1844. gadā M. Gļinka devās ceļojumā uz Franciju. Parīzē viņš iepazinās ar franču komponistu Hektoru Berliozu (Louis Hector Berlioz), kurš savos koncertos iekļāva M. Gļinkas kompozīcijas. Arī pats M. Gļinka 1845. gada pavasarī Parīzē sarīkoja savas mūzikas koncertu. Vēlāk, 1845. gadā, viņš devās uz Spāniju, kur turpmāko divu gadu laikā apceļoja dažādus reģionus un vāca vietējās tautas melodijas. Uz to pamata viņš sakomponēja simfonisko uvertīru “Aragonas hota” (Арагонская хота; oriģinālais nosaukums: Capriccio Brilliante para grand orchestra sobre la Jota Aragonesa, 1845) un vēlāk arī “Atmiņas par vasaras nakti Madridē” (Воспоминания о летней ночи в Мадриде; sākotnējais nosaukums: “Atmiņas par Kastīliju”, Воспоминание о Кастилии; Recuerdos de Castilla; 1848. un 1852. gadā tapušas un izdotas divas šīs kompozīcijas versijas).
1847. gadā M. Gļinka atgriezās Krievijā, kur dzīvoja Smoļenskā, Pēterburgā un dzimtas īpašumā Novospaskā, kur periodiski sacerēja nelielas instrumentālas kompozīcijas un romances, kā arī muzicēja aristokrātu salonos. 1848. gadā viņš devās uz Varšavu, kur sākotnēji muzicēja kņaza Ivana Paskeviča (Иван Федорович Паскевич) rezidencē un apmācīja viņa mūziķus. Holeras epidēmijas laikā un vēlāk gada aukstajā laikā M. Gļinka ilgstoši uzturējās savā dzīvoklī. Šajā laikā viņš sakomponēja vairākas romances, kā arī simfonisko fantāziju “Kamarinskaja” (Камаринская, 1850), kurā apvienoja divas tautas melodijas. Vēlāk “Kamarinskaja” kļuva par vienu no populārākajām M. Gļinkas kompozīcijām.
1851. gadā M. Gļinka atgriezās Pēterburgā, kur pasniedza dziedāšanas privātstundas, kā arī iesaistījās Pēterburgas mūzikas dzīvē. 1852. gadā viņš devās uz Parīzi, kur sāka darbu pie simfonijas “Tarass Buļba” (Тарас Бульба), taču uzskatīja iesākto darbu par neveiksmīgu un iesākto partitūru iznīcināja. Pēc Krimas kara sākuma, 1854. gada pavasarī, M. Gļinka pameta Franciju un atgriezās Pēterburgā. Šajā laikā viņš sāka rakstīt savas atmiņas “Piezīmes” (Записки; pabeigtas 1855. gadā). 1855. gadā viņš sāka darbu pie operas “Divu vīru sieva” (Двумужница), kuru nepabeidza.
1856. gada pavasarī M. Gļinka devās uz Berlīni, kur bieži tikās ar Z. Dēnu, mācījās pie viņa polifoniju, studēja mūzikas vēsturi un agrāko gadsimtu komponistu darbus. Mūža beigās viņš pievērsās arī garīgajai mūzikai. 1857. gadā pēc saaukstēšanās un ilgākas slimošanas M. Gļinka nomira Berlīnē.