Arheogrāfija pēta zinātniskās arheogrāfijas principus, vēsturi un organizāciju, avotu apzināšanas un atlases publikācijām metodes, avotu sistematizāciju krājumos, avotu tekstu atveides (transkribēšanas) metodiku, publicējamo avotu arheogrāfiskā noformējuma aspektus, uzziņu aparāta izveidi publikācijās, publikāciju tipoloģiju. Arheogrāfi izstrādā vēstures avotu zinātniskās publicēšanas noteikumus, sagatavo avotu publikācijas un analītiski tematiskus avotu apskatus. Arheogrāfija paplašina vēstures pētniecības avotu bāzi, ievieš vēstures pētniecības apritē jaunus vēstures avotus, informē speciālistus par vēstures avotiem, kas saistīti ar pētāmajām tēmām, popularizē nacionālo dokumentāro mantojumu, nodrošina vēstures avotu izmantošanu mācību (studiju) procesā. Arheogrāfija cieši saistīta ar avotmācību, arhīvu zinātni, tekstoloģiju, paleogrāfiju, diplomātiku, epigrāfiku. Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) vēstures avotu publicēšanas jautājumi parasti pētīti avotmācībā, diplomātikā un tekstoloģijā, tāpēc termins “arheogrāfija” netiek lietots šīs vēstures palīgzinātnes apzīmēšanai.
arheogrāfija
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Zinātniskās arheogrāfijas metodes – avotu arheogrāfiskās apstrādes un reprezentācijas paņēmieni radās un nostiprinājās arheogrāfu praktiskā darbībā; tās nodrošina publicējamo avotu maksimālu atbilstību oriģināliem un vienlaikus padara tos viegli izmantojamus vēstures pētniecībā. Konkrētu arheogrāfijas metožu izvēli nosaka publikācijas veids. Zinātniskās publikācijas iedalās kritiskajās, diplomātiskajās, faksimila un regestu publikācijās. Kritiskajās publikācijās tiek veikta avotu tekstu dziļa tekstoloģiskā izpēte, piedāvāta trūkstošu tekstu fragmentu rekonstrukcija, atveidota tekstu vēsture, labotas acīmredzamas pārrakstīšanās kļūdas, interpunkcija un citi teksta defekti, saglabājot valodas un stila īpatnības. Diplomātiskajās publikācijās avotu teksti atveidoti maksimāli precīzi; paleogrāfiskos aprakstos tiek izsmeļoši raksturotas avotu ārējās iezīmes. Faksimila izdevumos tiek publicēti vēstures avotu precīzi attēli. Regestu izdevumos izvērstos virsrakstos (jeb regestos) vai tabulās sniegta informācija par avotu saturu, bet avotu teksti netiek publicēti. Lai krājumos veidotu avotu reprezentatīvas izlases, arheogrāfijā izstrādātas speciālās avotu filtrācijas (atlases) metodes. Arheogrāfijā tiek izmantotas arī tekstoloģijas metodes, vēstures avotu ārējā un iekšējā kritika, vēstures palīgzinātņu – diplomātikas, paleogrāfijas, sfragistikas (sigillogrāfijas), vēstures hronoloģijas, metroloģijas, ģenealoģijas metodes.
Rietumeiropā arheogrāfija radās 15. gs. līdz ar iespiesto grāmatu parādīšanos. Itālijā 15. gs. beigās – 16. gs. tika sagatavotas antīko autoru sacerējumu pirmās kritiskās publikācijas, kas balstījās uz vairāku rokrakstu tekstu salīdzināšanu. Viduslaiku vēstures avotu pirmās kritiskās publikācijas nāca klajā 16. gs. Vācijā un Francijā. 17. gs. arheogrāfijas tālāku veidošanos sekmēja paleogrāfijas un diplomātikas attīstība, kā arī Benediktiešu ordeņa Sv. Maura kongregācijas (Congrégation de St. Maur, 1618/1621–1790/1818) un Jēzus sadraudzības Bolandistu biedrības (Société des bollandistes, no 1643. gada, Antverpene) darbība. Svēta Maura kongregācijas pārstāvji jeb mauristi (Mauristes) vāca un publicēja avotus par Francijas un tās provinču vēsturi, sagatavoja fundamentālas publikācijas – "Francijas literatūras vēsturi” (Histoire littéraire de France, 41 sēj., 1733–2008), "Benediktiešu ordeņa annāles” (Annales Ordinis Sancti Benedicti, 6 sēj., 1703–39) un citus; bolandisti publicēja svēto dzīves aprakstus (Acta Sanctorum, 67 sēj., 1643–1940). Publikācijās tika pilnveidotas arheogrāfijas metodes un tādējādi likti pamati zinātniskajai arheogrāfijai. 18. gs. Anglijā, Itālijā un Francijā tika sagatavotas naratīvu avotu daudzsējumu publikācijas. 19. gs. sevišķi liela nozīme zinātniskās arheogrāfijas attīstībā bija Vācijā dibinātās Agrās vācu vēstures pētīšanas biedrības (Gesellschaft für ältere deutsche Geschichtskunde, 1819–1935) iesāktajam fundamentālam sērijas izdevumam "Vācijas vēstures pieminekļi” (Monumenta Germaniae Historica, MGH, kopš 1826). MGH pamatotās un aprobētās kritisko publikāciju metodes un principi (publicējamā vēstures avota integritātes neizjaukšana, variantu sniegšana avotiem, kas saglabājušies vairākos norakstos, avotu tekstu vēstures jeb tradīcijas izpēte, izsmeļoša uzziņu aparāta izveides metodika avotu krājumos) kļuva vispāratzīti un izmantoti avotu publikāciju sagatavošanā 19.–21. gs. sākumā.
19. gs. Francijā nozīmīgus avotu izdevumus sagatavoja Francijas vēstures izpētes biedrība (Société de l’histoire de France, no 1833. gada, vairāk nekā 500 sējumi). Līdzīgi izdevumi 19. gs. iznāca Anglijā ("Viduslaiku Britānijas vēsturnieki”, Rerum Britannicarum medii aevi scriptores, 1858–1911, 253 sējumi), Itālijā ("Itālijas vēstures avoti”, Fonti per la storia d’Italia, 1887–1993, 118 sējumi; 2003.–10. gadā iznāca papildus sējumi), ASV ("Amerikāņu revolūcijas diplomātiskā sarakste”, The Diplomatic Correspondence of the American Revolution, 12 sējumi, 1829–30), Krievijā ("Senās Krievzemes hroniku pilns sakopojums”, Полное собрание русских летописей, kopš 1841) un citās valstīs.
19. gs. tika sagatavotas arī Senās Grieķijas, Senās Romas un Bizantijas vēstures avotu publikācijas. Līdz ar rakstītajiem avotiem arheogrāfi publicēja epigrāfiskos avotus (piemēram, "Latīņu uzrakstu korpuss”, Corpus Inscriptionum Latinarum, no 1863). 19. gs. nostiprinājās arheogrāfijas infrastruktūra: Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Krievijā un citās valstīs tika dibinātas arheogrāfiskās organizācijas, sāka darboties pirmā augstskola, kas gatavoja arheogrāfus, arhīvistus un diplomātikas pētniekus (Nacionālā Hartu skola, École nationale des chartes, no 1821. gada, Parīze).
20. gs. publicējamo vēstures avotu loks paplašinājās: līdz ar seno laiku, viduslaiku un agro jauno laiku vēstures avotiem tika plaši izdoti 19.–20. gs. avoti. 20. gs. avotu publikāciju klāstā pieauga valsts iestāžu dokumentu operatīvo publikāciju (izdevumi, kuri satur dokumentus, kas vēl nav zaudējuši savas primārās funkcijas) īpatsvars. Šos izdevumus parasti sagatavo valsts institūcijas (piemēram, "Prezidentu publiski dokumenti”, Public Papers of the Presidents, no 1957. gada, Vašingtona). Jaunāko laiku vēstures avotu publicēšanas metodika balstās galvenokārt uz viduslaiku un seno laiku avotu arheogrāfijas metodēm un principiem, kas tomēr ievēroti tikai daļēji. 20. gs. parādījās zinātniskās arheogrāfijas principiem atbilstošas avotu publikācijas Āzijā (piemēram, daudzsējumu izdevumi Indijā, kurus publicē Indijas Nacionālais arhīvs – National Archives of India, kopš 1891. gada, un Vēstures dokumentu Indijas komisija – Indian Historical Records Commission, kopš 1919), kā arī Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs; pirms tam atsevišķus Āzijas vēstures avotus publicēja Rietumeiropas arheogrāfi.
20. gs. 70.–80. gados tika izstrādāts viduslaiku avotu publicēšanas starptautisko noteikumu projekts (1984), kurā apkopota latīņu aktu, sarakstes, finanšu un administratīvu dokumentu izdošanas pieredze un precizētas zinātniskās arheogrāfijas metodes. Taču arheogrāfiskās darbības augstākā unifikācijas pakāpe tika sasniegta 20. gs. 2. pusē Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kur avotu publicēšanu sīki reglamentēja "Vēstures dokumentu izdošanas noteikumi PSRS” (Правила издания исторических документов в СССР, 1969; 1990), bet arheogrāfisko darbību koordinēja un uzraudzīja valsts (zinātniskās) institūcijas un ideoloģiskās organizācijas – PSKP CK Marksisma–ļeņinisma institūts, PSRS ZA Arheogrāfiskā komisija, PSRS Ministru Padomes Galvenā arhīvu pārvalde un citas. Marksistiskās ideoloģijas ietekmē PSRS (t. sk. okupētajā Latvijā) tika izdoti avotu krājumi, kuros atspoguļoti darbaļaužu kustības, sovetizācijas ("sociālisma celtniecības”) vēstures aspekti, PSKP un padomju varas institūciju darbība un citi vēstures jautājumi (piemēram, "Padomju varas dekrēti”, Декреты Советской власти, 13 sējumi, 1957–89). PSRS arheogrāfijas avotu atlase publicēšanai balstījās uz "šķirisko principu”, kas avotu krājumos neļāva panākt pietiekamu reprezentabluma pakāpi un izkropļoja priekšstatus par vēstures realitāti.
21. gs. sākumā arheogrāfijā vērojama tendence dažādu laikposmu un veidu avotu publicēšanas metodes un paņēmienus saskaņot starptautiskā mērogā, izveidot kopīgus vēstures avotu un literatūras sacerējumu izdošanas principus, ieviest arheogrāfijā starpdisciplināro pieeju, paplašināt arheogrāfijas metodoloģiskus pamatus. Šajā jomā liela nozīme ir starptautiskajām organizācijām, piemēram, Tekstuālo zinību Eiropas apvienībai (European Society for Textual Scholarship), kas kopš 2004. gada rīko arheogrāfijas teorijas, metodoloģijas un vēstures jautājumiem veltītas ikgadējas konferences. 20. gs. beigās–21. gs. sākumā nozīmīga tendence arheogrāfijas attīstībā ir datortehnoloģiju izmantošana avotu publikāciju sagatavošanā, digitālo arhīvu veidošana un avotu reprezentācija internetā (Monasterium. Net: Europe’s Virtual Documents Online; Codices Electronici Ecclesiae Coloniensis), un dalītās piekļuves tīklā iesaistīto pētnieku sadarbība apjomīgu avotu kompleksu arheogrāfiskajā apstrādē tiešsaistes režīmā (virtuālā pētnieciskā vide – virtual research environment, VRE – TextGrid). Dokumentāro avotu publicēšanai un diplomātiskai izpētei izstrādāta speciālā hartu (jeb aktu) iezīmēšanas shēma CEI (Charters Encoding Initiative). 21. gs. līdzās elektroniskām plaši tiek gatavotas arī tradicionālās avotu publikācijas, t. sk. starptautiskas, piemēram, "Viduslaiku paleogrāfijas pieminekļi” (Monumenta Palaeographica Medii Aevi, kopš 1997).
Mūsdienās avotus publicē vēstures pētniecības iestādes, vēsturnieku biedrības, universitātes un valsts arhīvi. Nozīmīgākās arheogrāfijas pētniecības iestādes: ASV – ASV Nacionālā arhīva (National Archives) Nacionālā vēstures publikāciju un dokumentu komisija (National Historical Publications and Records Commission, kopš 1934), Dokumentāro publikāciju asociācija (The Association for Documentary Editing, kopš 1978); Beļģijā – Bolandistu biedrība (Société des bollandistes, kopš 1643); Francijā – Nacionālā Hartu skola (École nationale des chartes, kopš 1821), Francijas institūta (Institut de France) Uzrakstu un literatūras akadēmija (Académie des inscriptions et belles-lettres, kopš 1663), Francijas vēstures izpētes biedrība (Société de l'histoire de France, kopš 1833); Indijā – Indijas Nacionālais arhīvs (National Archives of India, kopš 1891); Itālijā – Itālijas Viduslaiku vēstures institūts (Istituto Storico Italiano per il Medio Evo, kopš 1883. gada, līdz 1934. gadam – Itālijas Vēstures institūts); Krievijā – Krievijas ZA Arheogrāfiskā komisija (Комиссия РАН по археографии, архивоведению и смежным историко-филологическим дисциплинам, Археографическая комиссия, kopš 1956); Lielbritānijā – Nacionālais arhīvs (The National Archives, kopš 2003), Seldena biedrība (Selden Society, kopš 1887); Vācijā – Viduslaiku pētniecības vācu institūts Monumenta Germaniae Historica (Monumenta Germaniae Historica. Deutsches Institut für Erforschung des Mittelalters, kopš 1875), Berlīnes-Brandenburgas Zinātņu akadēmijas (Berlin-Brandenburgische Akademie der Wissenschaften) struktūrvienība Corpus Inscriptionum Latinarum (kopš 1853); starptautiskās organizācijas – Diplomātikas starptautiskā komisija (Commission internationale de diplomatique, kopš 1971), Tekstuālo zinību Eiropas apvienība (European Society for Textual Scholarship, kopš 2001); pētnieku asociācija TextGrid (kopš 2001) un citas.
Annuaire-Bulletin de la Société de l’histoire de France, ABSHF (izdevējs Société de l'histoire de France, kopš 1863. gada, Francija), Археографический ежегодник (izdevējs Археографическая комиссия РАН, kopš 1958. gada, Krievija), Archiv für Diplomatik (kopš 1956. gada, Vācija); Fonti per la Storia dell’Italia medievale (kopš 1994. gada, Itālija); Monumenta Palaeographica Medii Aevi (kopš 1997).
Flāmu jezuīts, vēsturnieks un hagiogrāfs Žans Bolānds (Jean Bolland, latīņu Johannes Bollandus), franču benediktietis, zinātnieks un vēsturnieks Žans Mabiljons (Jean Mabillon), itāļu zinātnieks un garīdznieks Ludoviko Muratori (Ludovico Antonio Muratori), vācu vēsturnieks un bibliotekārs Georgs Heinrihs Pērcs (Georg Heinrich Pertz), vācu tiesību vēsturnieks Georgs Vaics (Georg Waitz), vācu vēsturnieks, arheologs, jurists Teodors Momzens (Christian Matthias Theodor Mommsen), angļu vēsturnieks, Oksfordas bīskaps Viljams Stabss (William Stubbs), krievu vēsturnieks Aleksandrs Lapo-Daņiļevskis (Александр Сергеевич Лаппо-Данилевский), franču vēsturnieki Šarls Samarans (Charles Samaran) un Robers-Anrī Botjē (Robert-Henri Bautier), padomju vēsturnieks, arheogrāfs Sigizmunds Valks (Сигизмунд Натанович Валк) un citi.