Arheogrāfija pēta zinātniskās arheogrāfijas principus, vēsturi un organizāciju, avotu apzināšanas un atlases publikācijām metodes, avotu sistematizāciju krājumos, avotu tekstu atveides (transkribēšanas) metodiku, publicējamo avotu arheogrāfiskā noformējuma aspektus, uzziņu aparāta izveidi publikācijās, publikāciju tipoloģiju. Arheogrāfi izstrādā vēstures avotu zinātniskās publicēšanas noteikumus, sagatavo avotu publikācijas un analītiski tematiskus avotu apskatus. Arheogrāfija paplašina vēstures pētniecības avotu bāzi, ievieš vēstures pētniecības apritē jaunus vēstures avotus, informē speciālistus par vēstures avotiem, kas saistīti ar pētāmajām tēmām, popularizē nacionālo dokumentāro mantojumu, nodrošina vēstures avotu izmantošanu mācību (studiju) procesā. Arheogrāfija cieši saistīta ar avotmācību, arhīvu zinātni, tekstoloģiju, paleogrāfiju, diplomātiku, epigrāfiku. Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) vēstures avotu publicēšanas jautājumi parasti pētīti avotmācībā, diplomātikā un tekstoloģijā, tāpēc termins “arheogrāfija” netiek lietots šīs vēstures palīgzinātnes apzīmēšanai.