Būdama, pirmām kārtām, piederīga vēstures zinātnei, medievistika ir saistīta arī ar filoloģiju, filozofiju, teoloģiju, baznīcas, mākslas un mūzikas vēsturi, vēsturisko ģeogrāfiju, saimniecības un sociālo vēsturi, kā arī dažādām vēstures palīgnozarēm (paleogrāfiju, diplomātiku, heraldiku, numismātiku, sfragistiku, kodikoloģiju, metroloģiju, ģenealoģiju u. c.). Medievistikas vēsture liecina, ka viduslaiku izpēte arvien tieši vai netieši sasaucas ar attiecīgajā laikā sabiedrībā dominējošajām idejām, vērtībām un noskaņojumu.

Zinātnē balstīta izpratne par viduslaikiem kā vēsturisku laikmetu iespaido sabiedrības un kultūras attīstību, un medievistikas uzdevums ir radīt zinātnisku priekšstatu par šo Eiropas vēstures laikaposmu. Sabiedriski politisku aktualitāti viduslaiku izpētei piešķir šī vēstures perioda svarīgā nozīme mūsdienu Eiropas pamatu izveidē. Viduslaikos radās Rietumu kultūrai raksturīgās domāšanas formas, politiskās tradīcijas un rīcības modeļi, kas globālā mērogā Eiropas un Ziemeļamerikas kultūrtelpu atšķir no citām civilizācijām. Par spīti daudzajām atšķirībām, kas viduslaikiem piemīt salīdzinājumā ar mūsdienām, jau šajā senajā un šķietami svešādajā laikmetā sāka veidoties parādības, struktūras un institūcijas, bez kurām mūsdienu realitāte nav iedomājama – liela daļa Eiropas nāciju un valstu, pilsētu autonomija, pārstāvniecības sistēma un mūsdienu parlamentārisma aizmetņi, universitātes, bankas, baznīcas hierarhija, tradicionālā ģimene u. c.

Pētot viduslaikus, medievistika vienlaikus sekmē arī labāku jauno, jaunāko laiku un mūsdienu vēstures izpratni. Salīdzinājums ar viduslaikiem ļauj aptvert parādības un procesus ilgstošā vēsturiskā attīstībā, labāk izzināt to cēloņus un, pieņemot to vai citu lēmumu, atturēties izmantot tagadni vai neseno pagātni kā vienīgo iespējamo atskaites punktu.

Teorētiskajā līmenī medievistika nodarbojas ar viduslaiku kā īpaša vēstures perioda specifikas skaidrojumu.

Tradicionāli medievisti, balstoties uz rakstīto vēstures avotu kritiku un analīzi, galvenokārt izmanto vēsturisko metodi un vēstures salīdzinošo metodi. Mūsdienās, attīstoties modernajām tehnoloģijām, viduslaiku pētniecībā arvien pieaug kvantitatīvo izpētes metožu un ar tām saistītās elektroniskās datu apstrādes nozīme, kā arī dabaszinātņu metožu pielietojums.

Ideja par viduslaikiem kā savdabīgu vēstures periodu radās 15. gs. Apenīnu pussalas humānistu vidē, bet plašāku izplatību pārējā Eiropā tā ieguva 18. gs., kad viduslaiki līdztekus senajiem un jaunajiem laikiem kļuva par vēstures periodizācijas sastāvdaļu. Par medievistiku kā zinātnisku disciplīnu mūsdienu izpratnē var runāt kopš 19. gs. pirmās puses. Ap šo laiku sākās pāreja no viduslaiku vēstures aprakstīšanas, kas iepriekš notika galvenokārt literārā formā, uz tās izpēti, balstoties un atsaucoties uz rakstītajiem avotiem – dažāda veida dokumentiem, likumkrājumiem, hronikām u. c. Tika dibinātas institūcijas, kas, pamatojoties uz zinātniskās arheogrāfijas principiem, pievērsās viduslaiku vēstures avotu apzināšanai, sistematizācijai, kritiskai izvērtēšanai un publicēšanai. To paspārnē sāka iznākt hronoloģiskā secībā sakārtotas avotu publikāciju sērijas, kuru vidū īpaši izceļams ir 1824. gadā izveidotais monumentālais daudzsējumu izdevums “Vācijas vēstures pieminekļi” (Monumenta Germaniae Historica). Tajā noteiktie edīcijas principi un standarti kļuva par paraugu viduslaiku vēstures avotu publikācijām daudzās zemēs un ir saglabājuši savu nozīmi līdz mūsdienām.

19. gs. nacionālisma ietekmē Francijā, Anglijā, Vācijā, Itālijā un citās Eiropas zemēs radās agrāk nepieredzēta interese par viduslaikiem kā nacionālā vēstures naratīva pamatu. Sabiedrībā pieauga pieprasījums pēc heroizētiem stāstiem, kas vairotu nacionālās vienotības sajūtu un celtu nacionālo pašapziņu, un viduslaiku vēsture bija labvēlīga augsne to radīšanai. Tās popularitātei par labu nāca arī politiskā konjunktūra. Atsaukšanās uz viduslaikiem tika izmantota monarhiju stiprināšanai, varas hierarhijas leģitimācijai un Eiropas lielvalstu ārpolitisko ambīciju pamatošanai. Uz šī fona uzplauka arī viduslaiku zinātniskā izpēte. 19. gs. vēstures zinātne profesionalizējās, pilnveidojās tās metodes. Viduslaiku vēstures avotos atrodamie fakti tika salīdzināti, savstarpēji pretnostatīti un kritiski izvērtēti. Vērtīgu ieguldījumu medievistu sagatavošanā un medievistikas attīstībā deva vēstures semināri (katedras) ar specializāciju viduslaikos, kas vispirms tika izveidoti Vācijas universitātēs (Getingenē, 1848, Heidelbergā, 1861 u. c.).

Katrā valstī viduslaiki tika pētīti ar izteikti politizētu ievirzi attiecīgā nacionālā un valodas telpas ietvarā, galvenokārt koncentrējoties uz lokālas izcelsmes avotiem un ar vietējo vēsturi saistītām tēmām. Līdz 20. gs. pirmajiem gadu desmitiem medievistu publikācijās, kas balstījās uz pozitīvisma nostādnēm, dominēja politiskās vēstures stāstījums. To fokuss bija vērsts uz valdošo slāņu – karaļu un aristokrātijas – valdīšanas notikumiem, dinastiskajiem sakariem, likumdošanu, kariem un kaujām. Galvenā uzmanība tika veltīta vēstures sižetiem, kas slavināja savu monarhu “lielos darbus” un kam bija jāapliecina savas nācijas diženums.

20. gs. gaitā ideja, ka vēstures procesa pamatā ir politiskie notikumi un tā virzību nosaka izcilas personības, pakāpeniski zaudēja dominējošās pozīcijas. Sākot ar 20.–30. gadiem parādījās jauns historiogrāfisks virziens, kas pazīstams ar nosaukumu “Annāļu skola”, un tā ietekmē vispirms Francijā un vēlāk arī citās zemēs medievistikas attīstībā sākās jauns posms. Jaunās pieejas piekritēji noliedza pozitīvisko vēstures modeli un piedāvāja paraudzīties uz viduslaikiem kā uz dažādu savstarpēji saistītu sociālās un kultūras vēstures procesu un parādību kopumu. Viņi padziļināti pievērsās sociālajām un ekonomiskajām struktūrām, kas iespaidoja sabiedrības attīstību ilgākā vēsturiskā laikaposmā (‘ilgā laika’ koncepts no franču longue durée). Annāļu skolas medievisti uzsvēra arī antropoloģisko, saimniecisko, sociālo, ģeogrāfisko un psiholoģisko faktoru nozīmi un, lai iegūtu pilnīgāku vēstures kopainu, aicināja pētīt dažādu sociālo grupu, paaudžu un dzimumu statusu, materiālo stāvokli, paradumus un savstarpējās attiecības. Vēsturnieki sāka interesēties par iepriekš ignorēto zemnieku, zemāko slāņu un dažādu atstumto sabiedrības grupu dzīves apstākļiem un ikdienu. Jaunos rakursos tika pētīti arī valdnieki un sabiedrības elite. Piemēram, analizējot rituālus un vizuālos materiālus, uzmanība tika pievērsta viduslaikos izmantotajām komunikācijas un reprezentācijas formām un to simboliskajiem aspektiem. Balstoties uz mūsdienu antropoloģijas, psiholoģijas, valodniecības un citu zinātņu nozaru atzinumiem un metodēm, tika pētīti viduslaiku cilvēku individuālie un kolektīvie priekšstati, mentalitāte, idejas, fantāzijas un pat zemapziņa, kas ietekmēja viņu rīcību. Novatoriskas tēmas bija viduslaiku cilvēku attieksme pret nāvi un seksualitāti; populāras kļuva bērnības un sieviešu vēsture.

Mūsdienās medievistikas uzmanības centrā ir viduslaiku cilvēks, kurš tiek pētīts saistībā ar šī laikmeta kultūras vēstures problemātiku visplašākajā izpratnē. Antropoloģiskā pieeja palīdz labāk izzināt viduslaiku cilvēku dzīves apstākļus un sociālo vidi, izskaidrot viņu rīcības motīvus un vēl vairāk pietuvoties indivīdu domāšanas veida un iekšējās pasaules izpratnei. Pieaugošā interese par kultūrvēsturiskajiem aspektiem mudina viduslaiku vēsturniekus arvien vairāk izmantot radniecīgu zinātnes disciplīnu izpētes rezultātus un metodes, lai arī izteikti starpdisciplināru projektu īpatsvars ir salīdzinoši neliels.

Mūsdienās medievistikai raksturīga interese ne tikai par tradicionālajām viduslaiku dzīves parādībām un situācijām, bet arī par šī laika cilvēku saskarsmi ar atšķirīgo, svešo un mistisko. Medievistu izpētes objekts vairs nav tikai kristīgā Eiropa. Islāma un jūdaisma ticīgo pienesums vairs netiek pretnostatīts kristīgajai tradīcijai, un tie tiek traktēti kā organiska viduslaiku Eiropas vēstures un kultūras sastāvdaļa.

Daudzi vēsturnieki vairs primāri neorientējas uz viduslaiku izpēti savas valsts mūsdienu robežās, bet cenšas izprast šī laikaposma attīstības kopsakarības plašākā reģionālā un visas Eiropas vai pat globālā mērogā. Ievērojami pieaugusi un ir kļuvusi intensīvāka medievistu starptautiskā sadarbība (starptautiski kopprojekti, konferences un to krājumi u. c.).

Mūsdienās arvien ciešāka kļūst medievistikas sadarbība ar dažādām dabaszinātnēm, kas ļauj iegūt jaunus vēsturiskus datus (ģenētiskie faktori, uzturs, slimības un to izraisītāji, ģeoloģiskie un klimatiskie apstākļi u. c.) un paplašināt avotu bāzi. Ar to palīdzību iegūtā informācija tiek konfrontēta ar rakstītajiem avotiem, padziļinot zināšanas par viduslaikiem un paverot iespējas jaunām interpretācijām.

Mūsdienās viduslaiku pētniecība galvenokārt koncentrējas universitāšu institūtos un katedrās ar attiecīgu specializāciju, kā arī dažās akadēmiskās institūcijās ārpus augstskolām. Katrā valstī tai ir atšķirīgas tradīcijas un organizācijas formas. Kopš 1925. gada pastāv Amerikas viduslaiku akadēmija (Medieval Academy of America), kas koordinē un atbalsta viduslaiku vēstures pētniecību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā. Itālijā ārpus universitātēm par medievistikas attīstību rūpējas Itālijas viduslaiku vēstures institūts (Istituto Storico Italiano per il Medio Evo, kopš 1936. gada, pirms tam kopš 1883. gada darbojās ar nosaukumu “Itālijas vēstures institūts”, Istituto Storico Italiano). Vācijā prominentākā viduslaiku vēsturnieku apvienība ir 1960. gadā izveidotā Konstances viduslaiku vēstures darba grupa (Konstanzer Arbeitskreis für mittelalterliche Geschichte); liela autoritāte ir “Vācijas vēstures pieminekļi” (Monumenta Germaniae Historica), kas kā atsevišķa institūcija turpina pētīt viduslaiku avotus un tos publicēt.

Medievistu aktuālo pētījumu rezultāti tiek publicēti specializētos periodiskos izdevumos. Angļu valodā: Speculum (kopš 1926; izdod Amerikas viduslaiku akadēmija, Medieval Academy of America), Medieval Studies (kopš 1939; izdod Pontifikālais viduslaiku izpētes institūts, Pontifical Institute of Mediaeval Studies), The Journal of Medieval and Early Modern Studies (kopš 1971; izdod Djūka Universitāte, Duke University), Journal of Medieval History (kopš 1975; izdod Dublinas Trīsvienības koledža, Trinity College Dublin), Peritia: Journal of the Medieval Academy of Ireland (kopš 1982; izdod Īrijas viduslaiku akadēmija, Medieval Academy of Ireland), Collegium Medievale (kopš 1988; izdod Oslo Universitāte, Universitetet i Oslo), Quaestiones Medii Aevi Novae (kopš 1994; izdod Varšavas Universitāte, Uniwersytet Warszawski); vācu valodā: Deutsches Archiv für Erforschung des Mittelalters (kopš 1937; dibināts 1820. gadā ar nosaukumu Archiv der Gesellschaft für Ältere Deutsche Geschichtkunde; izdod “Vācijas vēstures pieminekļi”, Monumenta Germaniae Historica), Hansische Geschichtsblätter (kopš 1871; izdod Hanzas vēstures pētnieku apvienība, Hansischer Geschichtsverein), Frühmittelalterliche Studien (kopš 1967; izdod Minsteres Universitāte, Universität Münster), Mediävistik: Internationale Zeitschrift für interdisziplinäre Mittelalterforschung (kopš 1988; austriešu medievista Petera Dincelbahera (Peter Dinzelbacher) izveidots žurnāls ar starptautisku ievirzi, kura galvenā auditorija ir vācu valodā runājošo zemju medievisti), Das Mittelalter. Perspektiven mediävistischer Forschung (kopš 1996; izdod Medievistu asociācija, Mediävistenverband); franču valodā: Bibliothèque de l’École des Chartes (kopš 1839; izdod Nacionālā aktu pētniecības skola, École nationale des chartes), Le Moyen Âge (kopš 1888; izdod Ljēžas Universitāte, Université de Liège), Annales. Histoire, Sciences Sociales (kopš 1994; dibināts 1929. gadā ar nosaukumu Annales d’histoire économique et sociale; izdod Augstākā sociālo zinātņu skola, École des hautes études en sciences sociales), Cahiers de civilisation médiévale (kopš 1958; izdod Puatjē Universitātes Viduslaiku civilizācijas padziļināto pētījumu centrs, Université de Poitiers. Centre d’études supérieures de civilisation médiévale), Médiévales (kopš 1982; izdod Parīzes VIII Vensennas-Sendenī Universitāte, L’université Paris-VIII-Vincennes-Saint-Denis); itāļu valodā: Medioevo. Rivista di storia della filosofia medievale (kopš 1975; izdod Padujas Universitāte, Università di Padova), Schede medievali (kopš 1981; izdod Palermo Universitāte, Università di Palermo), Micrologus: natura, scienze e società medievali (kopš 1993; izdod Starptautiskā latīņu viduslaiku izpētes biedrība, Società Internazionale per lo Studio del Medioevo latino), Scrineum (kopš 2003; izdod Pāvijas Universitāte, Università di Pavia); spāņu valodā: Anuario de Estudios medievales (kopš 1964; izdod Milā i Fontanalsa Humanitāro zinātņu pētniecības institūts, Institución Milá y Fontanals de investigación en Humanidades), En la Espãna Medieval (kopš 1980; izdod Madrides Komplutenses Universitāte, Universidad Complutense de Madrid), Medievalia (kopš 1980; izdod Barselonas Autonomās universitātes Viduslaiku izpētes institūts, Universitat Autónoma de Barcelona, L’Institut d’Estudis Medievals), Medievalismo. Boletín de la Sociedad Espãnola de Estudios Medievales (kopš 1991; izdod Spānijas viduslaiku izpētes biedrība, Sociedad Espãnola de Estudios Medievales), Imago Temporis: Medium Aevum (kopš 2007; izdod Ljeidas Universitāte, Universitat de Lleida); krievu valodā: Средние века (kopš 1942; izdod Krievijas Zinātņu akadēmijas vispārējās vēstures institūts, Институт всеобщей истории Российской академии наук). Daudzos izdevumos ir sastopami raksti vairākās valodās.