Diplomātika pēta oficiālo, juridiska rakstura dokumentu tipoloģiju, izcelsmi, ārējo formu (paleogrāfiskās iezīmes), iekšējo formu (struktūru jeb formulāru), saturu izmantošanu un apriti sava laika vēstures norišu dokumentēšanas procesā, dokumentu tekstu vēsturi, dokumentu arhivēšanas un turpmākas glabāšanas vēsturi, izpētes un publicēšanas gaitu un citus jautājumus, kas saistīti ar dokumentu producēšanu, izmantošanu un saglabāšanu. Pētot dokumentus kā vēstures avotus, diplomātikā tiek veikta dokumentu īstuma pārbaude, noteikta dokumentu sniegtās informācijas ticamības pakāpe un atklāta vēstures faktu reprezentācijas specifika dokumentu tekstos. Diplomātikā galvenā uzmanība veltīta Rietumeiropas viduslaiku un jauno laiku (līdz 18. gs. beigām) dokumentiem, kā arī seno laiku, Bizantijas un viduslaiku arābu aktīm; tradicionālajā diplomātikā 19.–21. gs. sākumā tapuši dokumenti netiek pētīti. Rietumeiropas diplomātikas ietvaros tiek pētītas arī dokumentu publicēšanas metodes un sagatavotas dokumentāro vēstures avotu diplomātiskās un kritiskās publikācijas. Diplomātika sekmē avotmācības pētnieciskā instrumentārija attīstību, palīdz atklāt dokumentu informatīvu potenciālu, tādējādi nodrošinot dokumentāro vēstures avotu efektīvu izmantošanu vēstures pētniecībā, veido vispusīgu priekšstatu par dokumentiem kā kultūrvēsturiskām parādībām. Diplomātika cieši saistīta ar avotmācību, paleogrāfiju, sfragistiku (sigillogrāfiju), filigranogrāfiju (papīra ūdenszīmju pētniecība), kodikoloģiju, vēstures hronoloģiju, arheogrāfiju, arhīvu zinātni.