Traģēdija “Makbets” tapusi Viljama Šekspīra daiļrades brieduma posmā. Šī luga vairāk nekā jebkurš cits rakstnieka darbs sabalsojas ar sava laikmeta politiskajām aktualitātēm un saistīta ar Anglijas karaļa Džeimsa I (James I) nākšanu pie varas 1603. gadā. Jaunais monarhs, kurš jau pirms tam valdīja Skotijā kā Džeimss VI (James VI), bija Stjuartu dinastijas (House of Stuart) pārstāvis, Marijas I Stjuartes (Maria I Stuart) dēls. Laikā, kad viņš bija Skotijas karalis, savas attiecības ar Anglijas karalieni Elizabeti I (Elizabeth I) Džeimss VI veidoja piesardzīgi un pragmatiski, pat neraugoties uz to, ka viņa mātei Marijai I Stjuartei tika piespriests nāvessods. Tādējādi viņš radīja diplomātiskus priekšnoteikumus, lai kļūtu par Elizabetes I pēcteci. Tomēr viņa valdīšanas sākums Anglijā iezīmējās ar politiskiem nemieriem, tostarp 1605. gada novembra tā saukto pulvera sazvērestību (Gunpowder Plot), kas bija dumpīgu katoļu augstmaņu mēģinājums parlamenta sesijas laikā nonāvēt pareizticīgo karali un parlamenta locekļus, lai šī notikuma radīto politisko juku rezultātā katoļi varētu iegūt varu Anglijā. Sazvērestības vadoņi tika apcietināti un sodīti ar nāvi. Šie notikumi sasaucās ar sižeta risinājumu V. Šekspīra traģēdijā “Makbets”, kura pamatā bija 11. gs. vēstures liecībās balstīts vēstījums par nelikumīgu varas uzurpēšanas mēģinājumu Skotijā, kas tika apspiests ar angļu karaspēka atbalstu. Luga tādējādi atbalsoja svarīgas Džeimsa I laika aktualitātes, tostarp arī Anglijas un Skotijas interešu kopības apliecinājumu. V. Šekspīra ieinteresētību šī politiskā vēstījuma veidošanā izskaidro tas, ka jaunā karaļa valdīšanas sākums iezīmēja svarīgas pārmaiņas arī V. Šekspīra trupas statusā, kas pārtapa no “Lorda kambarkunga vīriem” (Lord Chamberlain’s Men) par “Karaļa vīriem” (King’s Men). Tas ansamblim Londonas teātru kopainā nozīmēja augstāko prestižu un ievērojamu atbalstu. Viens no šī novērtējuma cēloņiem bija V. Šekspīra pieaugošā autoritāte, jo 17. gs. sākumā viņš tika uzskatīts par Anglijas nozīmīgāko dramatiķi. Jaunais statuss radīja iespējas “Karaļa vīru” trupai uzstāties ne tikai “Globusa” (The Globe) teātrī, bet biežāk arī slēgtās telpās, tostarp augstmaņu mājās un karaļa pilī. Šis apstāklis rosināja dažas izmaiņas lugu uzbūvē, paredzot jaunu tehnisku un skatuves iespēju izmantojumu, kā arī ļāva piešķirt lielāku intimitāti un niansētību tēlu dialogiem. Par Džeimsa I gaumes ietekmētu faktoru tiek uzskatīts arī tas, ka V. Šekspīra “Makbets” apjoma ziņā ir viņa koncentrētākā traģēdija.

V. Šekspīra lugas sižetā būtiski ir gan tajā tēlotie notikumi, gan šo norišu iespējamā priekšvēsture, kas saistīta ar centrālā tēla Makbeta ambīciju pakāpenisku pieaugumu. Sižeta risinājumā atklājas, kā nobriest viņa tieksme pēc varas, izraisot traģiskus konfliktus un satricinājumus. Lugas darbība strauji aizsākas brīdī, kad skotu karaspēks cīnās pret dumpiniekiem un ārējiem ienaidniekiem. Karalis Dankans saņem vēstis, ka pretinieki ir uzvarēti, pateicoties ģenerāļa Makbeta enerģiskajai un apņēmīgajai rīcībai. Atalgojot ģenerāli, karalis viņam piešķir kāda nežēlastībā krituša skotu tana jeb brīvkunga titulu. Tomēr Makbeta pašapziņa sekmīgās karadarbības rezultātā ir tā pieaugusi, ka viņā rodas doma par karaļa varas iegūšanu kā savu nopelnu pienācīgu atalgojumu. Izdevība tikt tuvāk šī nodoma istenošanai rodas jau drīz, kad viņa brālēns karalis Dankans pārnakšņo Makbeta pilī. Makbets ar sievu nolemj, ka karalis ir jānogalina, vainu par to uzveļot sargiem. Dankana dēli, kuri arī uzturējušies pilī, bailēs bēg, un tas rada iespēju viņus saistīt ar notikušo slepkavību. Makbets tiek kronēts, tomēr uzskata par nepieciešamu turpināt atbrīvošanos no iespējamiem sāncenšiem, no kuriem viens ir ģenerālis Banko. Tālākajā sižeta risinājumā, kas atspoguļo Makbeta valdīšanas laiku, tomēr ierunājas arī viņa sirdsapziņa. Pēc tam, kad viņš ir nogalinājis Banko, nonāvētā gars Makbetam parādās svētku mielasta laikā. Makbeta dīvainā izturēšanās svinībās pastiprina aizdomas, kas jau sākušas izplatīties, par viņa vainu karaļa Dankana nāvē. Tiek organizēta pretdarbība, un uz Angliju aizbēgušais karaļa Dankana dēls Malkolms spēj piesaistīt ievērojamu karaspēku, kas dodas uz Skotiju uzveikt Makbetu un atjaunot likumīgā mantinieka tiesības. Traģēdijas finālā mirst gan lēdija Makbeta, kurai ir bijusi svarīga loma vīra rīcības stimulēšanā, gan pats Makbets, kuru nomocījušas iekšējās pretrunas un pametuši sabiedrotie.        

V. Šekspīra lugas centrā ir skotu ģenerālis un vēlākais karalis Makbets, kā arī viņa sieva lēdija Makbeta. Tieši viņu dialogi iezīmē svarīgākos krustpunktus sižeta attīstībā, un abu šo tēlu ciešā saikne atklāj arī līdzības un atšķirības “Makbeta” un agrāk sarakstītās V. Šekspīra vēsturiskās hronikas “Ričards III” (Richard III, 1592–1593) centrālo raksturu starpā. Gan Ričarda III, gan Makbeta rīcību diktē vēlme iegūt varu, pēc kuras viņi tiecas, nogalinot iespējamos sāncenšus, līdz beigās tiek nonāvēti arī paši. Svarīgākā atšķirība ir tā, ka Ričardu III vada gandrīz maniakāla varas griba, kas acīmredzot sakņota arī vēlmē ar statusa iegūšanu zināmā mērā kompensēt savus fiziskos defektus. Savukārt Makbets pie savu vēlmju izpratnes un to īstenošanas nonāk pakāpeniski. Daļa no šī procesa paliek ārpus tiešās lugas darbības, tās notikumu priekšvēsturē. Lugas sižetā iekšējās pretrunas galvenokārt atklājas varoņa šaubās, kas pavada viņu, sperot katru nākamo soli varas iegūšanai. Tomēr jau tēloto notikumu sākumā ir jaušams, ka varas apziņa Makbetā ir nobriedusi, un viņa tālāko rīcību diktē vēlme to nostiprināt. Lugas pirmajās ainās tiek ziņots par Makbeta varonību kaujas laukā, turklāt vēstis, kas apraksta viņa nežēlīgo izturēšanos pret ienaidniekiem, netieši sagatavo to brutalitāti, kas vēlāk tiek vērsta pret viņa sāncenšiem ceļā uz troni. Karaļa Dankana piešķirtie pagodinājumi Makbetam nešķiet pietiekami, un viņa īstās ambīcijas atklājas dialogos ar lēdiju Makbetu pēc atgriešanās savā pilī. Nedaudzās, bet ļoti būtiskās viņu sarunās atklājas gan tas, kā lēdija Makbeta atbalsta sava vīra centienus un rosina viņu nonāvēt karali Dankanu, gan mudinājums nešaubīties un spert nākamos nepieciešamos soļus. Brīžos, kad Makbetu sāk mocīt sirdsapziņa un šaubas par savu rīcību, viņa ir tā, kas cenšas šo nedrošību kliedēt. Tomēr pakāpeniski notikumu gaitā atklājas, ka arī lēdija Makbeta nespēj sadzīvot ar nodarīto. Tas uzsvērts gan ainās, kurās viņa kā mēnessērdzīga klīst pa pili, skaļi piesaucot savus un vīra noziegumus, gan vēlāk, kad lēdija Makbeta mirst, pati kļūdama par savu vēlmju upuri. Makbeta mūža traģiskais noslēgums tāpat atklāj, ka viņa vēlmju sakāpinājums ir bijis pārmērīgs, novedot uz ļaunuma un nozieguma ceļa. Salīdzinot ar Makbeta un lēdijas Makbetas atveidojumu, citu lugas tēlu raksturojums ir fragmentārāks. Nozīmīgs to vidū ir ģenerālis Banko, kurš tiek saistīts ar nākamajām Skotijas karaļu dinastijām, šo līniju netieši velkot no tēlotajiem 11. gs. notikumiem līdz pat Džeimsa I kronēšanai par Anglijas karali 17. gs. sākumā. Turklāt Anglijas 11. gs. karaļa Edvarda Grēksūdzētāja (Edward the Confessor) pieminējums V. Šekspīra traģēdijā ne tikai izceļ viņa prestatu Makbetam, bet tālākā perspektīvā arī iezīmē saikni ar Džeimsa I valdīšanas principiem. Šāds akcents ir arī karaļa varu atguvušā Malkolma monologā traģēdijas finālā. Ar enerģisku rīcību karaļa Dankana dēls Malkolms izceļas visā darbības gaitā, viņš organizē pretdarbību Makbetam un iegūst atbalstu Anglijas karaļnama aprindās. Pretrunīgi vērtējama lugā ir augstmaņa Makdufa rīcība, kurš, glābjot savu dzīvību, bēg no Skotijas uz Angliju. Bēgdams viņš atstāj likteņa varā savu sievu un bērnus, kuri Makbeta uzdevumā tiek nonāvēti. Kaut gan Makdufa bēgšanai ir politisks izskaidrojums un vēlāk viņš piedalās karagājienā pret Makbetu, to var uzlūkot arī par savtīgu rīcību. Makdufa īstenotā atriebība, kad traģēdijas finālā viņš divkaujā nogalina Makbetu un pēc tam parādās ar nonāvētā galvu rokās, neizmaina agrākos notikumus un viņa bēgšanas atnesto postu.                   

Traģēdija “Makbets” atklāj V. Šekspīra darbiem raksturīgus kompozīcijas principus. Tā veidota piecos cēlienos, strauji iezīmējot lugai nozīmīgos konfliktus un uzsverot tēlu rīcības motīvus. Traģēdijas sākuma daļā spriedzi uztur dinamiskās attiecības starp Makbeta vēlmi kļūt par karali un laiku, kas paiet līdz tam, kad viņa nodoms pēc karaļa Dankana nogalināšanas var tikt piepildīts. Šo sižeta posmu raksturo gan notikumu straujums, gan varoņa šaubu izraisītā kavēšanās, kas lugu zināmā mērā tuvina iepriekš nesen uzrakstītajai V. Šekspīra traģēdijai “Hamlets” (Hamlet, 1600–1601). Makbeta apņēmību savu mērķu sasniegšanā – iet līdz pat noziegumam – atbalsta un stiprina viņa sieva lēdija Makbeta, un viņu dialogi atklāj niansētu varas postošās ietekmes analīzi. Līdzās personiska rakstura sarunām un monologiem, kuri atklāj gan Makbeta vēlmes, gan viņa šaubas, lugā nozīmīgi ir arī masu skati, kauju epizodes un augstmaņu pulcēšanās. Līdz ar konfliktu saasinājumu notikumi lugas otrajā daļā attīstās aizvien straujāk. Situāciju dažādība izpaužas arī daudzveidīgā valodas līdzekļu lietojumā, tēliem paužot savas domas gan retoriskā sakāpinājumā, gan pietuvinājumā ikdienai.    

V. Šekspīra traģēdijā vēsturiskās un politiskās norises savītas ar mītiskajām, kas spilgti izceltas lugā atveidoto raganu tēlos. Trīs raganu izteiktie noslēpumainie pareģojumi atklāj paša Makbeta neskaidri apjaustās vēlmes un kalpo kā aptiprinājums viņa izvēlētajai rīcībai. Raganas darbojas jau pirmajā lugas skatā, bet īpašu nozīmi iegūst viņu otrreizējā parādīšanās uzreiz pēc tam, kad karalis Dankans ir saņēmis ziņu par Makbeta drošsirdību kaujas laukā un nolēmis viņu apbalvot. Tam seko raganu pravietojums par to, ka Makbets kļūs par karali, tomēr viņam nebūs pēcnācēju tronī. Makbets par savu paaugstinājumu uzzina tikai pēc pravietojuma izteikšanas, līdz ar to viņam šķiet, ka jātic arī raganu teiktajam par viņam lemto karaļa troni. Savukārt par otru ģenerāli Banko, kurš arī ir klātesošs pravietojuma ainā, tiek teikts, ka viņam nav lemts kļūt par karali, taču tronī kāps viņa bērni. Arī šis pareģojums vēlāk piepildās, jo Makbets tiek kronēts un pēc tam nonāvēts, savukārt ainā, kad tiek nogalināts Banko, slepkavām ir dots uzdevums nogalināt arī viņa dēlu, tomēr viņam izdodas aizbēgt, vairojot Makbeta bažas. Savukārt lugas sižeta tālākajā risinājumā, kad Makbets ierodas pie raganām pēc turpmāko notikumu pareģojuma, viņas vēsta, ka valdnieks nevar krist tik ilgi, līdz pretī viņam stāsies un uz viņa pili dosies Birnammežs. Lai gan šis pravietojums Makbetu šķietami iedrošina, tas veicina arī viņa krišanu lugas finālā, kad, pretiniekiem uzbrūkot, katrs no kareivjiem ir aizsedzies ar koka zaru, radot iespaidu, ka sakustējies ir mežs.   

Traģēdija “Makbets” vispirms iespiesta 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Šis izdevums ir pamatā visām vēlākajām teksta publikācijām un redakcijām. Latviešu valodā V. Šekspīra traģēdiju 19. gs. beigās tulkoja Dāvids Šveņķis, viņa versija izmantota arī pirmiestudējumā 1896. gadā. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Derīgu grāmatu apgādā 1898. gadā publicēts Friča Adamoviča veiktais atdzejojums. Atkārtoti tas iespiests 1925. gadā un 1934. gadā “Valtera un Rapas apgādā”. Šajā tulkojumā traģēdija “Makbets” publicēta arī Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 5. sējumā 1965. gadā. Apgādā “Liesma” 1981. gadā Rīgā izdots Vizmas Belševicas veiktais “Makbeta” atdzejojums.

“Makbets” ir viena no V. Šekspīra traģiskākajām lugām, kurā autors nesaudzīgi atklāj cilvēku tieksmi pēc varas un tās izraisītās sekas. Lugas centrālā tēla raksturs ir niansēts, jo Makbets traģēdijā atklājas ne tikai kā ļaundaris, bet sākotnēji arī kā enerģisks un spējīgs karavadonis, mudinot izprast arī viņa vēlāko pārvērtību cēloņus. V. Šekspīra lugā risinātais konflikts ir gan iekšējs, atklājot Makbeta cīņu ar sevi, gan ārējs, atklājot konkrētu apstākļu un attiecību nozīmi. Šī daudzpusība piešķir traģēdijas norisēm vispārinātu raksturu un atklāj varas uzurpēšanas procesus un to traģiskās sekas.

V. Šekspīra traģēdija “Makbets” Londonā uzvesta 17. gs. sākumā. Pirmās drošās ziņas par tās izrādi “Globusa” teātrī datētas ar 1611. gada 20. aprīli. Titullomas pirmais atveidotājs bija “Karaļa vīru” aktieris Roberts Bērbidžs (Robert Burbage). Ievērojami lomas interpreti vēlākajos gadsimtos bija aktieri Deivids Gariks (David Garrick), Henrijs Ērvings (Henry Irving), Lorenss Olivjē (Laurence Olivier), Ians Marejs Makelens (Ian Murray McKellen) un Entonijs Šērs (Antony Sher), savukārt lēdijas Makbetas nozīmīgas atveidotājas bija aktrises Sāra Sidonsa (Sarah Siddons), Elena Terija (Ellen Terry), Džūdita Denča (Judith Dench) un Herieta Voltere (Harriet Walter). Aktierfilmu “Makbets” (Macbeth) 1971. gadā uzņēma režisors Romāns Polaņskis (Roman Polanski). Pēc V. Šekspīra traģēdijas motīviem tapušas arī operas, no kurām pazīstamākā ir sākotnēji 1847. gadā izrādītā Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi) opera “Makbets” (Macbeth) ar Frančesko Marijas Pjāves (Francesco Maria Piave) libretu. Mazāku ievērību guvusi 1910. gadā Parīzē sacerētā Ernesta Bloka (Ernest Bloch) opera “Makbets” (Macbeth).

Latviešu valodā V. Šekspīra traģēdija pirmo reizi izrādīta 1896. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā ar Robertu Jansonu Makbeta lomā. Lēdiju Makbetu izrādē atveidoja Jūlija Skaidrīte. 1911. gadā traģēdiju “Makbets” Rīgas Latviešu teātrī uzveda Aleksandrs Freimanis, kurš pats bija titullomā, savukārt 1915. gadā jaunu iestudējumu veidoja Reinholds Veics. Arī šajā uzvedumā Makbeta lomu atveidoja pats režisors, bet lēdijas Makbetas tēlotāja visos Rīgas Latviešu teātra iestudējumos bija J. Skaidrīte.  1927. gadā V. Šekspīra traģēdija tika izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī Ivana Šmita režijā ar Jāni Osi titullomā. Modris Tenisons traģēdiju “Makbets” 1977. gadā uzveda Liepājas teātrī ar Voldemāru Zenbergu vai Nauri Klētnieku titullomā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 2011. gadā kā režijas diplomdarbu “Makbetu” Latvijas Nacionālajā teātrī uzveda Normunds Griestiņš. Režisors Elmārs Seņkovs 2012. gadā Andrejsalā, tā sauktajā Hedas mājā, pēc V. Šekspīra traģēdijas motīviem iestudēja izrādi “Makbets. Mono”, to iecerot un īstenojot kā aktiera Jurija Djakonova monoizrādi, savukārt Vladislavs Nastavševs 2013. gadā Valmieras teātrī veidoja savu V. Šekspīra traģēdijas norišu interpretāciju. 2016. gadā Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī Dž. Verdi operas “Makbets” uzvedumu sagatavoja režisors Viesturs Meikšāns.