Kopš 19. gs. vidus vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums pilsētās. To noteica lauku iedzīvotāju migrācija uz lielajām pilsētām. 1863. gadā pilsētās dzīvoja 183 800 iedzīvotāju, 1914. gadā jau 951 700. Pilsētnieku skaits visstraujāk audzis Vidzemē (no 87 200 1863. gadā līdz 599 000 1914. gadā), pieaugot Rīgas iedzīvotāju skaitam 7,2 reizes. To nodrošināja migrācija ne tikai no Kurzemes un Zemgales, Vidzemes un Latgales laukiem, bet arī no citām cariskās Krievijas guberņām.

Kopš 20. gs. 20. gadiem iekšzemes migrācija veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu pilsētās – iedzīvotāji migrēja galvenokārt no laukiem, notika arī izceļošana no blīvi apdzīvotiem apriņķiem ar augstu dabisko pieaugumu Latgalē un Ilūkstes apriņķī uz citiem Latvijas novadiem. Zemgalē, izņemot Ilūkstes apriņķi, bija raksturīga ieceļošana. Pilsētās 20. gs. 30. gados iedzīvotāju skaits pieauga galvenokārt iekšzemes migrācijas, bet laukos galvenokārt dabiskās kustības rezultātā.

Salīdzinot ar dabisko ataudzi, migrācijai bija noteicošā loma iedzīvotāju skaita pieaugumā pēc Otrā pasaules kara. Ievērojamu iedzīvotāju skaita pieaugumu Latvijā padomju okupācijas laikā nodrošināja masveida imigrācija no citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikām. Migrācijas uzskaites statistika padomju okupācijas periodā nebija pilnvērtīga, dati nebija publiski pieejami, pēc katras tautas skaitīšanas migrācijas uzskaite tika precizēta, un tajā nebija iekļauta armijas pārvietošanās.

Pēc Otrā pasaules kara migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā pieauga pat par 700 000. Tomēr dažādās padomju perioda desmitgadēs migrācijas apjomi bija visai atšķirīgi un Latvijā bija ne tikai liels skaits iebraucēju, bet arī liela iedzīvotāju mainība, jo dažādu iemeslu dēļ valsts teritoriju daudzi arī pameta. Vislielākais ieceļotāju skaits un iedzīvotāju skaita pieaugums migrācijas rezultātā bija uzreiz pēc kara 40. gadu otrajā pusē. Šādu migrācijas pieaugumu noteica vairāki iemesli. Būtiskākie no tiem bija PSRS īstenotā politika, lai ar migrācijas palīdzību nostiprinātu padomju varu un realizētu sociālistisko industrializāciju un lauksaimniecības kolektivizāciju. Tāpat svarīga loma bija Latvijas ģeogrāfiskajam novietojumam, kas noteica armijas daļu izvietojumu. Padomju īstenotā industrializācijas politika, īpaši lielajās pilsētās, paredzēja veidot rūpnieciskos kompleksus, kas radīja pieaugošu pieprasījumu pēc darbaspēka, jo šādai tautsaimniecības attīstībai ar vietējiem darbaspēka resursiem nepietika. Dominējošās migrācijas plūsmas bija virzītas uz Rīgu, tās apkārtni un citām lielajām pilsētām, kurās pastiprināti attīstīja jaunus rūpniecības uzņēmumus. Padomju perioda migrācija ietekmēja ne vien etniskā sastāva, bet arī iedzīvotāju vecuma sastāva izmaiņas.

Latvijas neatkarības atgūšana būtiski mainīja iedzīvotāju migrāciju. 20. gs. 90. gadi iezīmē jaunu Latvijas migrācijas vēstures posmu. Postpadomju telpā migrācija starp kādreizējās PSRS republikām ieguva starpvalstu statusu. Politiskās un ekonomiskās pārmaiņas likvidēja agrākos migrācijas ierobežojumus un sekmēja iedzīvotāju pārvietošanās brīvību. Latvijā šīs pārmaiņas atspoguļojās gan migrācijas struktūrā, gan migrācijas plūsmās. Migrācijas struktūrā dominējošā kļuva izceļošana no valsts, bet migrācijas plūsmās pakāpeniski Austrumu virzienu nomainīja emigrāciju uz Rietumvalstīm.

Kopš valsts neatkarības atgūšanas 1991. gadā iekšzemes migrācijā vidēji katru gadu iesaistīti 2 % visu iedzīvotāju. Iekšzemes migrācijai ir nozīmīga loma iedzīvotāju ģeogrāfiskā izvietojuma pārmaiņās Latvijā. Šajās plūsmās atspoguļojas gan valstī notiekošie sociāli ekonomiskie procesi, gan dažādu teritoriju nevienmērīgās attīstības sekas.

Kopš neatkarības atgūšanas iekšzemes migrācijai bija raksturīgas vairākas iezīmes: 90. gadu sākumā iekšzemes migrācijas rezultātā pieauga iedzīvotāju skaits lauku apdzīvotajās vietās. Tā galvenokārt bija vecāka gada gājuma pilsētnieku atgriešanās laukos, atgūstot denacionalizētos īpašumus, meklējot lētāku iztikšanu vai izmantojot pārmaiņu perioda piedāvātās iespējas. Turpmākās iekšzemes migrācijas plūsmas līdz 90. gadu vidum parādīja, ka iedzīvotāju atgriešanās laukos bija tikai pagaidu iezīme, kas liecināja par valstī notiekošajiem pārstrukturēšanās procesiem sabiedrībā un ekonomikā.

Iedzīvotāju pārvietošanās datu precizitāti ietekmē migrantu uzskaites kārtība. Piemēram, ievērojamais migrācijas apjoma pieaugums 2003. gadā skaidrojams ar izmaiņām iedzīvotāju reģistrācijas kārtībā, stājoties spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likumam, kad notika pāreja no pieraksta sistēmas uz brīvprātīgu dzīvesvietas deklarēšanu. Tas galvenokārt izskaidrojams ar iepriekšējos gados notikušo dzīvesvietas maiņas gadījumu deklarēšanu.

Pēc Dzīvesvietas deklarēšanas likuma spēkā stāšanās 01.07.2003. arī turpmākos gados iekšzemes migrācijas uzskaitē notika vērā ņemamas izmaiņas. Lielākoties tās bija saistītas ar normatīvā regulējuma izmaiņām, veicot gan administratīvi teritoriālo reformu, gan grozot nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas kārtību. Kopš 2013. gada reģistrētās iekšzemes migrācijas apjoma pieaugums ir tieši saistīts ar pašvaldību piešķirtajiem atvieglojumiem, jo nekustamā īpašuma nodokļa augstākās likmes piemēro tiem dzīvokļiem un savrupmājām, kurās neviens nav deklarējis dzīvesvietu. Daļa iedzīvotāju ir materiāli ieinteresēti deklarēties galvaspilsētā vai Pierīgas pašvaldībās, kur atrodas to nekustamie īpašumi.

Iedzīvotāju izvietojumam un migrācijai ir raksturīgas reģionālās atšķirības. Neskatoties uz iekšzemes migrācijas apjoma svārstībām, migrācijas reģionālā struktūra ir salīdzinoši noturīga. Apmēram 40 % visu 1993.‒2016. gadā reģistrēto iekšzemes migrācijas gadījumu saistīti ar Rīgu. 21. gs. migrācijas tendences norāda, ka lielo pilsētu, it īpaši Rīgas, apkārtnē raksturīgas suburbanizācijas (piepilsētu attīstības) tendences. Lai gan iedzīvotāju skaits galvaspilsētā ir samazinājies, Rīgai raksturīgs augsts ekonomiskās aktivitātes līmenis, daudzveidīgs darbavietu piedāvājums un jaunu dinamisku jomu attīstība, kas nosaka darba tirgū pieaugošu pieprasījumu pēc kvalificēta darbaspēka. Tas savukārt palielina ikdienas mobilitātes apjomu.

Iekšzemes migrācijas rezultātā visiem statistiskajiem reģioniem, izņemot Pierīgu, ir negatīvs migrācijas saldo. Rīgai negatīvs kopējais migrācijas saldo ar Pierīgu, jo apmaiņā ar visiem pārējiem reģioniem pilsēta iedzīvotājus iegūst. Pierīgas migrācijas saldo ir pozitīvs starpreģionu migrācijas plūsmās ar visiem reģioniem, un lielāka daļa no iebraukušajiem ir Rīgas iedzīvotāji. Pārējos statistiskajos reģionos kopējais migrācijas saldo ir negatīvs.

Paredzams, ka nozīmīgākās iekšzemes migrācijas plūsmas arī turpmāk būs saistītas ar Rīgu un Pierīgu. Cilvēki no republikas un novadu pilsētām, kā arī lauku teritorijām uz Rīgu pārceļas galvenokārt saistībā ar darbu vai mācībām. Savukārt Pierīgā piesaista mājokļi. Svarīgs dzīves vietas maiņas motīvs ir arī ģimenes apstākļi. Iekšzemes migrācijas potenciālu nākotnē ietekmēs starpvalstu migrācija. Šī tendence jau vērojama Latgales reģionā.