Mihailu Gļinku mēdz uzskatīt par krievu klasiskās mūzikas pamatlicēju. Viņš bija pirmais krievu komponists, kurš ieguva starptautisku atzinību. Jaunībā attīstīja labas pianista prasmes un Krievijā tika uzskatīts par ievērojamu klavierspēles virtuozu. Darbojās arī kā mūzikas pedagogs.

M. Gļinka ir dzimis poļu izcelsmes muižnieka un atvaļināta armijas virsnieka Ivana Gļinkas (Иван Николаевич Глинка) un viņa trešās pakāpes māsīcas Jevgeņijas Gļinkas-Zemeļkas (Евгения Андреевна Глинка-Земелька) ģimenē kā otrais bērns.

No desmit gadu vecuma viņš mājmācībā sāka apgūt nošu raksta, klavieru un vijoles spēles pamatus. No 1818. līdz 1822. gadam mācījās Pēterburgas Galvenā pedagoģiskā institūta augstdzimušo pansijā (Благародный пансион при Главном педагогическом институте), kur iepazinās un sadraudzējās ar krievu dzejnieku un literātu Aleksandru Puškinu (Александр Сергеевич Пушкин). Paralēli mācībām pansijā viņš ņēma privātstundas pie mūzikas pedagogiem Džona Fīlda (John Field), Karla Ceinera (Karl Traugott Zeuner), Šarla Majera (Charles Mayer) un citiem. Vēlākajos gados papildināja zināšanas kompozīcijā un mūzikas teorijā pie pedagogiem Itālijas un Vācijas zemēs.

1835. gadā apprecējās ar attālu radinieci Mariju Ivanovu (Мария Петровна Иванова), no 1839. gada faktiski dzīvoja šķirti, 1846. gadā izšķīrās oficiāli.

Pēc skolas pabeigšanas M. Gļinka devās ceļojumā uz Kaukāzu. Pēc atgriešanās 1823. gadā mēdza muzicēt krievu aristokrātu salonos un sāka sacerēt savas pirmās muzikālās kompozīcijas (pārsvarā romances un nelielas formas instrumentālos skaņdarbus). No 1824. līdz 1828. gadam Pēterburgā strādāja par ierēdni Galvenajā ceļu satiksmes pārvaldē (Главное управление путей сообщения). 1829. gadā mācījās mūzikas teoriju pie itāļu mūziķa Luidži Dzamboni (Luigi Zamboni).

No 1830. līdz 1834. gadam M. Gļinka apceļoja Vācijas un Itālijas zemes, pārsvarā dzīvojot Milānā un Neapolē, kur mācījās mūziku, muzicēja vietējo aristokrātu salonos, kā arī iepazinās ar ievērojamiem mūziķiem, tostarp itāļu komponistiem Vinčenco Bellīni (Vincenzo Salvatore Carmelo Francesco Bellini) un Gaetāno Doniceti (Domenico Gaetano Maria Donizetti). No 1833. gada viņš uzturējās Berlīnē, kur mācījās mūziku pie vācu mūzikas teorētiķa Zigfrīda Dēna (Siegfried Wilhelm Dehn).

1834. gadā, pēc tēva nāves, M. Gļinka atgriezās Krievijā un sāka komponēt operu “Ivans Susaņins” (Иван Сусанин). Tās librets ir aizgūts no krievu 17. gs. nostāsta par zemnieku, kurš ievedis ienaidnieka karaspēku purvā. Operas vajadzībām libretu izstrādāja vācu izcelsmes krievu virsnieks un literāts Georgs Rozens (krievu Егор Фёдорович Розен; vācu Karl Georg Wilhelm Rosen). 1836. gadā opera tika pabeigta, bet iestudēšanas laikā pēc kāda ministra ieteikuma tās nosaukums tika mainīts uz “Dzīvību par caru” (tulkota arī “Dzīvību priekš cara”; Жизнь за царя). Operas pirmizrāde notika Pēterburgas Lielajā teātrī (Большой театр), to apmeklēja Pēterburgas augstākā aristokrātija, tostarp cars Nikolajs I (Николай I) ar ģimeni. Iestudējums guva lielus panākumus – cara un publikas atzinību. Pēc operas iespaidīgajiem panākumiem parādījās uzskats, ka pirms M. Gļinkas pilnvērtīga krievu opera nav pastāvējusi. Turpmākajos gadu desmitos – līdz pat 1917. gada lielinieku apvērsumam – “Dzīvību par caru” bija starp populārākajām operām Krievijas Impērijas teātros, un tās fragmenti nereti tika izmantoti ideoloģiskām vajadzībām dažādos pasākumos.

Pēc operas panākumiem M. Gļinku iecēla par Galma dziedātāju kapelas (Придворная певческая капелла) kapelmeistaru (amatā līdz 1839. gada decembrim). 1837. gadā viņš sāka darbu pie jaunas operas, kuras pamatā ir A. Puškina poēma “Ruslans un Ludmila” (Руслан и Людмила). M. Gļinka cerēja A. Puškinu iesaistīt operas sacerēšanā kā libreta autoru, taču dzejnieka nāves dēļ libreta izstrāde un darbs pie operas uz laiku tika pārtraukts. 1838. gadā M. Gļinka apceļoja Ukrainu, meklējot dziedātājus galma kapelai, rudenī atgriezās Pēterburgā, kur pārsvarā nodarbojās ar jauno dziedātāju un orķestra apmācīšanu. Periodiski šajā laikā viņš atgriezās arī pie “Ruslana un Ludmilas” komponēšanas.

1839. gadā M. Gļinka iepazinās ar Jekaterinu Kernu (Екатерина Ермолаевна Керн)un iemīlējās viņā, tāpēc veltīja vairākas romances un “Valsi-fantāziju” (Вальс–фантазия; Valse-Fantasie, 1839). Pēdējais vēlāk kļuva ļoti populārs un tika izstrādāts vairākās versijās. Paralēli viņš ar pārtraukumiem turpināja komponēt operu “Ruslans un Ludmila”, pie kuras libreta pēc A. Puškina nāves strādāja vairāki M. Gļinkas paziņas un tolaik zināmi literāti – lielāko libreta daļu izstrādāja Valeriāns Širkovs (Валериан Федорович Ширков). Operas pirmizrāde notika 1842. gadā Pēterburgā. Sākotnēji opera cieta neveiksmi un izsauca visai plašu kritiku, ko M. Gļinka ļoti pārdzīvoja; nākamās izrādes izpelnījās atzinību.

Operas tapšanas laikā M. Gļinka komponēja arī vokālo ciklu “Atvadas no Pēterburgas“ (Прощание с Петербургом, 1840) un uz Nestora Kukoļņika (Нестор Васильевич Кукольник) traģēdijas “Kņazs Holmskis” (Князь Холмский, 1841) sižeta balstītu instrumentālo ciklu, taču tas ievērību neguva.

1844. gadā M. Gļinka devās ceļojumā uz Franciju. Parīzē viņš iepazinās ar franču komponistu Hektoru Berliozu (Louis Hector Berlioz), kurš savos koncertos iekļāva M. Gļinkas kompozīcijas. Arī pats M. Gļinka 1845. gada pavasarī Parīzē sarīkoja savas mūzikas koncertu. Vēlāk, 1845. gadā, viņš devās uz Spāniju, kur turpmāko divu gadu laikā apceļoja dažādus reģionus un vāca vietējās tautas melodijas. Uz to pamata viņš sakomponēja simfonisko uvertīru “Aragonas hota” (Арагонская хота; oriģinālais nosaukums: Capriccio Brilliante para grand orchestra sobre la Jota Aragonesa, 1845) un vēlāk arī “Atmiņas par vasaras nakti Madridē” (Воспоминания о летней ночи в Мадриде; sākotnējais nosaukums: “Atmiņas par Kastīliju”, Воспоминание о Кастилии; Recuerdos de Castilla; 1848. un 1852. gadā tapušas un izdotas divas šīs kompozīcijas versijas).

1847. gadā M. Gļinka atgriezās Krievijā, kur dzīvoja Smoļenskā, Pēterburgā un dzimtas īpašumā Novospaskā, kur periodiski sacerēja nelielas instrumentālas kompozīcijas un romances, kā arī muzicēja aristokrātu salonos. 1848. gadā viņš devās uz Varšavu, kur sākotnēji muzicēja kņaza Ivana Paskeviča (Иван Федорович Паскевич) rezidencē un apmācīja viņa mūziķus. Holeras epidēmijas laikā un vēlāk gada aukstajā laikā M. Gļinka ilgstoši uzturējās savā dzīvoklī. Šajā laikā viņš sakomponēja vairākas romances, kā arī simfonisko fantāziju “Kamarinskaja” (Камаринская, 1850), kurā apvienoja divas tautas melodijas. Vēlāk “Kamarinskaja” kļuva par vienu no populārākajām M. Gļinkas kompozīcijām.

1851. gadā M. Gļinka atgriezās Pēterburgā, kur pasniedza dziedāšanas privātstundas, kā arī iesaistījās Pēterburgas mūzikas dzīvē. 1852. gadā viņš devās uz Parīzi, kur sāka darbu pie simfonijas “Tarass Buļba” (Тарас Бульба), taču uzskatīja iesākto darbu par neveiksmīgu un iesākto partitūru iznīcināja. Pēc Krimas kara sākuma, 1854. gada pavasarī, M. Gļinka pameta Franciju un atgriezās Pēterburgā. Šajā laikā viņš sāka rakstīt savas atmiņas “Piezīmes” (Записки; pabeigtas 1855. gadā). 1855. gadā viņš sāka darbu pie operas “Divu vīru sieva” (Двумужница), kuru nepabeidza.

1856. gada pavasarī M. Gļinka devās uz Berlīni, kur bieži tikās ar Z. Dēnu, mācījās pie viņa polifoniju, studēja mūzikas vēsturi un agrāko gadsimtu komponistu darbus. Mūža beigās viņš pievērsās arī garīgajai mūzikai. 1857. gadā pēc saaukstēšanās un ilgākas slimošanas M. Gļinka nomira Berlīnē.

Lielākās un izvērstākās M. Gļinkas kompozīcijas ir abas viņa operas “Dzīvību par caru” un “Ruslans un Ludmila”, kas tiek uzskatītas par pirmajām pilnvērtīgajām krievu komponista sacerētām operām un kuru mūzikā izmantotas tautas melodijas. Šīs operas dažādos laikos vairāk vai mazāk regulāri tiek iestudētas un uzvestas Krievijas (20. gs. – arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, PSRS) teātros. M. Gļinkas operas 19. gs. tika iestudēta arī vairākos Eiropas pilsētu teātros (Berlīnē, Londonā, Parīzē, Prāgā un citur), tomēr mūsdienās viņa operas ārpus Krievijas tiek izrādītas ļoti reti.

No M. Gļinkas komponētās instrumentālās mūzikas viena no populārākajām viņa kompozīcijām ir simfoniskā fantāzija “Kamarinskaja”, kas izpelnījusies arī citu komponistu un mūzikas speciālistu augstu novērtējumu. Tāpat ievērojami un arī mūsdienās dažkārt atskaņoti ir tādi M. Gļinkas skaņdarbi kā simfoniskā uvertīra “Aragonas hota”, “Valsis-fantāzija” un vairāki citi.

M. Gļinka dzīves laikā ir sakomponējis 58 romances (ar tekstiem krievu, itāļu, franču un poļu valodā), kuru starpā īpaši izceļama kompozīcija ar A. Puškina dzeju “Es atceros brīnišķīgu mirkli” (Я помню чудное мгновенье), kā arī citas. Viņš ir sakomponējis arī 43 dažādus klaviermūzikas darbus.

M. Gļinka ir viens no ievērojamākajiem 19. gs. krievu komponistiem un visbiežāk tiek uzskatīts par krievu klasiskās mūzikas pamatlicēju, kura darbi ietekmējuši vēlāko krievu komponistu radīto mūziku. Tomēr mūsdienās viņa skaņdarbi tiek izpildīti krietni retāk nekā citu 19. gs. krievu komponistu (Pētera Čaikovska, Пётр Ильич Чайковский, Modesta Musorgska, Модест Петрович Мусоргский, Nikolaja Rimska-Korsakova, Николай Андреевич Римский-Корсаков un citu) sacerējumi; ārpus Krievijas M. Gļinkas mūzika ir salīdzinoši maz pazīstama.

1884. gadā krievu mecenāts Mitrofans Beļajevs (Митрофан Петрович Беляев) nodibināja ikgadēju Gļinkas prēmiju (Глинкинская премия), kuru piešķīra krievu komponistiem par labākajiem mūzikas sacerējumiem (prēmija pastāvēja līdz 1917. gadam).

No 1966. līdz 1991. gadam Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Ministru padome piešķīra ikgadēju M. Gļinkas vārdā nosauktu valsts prēmiju (Государственная премия РСФСР имени М. И. Глинки) par ievērojamiem sasniegumiem mūzikā.

M. Gļinkas vārdā ir nosaukti teātri, mūzikas skolas, ielas un citi objekti Krievijā.

M. Gļinkas komponētais “Nacionālās dziesmas motīvs” (Motif de chant national; vēlāk dēvēta par “Patriotisko dziesmu”, Патриотическая песнь) no 1990. līdz 2000. gadam bija Krievijas Federācijas (no 1990. līdz 1991. gadam – KPFSR) himna.

Jau M. Gļinkas dzīves pēdējos gados viņa māsa Ludmila Šestakova (Людмила Ивановна Шестакова) sāka vākt viņa sacerējumus un pēc brāļa nāves kopā ar viņa paziņām, jo īpaši Vasiliju Engelgartu (Василий Павлович Энгельгардт), nodarbojās ar to apkopošanu un publicēšanu.

1896. gadā Pēterburgas konservatorijā atklāja M. Gļinkas muzeju. 20. gs. 70. gados tika atjaunota agrākā Gļinku dzimtas māja Novospaskā, 1982. gadā tajā tika atklāts muzejs.

Pēc lielinieku apvērsuma Krievijā 1917. gadā M. Gļinkas opera “Dzīvību par caru” ilgāku laiku netika iestudēta un notika mēģinājumi pārstrādāt operas libretu saskaņā ar komunistiskās propagandas prasībām. Rezultātā no 1938. līdz 1939. gadam PSRS dzejnieks Sergejs Gorodeckis (Сергей Митрофанович Городецкий) izstrādāja jaunu operas libretu un pārdēvēja to sākotnējā variantā par “Ivanu Susaņinu”. Šī operas redakcija pēc tam vairākkārt tika iestudēta Padomju Savienības operteātros.

Kopš 1958. gada Novospaskā un Smoļenskā notika M. Gļinkam veltītas mūzikas dekādes, no 1967. gada – viņa vārdā nosaukti festivāli (to formāts un oficiālais nosaukums laika gaitā vairākkārt mainīti).

Par M. Gļinkas dzīvi ir uzņemtas divas kinofilmas. 20. gs. 40. gados PSRS kinorežisors Leo Arnštams (Лео Оскарович Арнштам) uzņēma filmu “Gļinka” (Глинка, 1946), 50. gadu sākumā režisors Grigorijs Aleksandrovs (Григорий Васильевич Александров) uzņēma filmu “Komponists Gļinka” (Композитор Глинка, 1946); abas spēlfilmas ir ieturētas komunistiskās propagandas garā.

M. Gļinkas portretus gleznojuši mākslinieki: Jakovs Jaņenko (Яков Феодосиевич Яненко), Mihails Terebeņovs (Михаил Иванович Теребенёв), Iļja Repins (Илья Ефимович Репин) un citi.

M. Gļinkas pieminekļi uzstādīti Ņižņijnovgorodā, Pēterburgā, Smoļenskā un citās pilsētās.