Diplomātika pēta oficiālo, juridiska rakstura dokumentu tipoloģiju, izcelsmi, ārējo formu (paleogrāfiskās iezīmes), iekšējo formu (struktūru jeb formulāru), saturu izmantošanu un apriti sava laika vēstures norišu dokumentēšanas procesā, dokumentu tekstu vēsturi, dokumentu arhivēšanas un turpmākas glabāšanas vēsturi, izpētes un publicēšanas gaitu un citus jautājumus, kas saistīti ar dokumentu producēšanu, izmantošanu un saglabāšanu. Pētot dokumentus kā vēstures avotus, diplomātikā tiek veikta dokumentu īstuma pārbaude, noteikta dokumentu sniegtās informācijas ticamības pakāpe un atklāta vēstures faktu reprezentācijas specifika dokumentu tekstos. Diplomātikā galvenā uzmanība veltīta Rietumeiropas viduslaiku un jauno laiku (līdz 18. gs. beigām) dokumentiem, kā arī seno laiku, Bizantijas un viduslaiku arābu aktīm; tradicionālajā diplomātikā 19.–21. gs. sākumā tapuši dokumenti netiek pētīti. Rietumeiropas diplomātikas ietvaros tiek pētītas arī dokumentu publicēšanas metodes un sagatavotas dokumentāro vēstures avotu diplomātiskās un kritiskās publikācijas. Diplomātika sekmē avotmācības pētnieciskā instrumentārija attīstību, palīdz atklāt dokumentu informatīvu potenciālu, tādējādi nodrošinot dokumentāro vēstures avotu efektīvu izmantošanu vēstures pētniecībā, veido vispusīgu priekšstatu par dokumentiem kā kultūrvēsturiskām parādībām. Diplomātika cieši saistīta ar avotmācību, paleogrāfiju, sfragistiku (sigillogrāfiju), filigranogrāfiju (papīra ūdenszīmju pētniecība), kodikoloģiju, vēstures hronoloģiju, arheogrāfiju, arhīvu zinātni.

Veicot dokumentu datēšanu un atribūciju, producēšanas vietas (kancelejas) noteikšanu un īstuma pārbaudi, diplomātikā tiek pielietotas vēstures avotu ārējās kritikas metodes, kā arī vēstures palīgzinātnēs izstrādātās speciālās metodes. Dokumentu informācijas ticamības pārbaudē tiek izmantotas vēstures avotu iekšējās kritikas metodes. Līdz ar avotpētnieciskām metodēm, dokumentu tekstu vēstures un satura dziļākā izpētē un interpretēšanā svarīga nozīme ir tekstoloģijas un filoloģijas pieejām un metodēm. Diplomātikā sevišķi liela uzmanība veltīta dokumentu ārējām (paleogrāfiskajām) iezīmēm: rokrakstiem, rakstu zīmju grafikai, zīmogiem, piekaramo zīmogu (bullu) piestiprināšanas veidiem, rakstāmmateriālam (pergaments, papīrs, papiruss), tintei, dokumenta teksta izkārtojumam lapā, apliecinājuma zīmēm, rotājumiem (tēlojošiem elementiem), lietvedības un arhīva atzīmēm dokumentā un citām.

Diplomātikas speciālā metode ir formulāra analīze, ko lieto dokumentu iekšējās formas izpētē. Viduslaiku dokumenta formulārs parasti dalīts trīs daļās: ievaddaļa jeb protokols, pamatteksts (arī konteksts), beigu daļa jeb eshatokols (arī beigu protokols). Protokolā izceļ invocatio (uzruna vai veltījums Dievam, svētība), intitulatio (adresants, dokumenta producents, autors), inscriptio (adresāts), salutatio (sveicinājums). Pamattekstā izdala preambulu (arenga, exordium, proemium), publiskā paziņojuma formulu (notificatio, publicatio, promulgatio), lietas apstākļu, norišu vai problēmas izklāstu (narratio), dokumenta autora rīkojumu vai gribas apliecinājumu (dispositio), aizliegumu pārkāpt rīkojumu (sanctio), apliecinājumu, ka dokuments apstiprināts, piemēram, ar zīmogu, parakstiem (corroboratio). Eshatokolā ietilpst norāde uz dokumenta izsniegšanas vietu un datumu un noslēguma formula (svētība, apprecatio). Veicot detalizētāku dokumenta formulāra analīzi, tajā izdalītas klauzulas, kurās savukārt izdalīti teicieni, elementi un pat leksēmas. Formulāra analīzes noslēguma posmā konkrēta dokumenta formulārs tiek salīdzināts ar nosacīto formulāru, kas kopīgs noteiktam dokumentu veidam. Salīdzināšana dod empīrisko pamatu dokumentu īstuma pārbaudei, teksta interpretēšanai, šablona formulu nodalīšanai no saturiskām teksta daļām, dokumentu veidu un kanceleju darbības vēstures pētīšanai. Lai gan formulāra analīzes metode izstrādāta tieši viduslaiku un agro jauno laiku dokumentu izpētei, tomēr diplomātikas metodoloģija un metodika visumā izmantojama arī jaunāko laiku dokumentāro avotu izpētē.

Lietišķā diplomātika kā dokumentu īstuma pārbaudes paņēmienu kopums sāka veidoties viduslaikos. Pirmo reizi dokumentu īstuma pārbaudes paņēmienu sistēma tika izveidota itāļu humānista Lorenco Vallas (Lorenzo della Valla) traktātā “Spriedums par Konstantīna dāvinājuma neīstumu” (De falso credita et ementita Constantini donatione Declamatio, 1440, iespiests 1517), kurā, balstoties uz dokumenta ārējo iezīmju un teksta izpēti, tika pierādīts, ka “Konstantīna dāvinājums” uzskatāms par viltojumu. 17. gs. zinātniskā pieeja dokumentu īstuma pārbaudē tika pamatota franču vēsturnieka Žana Mabiljona (Jean Mabillion) fundamentālajā darbā “Par diplomātiku” (De re diplomatica, libri 6, 1681); darba nosaukums kļuva par jaunās vēstures palīgzinātnes nosaukumu. 19. gs. zinātniskā diplomātika bija pilnīgi noformējusies; nozīmīgākais ieguldījums diplomātikā bija vācu, austriešu, franču un itāļu zinātniekiem. Diplomātikas metodoloģijas un pētniecisko metožu attīstību Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs sekmēja dokumentāro vēstures publikāciju sagatavošana (arheogrāfija), publicēšanai atlasīto dokumentu īstuma pārbaude, paleogrāfisko iezīmju un tekstu sīka izpēte. Izveidojās arī diplomātikas pētniecības infrastruktūra, kuru veidoja dokumentu publicēšanas centri, zinātniskās pētniecības iestādes un augstskolas (piemēram, Nacionālā aktu pētniecības skola, École nationale des chartes, kopš 1821, Parīze). 19. gs. otrajā pusē austriešu vēsturnieki Teodors fon Zikels (Theodor von Sickel) un Jūliuss fon Fikers (Julius von Ficker) izstrādāja dokumentu formulāra analīzes metodiku. 19. gs. beigās–20. gs. pirmajā pusē tika sagatavoti nozīmīgākie pētījumi un rokasgrāmatas diplomātikā, kas savu metodisko un, daļēji, teorētisko nozīmi nav zaudējuši līdz mūsdienām. 20. gs. diplomātikas attīstība bija palēninājusies: pētījumi diplomātikā balstījās uz tradicionālām metodēm, izsmalcināta dokumentu analīzes tehnika bieži vien kļuva par pašmērķi. Tai pašā laikā turpinājās empīriskā materiāla uzkrāšana: tika plaši pētīti atsevišķi dokumentu veidi, dokumentu paleogrāfijas jautājumi, kanceleju un arhīvu vēsture.

Latvijā 19. gs.–20. gs. sākumā ieguldījums diplomātikas attīstībā bija Baltijas vācu izcelsmes vēsturniekiem un arhīvistiem Hermanim fon Bruiningam (Gottfried Robert Hermann von Bruiningk), Nikolausam Bušam (Nicolaus Busch) un Leonīdam Arbuzovam, jaunākajam (vācu Leonid Hans Nikolaus Arbusow, krievu Леонид Леонидович Арбузов). No 20. gs. 30. gadiem līdz 20. gs. beigām diplomātikas jautājumi Latvijā netika pētīti. 21. gs. sākumā vērojama interese par diplomātikas atdzimšanu.

20. gs. beigās–21. gs. sākumā diplomātikā līdz ar tradicionāliem aspektiem (dokumenta ārējā un iekšējā forma, kanceleju vēsture, dokumenta autentiskums u. c.) tiek dziļāk pētīti dokumentu vēsturiskās esamības jautājumi, mēģināts atklāt dokumentu sasaisti ar konkrētu kultūrvēsturisku vidi. Atsevišķos gadījumos par zinātniskās diplomātikas izpētes objektiem kļūst arī lietvedības (kancelejas) un privāti dokumenti, kā arī jaunāko laiku dokumentārie avoti, kaut arī lielākā daļa diplomātikas pētnieku neatbalsta diplomātikas izpētes objektu loka paplašināšanos. Diplomātikas attīstību veicina starptautiskās organizācijas un zinātniskās konferences. 21. gs. sākumā diplomātikas tālākās attīstības perspektīvas ir saistītas galvenokārt ar izmaiņām diplomātikas metodoloģijā un metodikā informācijas tehnoloģiju ietekmē: tiek veidoti dokumentāro avotu digitālie arhīvi (piemēram, Monasterium. Net: Europe’s Virtual Documents Online), formulāra analīzei izstrādāts atbilstošs instrumentārijs (Charters Encoding Initiative, CEI), rīkotas starptautiskas konferences “Digitālā diplomātika” (Digital Diplomatics, 2004, Minhene; 2007, Minhene; 2011, Neapole; 2013, Parīze), kurās apspriestas diplomātikas attīstības perspektīvas e-humanities kontekstā.

Galvenās diplomātikas pētniecības iestādes: Austrijā – Vīnes Universitātes Austrijas Vēstures pētniecības institūts (Institut für Österreichische Geschichtsforschung, kopš 1854), Grācas Universitātes Informācijas modeļu centrs – Digitālo humanitāro zinātņu Austrijas centrs (Zentrum für Informationsmodellierung – Austrian Centre for Digital Humanities); Francijā – Nacionālā Aktu pētniecības skola; Tekstu pētniecības un vēstures institūta Diplomātikas sekcija (Institut de recherche et d’histoire des textes, kopš 1937); Vatikānā – Paleogrāfijas, diplomātikas un arhīvniecības skola (Scuola Vaticana di Paleografia, Diplomatica e Archivistica, kopš 1884); Spānijā – Diplomātikas skola (Escuela de Diplomática, kopš 1856; kopš 1900. gada – Madrides Universitātē, Universidad de Madrid); Vācijā – Viduslaiku pētniecības vācu institūts Monumenta Germaniae Historica (Monumenta Germaniae Historica. Deutsches Institut für Erforschung des Mittelalters, kopš 1875), Minhenes Universitāte (Ludwig-Maximilians-Universität München); starptautiskā organizācija – Diplomātikas starptautiskā komisija (Commission internationale de diplomatique, kopš 1971).

Archiv für Diplomatik (Marburga, Vācija, kopš 1955); Mitteilungen des Instituts für Österreichische Geschichtsforschung (izdevējs Universität Wien, kopš 1880).

Ž. Mabiljons, vācu vēsturnieks un bibliotekārs Georgs Heinrihs Pērcs (Georg Heinrich Pertz), T. Zikels, J. Fikers, franču vēsturnieks Artūrs Žirī (Jean-Marie-Joseph-Arthur Giry), vācu vēsturnieks un diplomāts Harijs Breslavs (Harry Bresslau), krievu vēsturnieks Aleksandrs Lapo-Daņiļevskis (Александр Лаппо-Данилевский), austriešu vēsturnieks Leo Santifalers (Leo Santifaller).