citi laivu braucieni neizdevās un nesasniedza Zviedriju, jo tos pārtvēra padomju okupācijas varas krasta apsardze, un bēgļu laivas ar visiem bēgļiem tika atgrieztas atpakaļ Latvijā.

Paralēli bēgļu laivu kustībai starp Latviju un Zviedriju, notika arī informācijas apmaiņa ne tikai par pašu organizēto bēgļu laivu akciju, bet arī par situāciju nacistu okupētajā un vēlāk Sarkanās armijas atkārtoti okupētajā Latvijas teritorijā. Starp bēgļiem bija arī politiski un sabiedriski aktīvas personas, kas Zviedrijā turpināja sabiedrisko darbību, lai atgādinātu rietumu sabiedrībai, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis bija neatkarīgas valstis.

Latviešu bēgļu laivu organizēšana un bēgļu nonākšana Zviedrijā bija viens no nozīmīgākajiem Latvijas pretošanās kustības panākumiem Otrā pasaules kara laikā. 1944. gada vasarā un rudenī, kad Latvijas teritorijā nacistiskās Vācijas karaspēks atkāpās, bet Sarkanā armija atkārtoti tai tuvojās. Līdz ar bēgļu laivu kustību informāciju par situāciju Latvijas teritorijā nonāca arī līdz sūtnim V. Salnajam, un viņš to varēja nodot tālāk Latvijas sūtņiem citās valstīs (Kārlim Zariņam, Alfrēdam Bīlmanim).

Visbijas Domā redzama mākslinieces Marijas Induses-Mucenieces gravīra kā veltījums Gotlandei kā bēgļu uzņēmējai. Piemiņas plāksne atrodama arī Slītes laivu piestātnē. Piemiņas vieta dabā “Bēgļu avotiņš” atrodama arī netālu no Kathamarsvīkas. 10.08.2000. Jūrkalnē tika atklāta tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas zīme “Cerību bura”.

Par 1944. gada novembra beigu notikumiem stāstīts Mārtiņa Zīverta viencēliena lugā “Pēdējā laiva” (1956). 2001. gadā Zviedrijas televīzijā iznāca televīzijas filma “Pēdējā laiva uz Jūrkalni” (Sista båten till Jurkalne, režisors Ulle Hegers, Olle Häger). Divos albumos iznākušas fotogrāfa Dāvida Holmerta fotogrāfijas – 1999. gadā Zviedrijā zviedru valodā “Gotlande sagatavošanās laikā, 1939–1945” (Gotland under beredskapsåren 1939–1945) un 2015. gadā latviešu un angļu valodā Latvijā “Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās: 1944–1945”.