K. Everta nebija fiziski tik spēcīga kā M. Korta vai M. Navratilova, taču viņas sitieni bija ļoti precīzi un akurāti. K. Everta pati reti kad pieļāva kļūdas, turklāt tenisiste ļoti labi pārvietojās laukumā un lieliski izjuta bumbu. Pamatā K. Everta spēlēja no gala līnijas un pie tīkla devās reti. Vēl līdz 1982. gadam viņa spēlēja ar koka raketi, taču tehnoloģijas attīstījās un karjeras beigās jau amerikāniete spēlēja ar moderno kompozītmateriālu raketi, kas viņas sniegumu padarīja daudzveidīgāku un uzbrukumus asākus. Īpaši tas izmainīja K. Evertas sitienu no labās puses jeb forehand, viņa sāka daudz vairāk spēlēt izteikti stipri uzgrieztas bumbas no abām pusēm jeb topspin.
K. Evertu pasaulē pazina kā “Amerikas tenisa saldumiņu” (America’s tennis sweetheart). Pretiniecēm laukumā nācās pārliecināties, ka K. Everta ir stingra un nelokāma, izcila cīnītāja, taču vienlaikus ļoti korekta. Sākusi nodarboties ar tenisu piecu gadu vecumā, viņa savu spēli bija izkopusi perfekti, backhand sitiens ar abām rokām bija atdarināšanas vērts jaunajiem tenisistiem visā pasaulē. K. Everta bija gracioza un skaista, bet vienlaikus vēsa, mierīga un pilnībā koncentrējusies spēlei, to atzīmēja visas pretinieces. Laukumā K. Everta bija kā “ledus jaunava” (Ice Maiden), kā klusējošā čempione, jo vienīgās skaņas, kas nāca no K. Evertas laukuma puses, bija bumbiņas atsišanas troksnis. Tenisistes fokusēšanās spēlei bija apbrīnojuma, nekas nespēja viņu izsist no līdzsvara, viņa bija nosvērta un pacietīga. No 1975. līdz 1986. gadam K. Everta nekad nebija zemāk reitingā par pirmo vai otro pozīciju pasaulē. Septiņus gadus sezonas beigās K. Everta bija pirmā pasaulē (1974–1978, 1980, 1981), ilgu laiku bija Sieviešu tenisa asociācijas (Women’s Tennis Association, WTA) prezidente (1975–1976, 1983–1991).