Neatkarīgi no izvēlētās zīmju sistēmas, analizējot stāstījuma objektu, iespējams nošķirt tā atsevišķās vienības – darbības jeb notikumus. Atšķirību starp notikumiem un to reprezentāciju nosaka stāstījuma un fabulas nošķīrums, kam bija izšķiroša nozīme stāstījuma teorijās. Līdzās cēlonībai jāņem vērā arī notikumu izkārtojums laikā jeb temporalitāte. Fabulā notikumi ir izkārtoti hronoloģiski, turpretī stāstījumā to izvietojumam nav ierobežojumu. Kā jebkura zīmju sistēma, stāstījums ietver arī saziņas jeb komunikatīvo līmeni starp darbību (notikumiem), to reprezentāciju (caur stāstītāju) un auditoriju.

Stāstījuma pirmās definīcijas veidojās spēcīgā semiotikas un strukturālisma ietekmē, sākotnēji vēršot uzmanību uz mutvārdu un rakstītajiem tekstiem. 20. gs. otrajā pusē teksta jēdziens tika ievērojami paplašināts, iekļaujot arī neverbālas zīmju sistēmas; tas padarīja atvērtas arī stāstījuma jēdziena robežas.

Kā norādīja franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette), skaidri formulētā klasiskā stāstījuma definīcija rada labvēlīgus apstākļus pieņēmumiem, ka stāstījums ir dabiska, cilvēka apziņas dzīves neatņemama sastāvdaļa un ka pašsaprotama ir cilvēka rīcība, savu pieredzi fiksējot stāstījuma formā. To apliecina arī literāro žanru attīstības vēsture, izgaismojot noieto ceļu no eposa līdz pat romāna ekstrēmākajiem eksperimentiem. Taču literārās apziņas evolūcija – gluži pretēji – pievērsa pētnieku un lasītāju uzmanību tām pazīmēm, kas attiecībā uz stāstījuma uzbūvi raksturojamas kā savdabīgas un mākslīgas; turklāt šādi stāstījumi nav ērti no interpretēšanas viedokļa.

Stāstījuma jēdziens ietver arī nosacījumus, kas vērsti uz sociālā konteksta jeb ideoloģijas izpratni. Paplašinātais, pat apzināti izpludinātais stāstījuma jēdziens uzrāda epistemoloģiskas krīzes pazīmes: humanitārajās zinātnēs kopumā nav ticības jēdzieniem, kas tiek lietoti zinātniskā diskusijā. Jēdzienu (tostarp arī stāstījuma) nozīme tiek regulāri apšaubīta un paplašināta. Tāpat tiek apstrīdētas pašas zināšanas jeb atsevišķās epistēmas.

Šī situācija ir saistīta ne vien ar poststrukturālistu izvērsto zināšanu kritiku, bet arī jēdzienu migrāciju dažādās disciplīnās. Stāstījuma koncepts, brīvi šķērsojot zinātņu robežas, šķietami apliecinājis savu universālo iedabu attiecībā uz jebkādu cilvēcisko aktivitāti, jo īpaši kognitīvajiem procesiem, kas atbild par zināšanu pārtapšanu stāstījumā.

Heidens Vaits (Hayden White) šo nozīmju formēšanos stāstījumos raksturoja kā vispārcilvēcisku (generally human), nevis kultūras noteiktu (culture-specific) raksturlielumu. Cilvēks pasauli uztver un arī komunicē ar stāstījumu starpniecību, lietojot kognitīvo procesu sistēmu (t. i., sajūtas, uztveri, uzmanību, atmiņu, domāšanu un valodu) un tām atbilstīgās likumsakarības. Tādējādi stāstījums var tikt interpretēts kā prāta spēja jeb “dziļā struktūra” (jo īpaši par to iestājas mūsdienu neiroloģija), kas cilvēkam piemīt ģenētiski. Šo spēju eksistenci apliecina arī kognitīvie pētījumi, kas veltīti bērnu valodas attīstības izzināšanai, – trīs četru gadu vecumā bērns darbības vārdus sasaista ar lietvārdiem, veidojot pirmējus stāstījumus.

Šīs kognitīvās likumsakarības ir būtiskas arī literāro stāstījumu pētniecībā, ļaujot ielūkoties rakstnieka radošajā procesā un izvērtēt literārā darba uzbūves īpatnības. Struktūras, kas atkārtojas, liecina par noteiktiem mākslinieciskiem paņēmieniem, kas balstīti ne vien estētiskos pieņēmumos, bet arī kognitīvajos procesos, par kuriem autors darba radīšanās procesā apzināti nepiedomā. Taču nebūtu pareizi šīs struktūras uzskatīt par pirmējām, jo tās tādas nav. Teksti tiek rediģēti, veidojot vairākus kognitīvus uzslāņojumus, taču arī šajā situācijā var konstatēt paņēmienus, kas atkārtojas no teksta uz tekstu un liecina par konkrētā autora rakstības īpatnībām.

Ja stāstījums patiesi ir teksta pasaules un jēgas veidošanas pamats, ja stāstu stāstīšana ir universāla cilvēku savstarpējās komunikācijas pazīme, ja prāts ir pieejams caur tā producētajiem stāstiem, ja stāstījums cilvēkam palīdz samierināties ar piedzīvotajām traumām, iegaumēt lietas, lai izstrādātu ar sevi saskaņotus tēlus, lai nomelnotu citus, lai attaisnotu netaisnību vai uzvarētu vēlēšanās, naratologiem būtu jābūt klātesošiem it visur, ne tikai analizējot stāstījuma formas, bet arī izzinot daudzveidīgās stāstījuma izmantošanas iespējas reālajā pasaulē.

Stāstījuma jēdziens kopš 20. gs. 70. gadiem ir paplašināts tiktāl, ka grūti noteikt tā precīzās robežas. Centieni jēdziena skaidrojumu ierobežot ar zinātņu jomu nav produktīvi. Ne vien humanitārās un sociālās zinātnes šajā gadījumā ir apvienojušas pētniecības instrumentus, bet arī atsevišķas eksakto zinātņu disciplīnas, joprojām apšaubīdamas pirmējo leģitimitāti, ar pārsteidzošu entuziasmu izmanto stāstījuma jēdzienu un no tā atvasinātos konceptus.

Stāstījumā atdarinājums nepastāv, jo, tāpat kā viss (vai gandrīz viss) literatūrā, tas ir valodas akts. Tāpēc stāstījumā atdarinājuma nav vairāk kā pašā valodā. Tāpat kā jebkurš verbālais akts, stāstījums var tikai informēt, pārraidīt nozīmes. Stāstījums nereprezentē (reālu vai fiktīvu) stāstu, tas to “izstāsta” jeb izsaka to valodas nozīmē, izņemot jau tajā pastāvošos verbālos elementus (piemēram, dialogus un monologus).

Harija Hirša un Broņislava Tabūna publikācijas, kas veltītas prozas teorijai, joprojām ietekmē jēdzienu “vēstījums” un “stāstījums” lietojumu latviešu valodā, turklāt viņu skatījums ir atšķirīgs – B. Tabūns lietoja “vēstījuma” jēdzienu, savukārt H. Hiršs minēja gan “vēstījumu”, gan “stāstījumu”, sākotnēji abus jēdzienus izmantojot kā sinonīmus, vēlāk ieviešot hierarhiskas attiecības starp tiem. Atšķirīgais piedāvājums lielā mērā veicināja apjukumu literatūrzinātnieku vidū, joprojām daļā publikāciju abi jēdzieni tiek lietoti kā sinonīmi.

H. Hiršs stāstījumu aplūkoja divās grāmatās – “Autora pozīcija romānā” (1980) un “Prozas poētika” (1989). Pirmajā mēģinājumā H. Hiršs stāstījumu raksturoja poētiski, izmantojot prozas stihijas metaforu. No tā var secināt, ka stāstījums ir autora realizētās prozas stihijas rezultāts, kas tiešā vai pastarpinātā veidā (caur stāstītāju vai tēlu) sevi rada. Stāstījuma uzbūvi H. Hiršs iedalīja trijās daļās: tēlojumā, pārstāstā un atkāpēs.

Sistemātisku skatījumu uz stāstījuma uzbūvi un funkcijām sniedz nākamā H. Hirša grāmata “Prozas poētika”, kas iznāca vēsturiski sarežģītā laikaposmā. Vispirms H. Hiršs sāka ar jēdzienu konkretizāciju, prozas tekstu apzīmējot ar “vēstījumu”, kas attiecīgi veidots no “stāstījuma” un “personāža runas”. Autora “prozas stihiju”, kas veido prozas tekstu, H. Hiršs aizstāja ar vēstījuma “prozaisko raksturu”. Ar šī tēlainā jēdziena palīdzību viņš centās aprakstīt vēstījuma izteiksmi un pievērsties tām izmaiņām, kas norisinās ar valodu literārā stāstījumā, atgādinot, ka valoda nosaka prozas darba konkrēto realitāti.

Lai gan stāstījuma definīcija šajā grāmatā netiek būtiski pārskatīta, H. Hiršs vērsa uzmanību uz faktu, ka stāstījums pastāv ārpus prozas žanriem.

Salīdzinājumā ar H. Hiršu, mazāka ietekme, raugoties no mūsdienu perspektīvas, ir B. Tabūna paustajām atziņām grāmatā “Prozas specifika” (1988). Šajā darbā “vēstījums” līdzās krievu literatūrzinātnieka Mihaila Bahtina (Михаил Михайлович Бахтин) piedāvātajam “dialoģisma” jēdzienam skaidrots kā īpaša prozas kategorija, kas nav attiecināma uz citiem literatūras veidiem. Pirmkārt, B. Tabūns vēstījumu izprot kā kategoriju, kurā stāstījuma līmenis (narrative) nav nošķirts no stāstīšanas akta (narration). Otrkārt, līdzīgi H. Hirša piedāvātajai definīcijai B. Tabūns “vēstījumu” un “stāstījumu” uztver un lieto kā sinonīmus. Treškārt, teksta intonācija un sintaktiskā struktūra prozas tekstu nenošķir no citiem literatūras veidiem, bet gan norāda uz atšķirīgu teksta līmeņu pazīmēm. Lirikas gadījumā japiemin gan verlibru, kas nebalstās stingras strofas nosacījumos, gan dzejprozu, kuras teksta izkārtojums un pieturzīmju lietojums vairāk atbilst prozas teksta nosacījumiem. Savukārt prozas gadījumā atbilstošs piemērs, kas atspēko B. Tabūna stingro pieturēšanos pie sintakses aspekta, ir Mollijas Blūmas iekšējais monologs Džeimsa Džoisa (James Joyce) romāna “Uliss” (Ulysses, 1922) pēdējā nodaļā. Dž. Džoiss neizmantoja pieturzīmes (ja neskaita simbolisko dalījumu astoņos teikumos), taču teksta plūdums un liriskā intonācija, saikļus lietojot pieturzīmju vietā, vairāk atbilst dzejas, nevis prozas žanram. Visbeidzot, B. Tabūna izteikums, ka “episkajā darbā vienmēr kas notiek”, konkrēti attiecināms uz darbības jeb notikuma jēdzienu.

Protams, abi autori lieto 20. gs. 70.–80. gados aprobēto padomju literatūrzinātnes terminoloģiju, uz ko rakstā “Naratoloģija” (2013) par naratoloģijas attīstību Latvijā norādījusi arī literatūrzinātniece Inguna Sekste. Tāpat jāņem vērā fakts, ka gan H. Hiršs, gan B. Tabūns savas grāmatas rakstīja žanru teorijas kontekstā. Lai gan literārā stāstījuma uzbūve bija viņu redzeslokā, virkne specifisko jautājumu, kas risina atsevišķas stāstījuma teorijas problēmas, palika ārpus tā.

Tā kā stāstījuma teoriju idejas latviešu literatūrzinātnē tika pieteiktas laikā, kad Rietumu pasaulē strukturālisms zaudēja savas spēcīgās pozīcijas, konsekvence pamatjēdzienu lietojumā nav panākta vēl mūsdienās.

Neatkarīgi no tā, vai raugāmies uz stāstījumu mikroanalīzes līmenī kā notikumu (darbību) ķēdi, kuru saista cēlonība, vai – makroanalīzes līmenī – kā ideoloģisku konceptu vai kognitīvo procesu sistēmas sastāvdaļu, stāstījums pēc savas izcelsmes ir lingvistisks fenomens un šo pamatfunkciju saglabā joprojām. Ne teksta (kā zīmju sistēmas) semiotiskais paplašinājums, ne pētnieciskās (strukturālās un kontekstuālās) pieejas neatkāpjas no stāstījuma lingvistiskajiem nosacījumiem. Respektīvi, teksta (šī jēdziena visplašākajā nozīmē) analīze joprojām norisinās valodas robežās. Atšķirīgās metodes un dažādās definīcijas variācijas neizslēdz iespēju lietot stāstījuma jēdzienu starpdisciplināri. Lai gan jēdzienu lietojums parāda ciešo saikni starp naratoloģiju (narratology) un naratīva jeb stāstījuma studijām (narrative studies), ir būtiski tās nošķirt, jo ar literāru tekstu pētniecību nodarbojas tieši naratoloģija.

Vārda “naratīvs” cilme un skanējums neapstrīdami ir latīnisks (narrare ‘stāstīt’, ‘[vēlreiz] pārskaitīt’). Tiek uzskatīts, ka tam pamatā ir protoindoeiropiešu sakne *ǵneh₃- ‘zināt’.

Jēdziens “vēstījums” ir darināts no darbības vārda “vēstīt”, kura saknes meklējamas senkrievu vārdā вѣcтити. 17. gs. atvasinājums “savēstīt” lietots ar nozīmi ‘sasaukt’, ‘saaicināt’. No verba “vēstīt” jaunvārdus veidoja arī Atis Kronvalds – tie latviešu valodā tiek lietoti arī mūsdienās: “vēstule” (1869) un “vēsture” (1868). Pirms A. Kronvalda jaundarinājumiem ar nozīmi ‘vēsture’ tika lietots apzīmējums “stāsti” (salīdzināt ar vācu geschichte) un no krievu valodas aizgūtais “istorija”, kura priekštecis ir grieķu ἱστορία, historia.

“Vēstījuma” etimoloģijas sakarā jāmin arī jēdziens “vēsts”, kas aizgūts no senkrievu вѣcть, taču šeit jāpievērš uzmanība jēdziena lietojumam, kam ir izteikti komunikatīva nozīme: ‘ziņa, vēsts’; ‘zīme, signāls’; daudzskaitlī arī ‘jaunumi, valodas’. Aizgūtais jēdziens iekļauts arī 17. gs. vārdnīcās: Georga Manceļa (Georgius Mancelius) “vēste”, Kristofora Fīrekera (Fürecker Christoph) “vēsts”, Jāņa Langija “vēsta” un Ernsta Glika (Johann Ernst Glück) Bībeles tulkojumā: “mums šī vēste jir atnesta”, “laba vēsts no tāļas zemes”.

“Latviešu literārās valodas vārdnīcā” (1972) vārds “vēstījums” skaidrots kā ‘paveikta darbība no vārda vēstīt’, arī ‘ziņojums, stāstījums’. Otrs nozīmju loks skaidrots kā ‘valsts, valdības galvas, arī citas sabiedrībā nozīmīgas personas paziņojums, kurā aplūkots kāds svarīgs politisks (retāk cits) jautājums’. Šī nozīme naratoloģijas aspektā nav būtiska.

Jēdziens “stāstījums” ir darināts no darbības vārda “stāstīt”, kas savukārt atvasināts no darbības vārda “stāt”. Pēc tradicionālā uzskata (Kazimiers Būga, Jānis Endzelīns, Augusts Leskīns, August Leskien) vārds ir verba “stostīt” paralēlforma, sākotnējā nozīme bija ‘(runājot) vairākkārt apstāties’. Taču pārtraukumi runā nav stāstīšanas raksturīga iezīme. Ticamāk, ka verba “stāstīt” pamatā ir indoeiropiešu pirmvalodas “stā-” nozīme ‘novietot, likt’, tātad “stāstīt” sākotnēji – ‘atkārtoti, vairākiem paņēmieniem novietot, likt’, ‘(runājot ar vārdiem) likt klausītāju priekšā tēlojamās ainas’.

“Latviešu literārās valodas vārdnīcā” jēdziens “stāstījums” skaidrots gan kā ‘paveikta darbība, rezultāts’, gan kā ‘teksts, ko kāds veido, ir izveidojis stāstot’. Trešā nozīme attiecināma uz pašu stāstījuma objektu – ‘attēlojums, atveidojums (mākslā), kuram ir vēstījuma raksturs’. Arī šeit, kā redzams no piemēra, skaidrojot “stāstījuma” dažādās nozīmes, “vēstījums” lietots kā “stāstījuma” sinonīms.

Par labu “stāstījumam” kā precīzākajam jēdziena “naratīvs” tulkojumam latviešu valodā liecina arī verba “stāstīt” lietojuma nianses, no kurām būtiski atzīmēt četras:

1. ‘darīt zināmu (ko) mutvārdiem’;
2. ‘darīt zināmu (ko) rakstveidā; attēlot, parasti episkā daiļdarbā’;
3. ‘būt par (kāda satura, informācijas) avotu (piemēram, par tekstu, attēlu)’;
4. ‘būt par (kā) zīmi, pazīmi, pierādījumu, liecināt’.

Tāpat jāatzīmē, ka no darbības vārda “stāstīt” darināti vairāki naratoloģijai būtiski jēdzieni, piemēram, “stāsts” – ‘episkās literatūras paveids, kam raksturīgs (parasti) vienkāršs sižets, maz darbības personu, notikumu ikdienišķums’; “stāstītājs” – ‘darītājs, tas, kurš stāsta’; “stāstnieks” ar nozīmi ‘prozaiķis’, ‘rakstnieks’; un “stāstniecība” – ar to saprotot ‘stāstu kopumu, stāstu stāstīšanas un rakstīšanas tradīcijas viena autora, tautas vai laikmeta griezumā’.

Vārdu etimoloģija un lietojuma konteksts apliecina, ka “stāstījums” ir precīzāks tulkojums “naratīva” jēdzienam nekā “vēstījums”, apmierinot gan klasiskās, gan postklasiskās naratoloģijas prasības. Viena no būtiskākajām jēdziena “stāstījums” priekšrocībām ir atbilstība sintaktiskajai ekvivalencei stāstījuma gramatikā:

• teikt→ teikums;
• stāstīt→ stāstījums.

Tā kā stāstījums ir veidots no mikrostāstījumiem, kas savukārt balstīti darbības mazākajā vienībā, tad izprotama šīs kopsakarības kontekstā ir strukturālo naratologu izmantotā pieeja, teikuma sintaktiskās attiecības pārnesot uz stāstījumu. Turklāt arī teikumā var tikt ietverti vairāki mikrostāstījumi.