Nikolajs Stūris bija spilgta personība un lielisks naivisma virziena gleznotājs, kurš savas daiļrades izpausmes realizēja daudzveidīgā radošā praksē. N. Stūra gleznas veido suverēnu pasauli, kuras pamatā ir groteska, kas īpatnēji savijas ar intuitīvi emocionālu gleznas uztveri, ļaujot skatītājam ceļot uz citu, iztēles un sajūtu radītu telpu, kuras apjomu nosaka viņš pats.

Bērnību un jaunību N. Stūris pavadīja, mācoties un strādājot Jumpravas pagasta tuvumā, kur Timsēnu mājās saimniekoja tēvs Jānis Stūris. Dzimtās mājas, kas ieskicē viņa laimīgās vietas ainavu ar uzartiem laukiem apkārt un nelielām robustām mājdzīvnieku un cilvēku figūrām, N. Stūris ir attēlojis gleznā “Timsēni” (1981, Latvijas Naivās mākslas muzejs). Pēc Krapes pagastskolas pabeigšanas 1925. gadā N. Stūris mācījās divgadīgajā Smiltenes Piensaimniecības un lopkopības skolā. Pēc skolas absolvēšanas (1928) N. Stūris strādāja Lēdmanes pienotavā.

No bērnības mākslinieku iespaidoja Pirmā pasaules kara postījumi. Naivi robustā sirreālisma valodā atmiņas par Pirmā pasaules kara laikā sagrautās Krapes pagasta skolas drupām mākslinieks gleznojis vairākās gleznās. 1930. gadā N. Stūri iesauca Latvijas armijā. Pēc obligātā karadienesta viņš turpināja dienestu virsdienestā.

Lai gan N. Stūris zīmēja jau skolas gados, taču māksla viņam kļuva par īstu aizraušanos dienesta laikā. Vēl pirms dienesta armijā N. Stūris iepazinās un sadraudzējās ar Rīgas baskājaino mākslinieku Voldemāru Irbi un fascinēts sekoja viņam, vēroja un mācījās. Šo satikšanos ar V. Irbi viņš attēloja savā nozīmīgākajā gleznā “Mākslinieks Voldemārs Irbe studijās 20. gs. 30. gados” (1985, privātkolekcijā). N. Stūris nav studējis mākslu nevienā mācību iestādē, bet viņa komandētajā Latvijas armijas apakšvienībā padoto vidū bija mākslinieki Leonīds Āriņš, Eduards Masaļskis un Oļģerts Saldavs, kas labprāt viņam palīdzēja un dalījās savās zināšanās un prasmēs. Eļļas glezniecības pamatus N. Stūris apguva E. Masaļska vadībā. Viņam bija iespējams vērot, kā O. Saldavs gleznoja kompozīciju “Kaprāļa Preisa varoņdarbs”, kas 1938. gadā tika uzdāvināta 4. Valmieras kājnieku pulkam. Ar šo draugu palīdzību viņš gatavojās stāties Latvijas Mākslas akadēmijā, bet nodomu izjauca padomju okupācija Latvijā un Otrais pasaules karš 

Okupācija mainīja mākslinieka dzīves apstākļus un nākotnes virzību. Aptuveni gadu viņš strādāja gadījuma darbus Rīgā, visbiežāk kā krāvējs ostā. 1942. gadā N. Stūri mobilizēja vāciešu Vērmahta (vācu Wehrmacht ‘aizsardzības spēki’) armijas grupējumā – vispirms darbam Spilves lidostā, bet vēlāk aizsūtīja uz Staraja Ruses fronti. 1943. gadā vienību pārdēvēja par 672. latviešu sapieru bataljonu, un N. Stūris bija bataljona adjutants. 1944. gada oktobrī bataljons ieradās Kurzemē un tika pakļauts VI SS brīvprātīgo armijas latviešu korpusam (VI. SS-Freiwilligen-Armeekorps (lettisches)), bija Waffen-SS kaujas vienībā 18. armijas un pēc tam 16. armijas sastāvā. N. Stūra bataljons veica sapieru uzdevumus līnijā Jaunpils-Irlava un piedalījās kaujās Ziemassvētkos un pavasarī. Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā lielākā daļa bataljona karavīru nokļuva padomju armijas gūstā. 1945. gadā no Kurzemes cietokšņa N. Stūris tika aizvests gūstā uz filtrācijas nometni Vorkutā, kur tika nodarbināts ogļraktuvēs. Atspoguļojot karā piedzīvoto savās gleznās, N. Stūris radījis darbu sēriju. Latvijā N. Stūris atgriezās 1946. gadā, dzīvoja Strenčos, audzināja divas meitas un strādāja Strenču Mežrūpniecības saimniecībā. No 1975. gada līdz aiziešanai pensijā N. Stūris strādāja Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā par sanitāru.

Mākslai N. Stūris atkal pievērsās 1975. gadā. Iesākumā viņš anonīmi zīmēja karikatūras Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas sienas avīzei, pēc tam 1984. gadā sāka darboties Valmieras Kultūras centra Tautas tēlotājas mākslas studijā pie gleznotājas Dainas Leites. N. Stūris bija darbīgs un nozīmīgs kolektīva dalībnieks, mākslas profesionāļu un plašākas publikas cienīts.

Laikā no 1978. gada līdz 1996. gadam mākslinieks sarīkoja 25 izstādes Valkā, Strenčos, Valmierā, Smiltenē, Cēsīs, Limbažos, Rīgā un citviet, kā arī regulāri piedalījās Latvijas un Baltijas amatieru gleznotāju skatēs. N. Stūris strādāja eļļas glezniecības, guašas un akvareļa glezniecības tehnikā, kā arī veidojis polihromu koka sīkplastiku. Viņa gleznās dominē skanīga un gaiša krāsu gamma, zīmējumi ir detalizēti, līnijas mīkstas, nedaudz pūkainas, proporcijas robusti deformētas, bet gleznojums ir rūpīgs un gluds. Neskatoties uz naivismam raksturīgo robusto un naivi atšķirīgo redzējumu, N. Stūri laikabiedri kategorizēja kā mākslinieku, un viņš kļuva par nozīmīgu Strenču gleznotāju. Vairākas N. Stūra gleznas ir Strenču pilsētas īpašumā.

Laika un brīvības trūkuma dēļ N. Stūrim līdz 1975. gadam gleznas bija vien iecerēs, bet, kad sanitāra darbs psihoneiroloģiskajā slimnīcā kļuva vieglāks, mākslinieks pievērsās gleznošanai. Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā piedzīvoto N. Stūris atspoguļoja zīmējumos un gleznās (piemēram, darbā “Psihs”, bez datējuma, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā). Lai gan mākslinieks aktīvi strādājis visos žanros un darbojās kā portretists, viņš sevi galvenokārt uzskatīja par vēstures sižetu gleznotāju, un N. Stūra gleznotāja misijas galvenais žanrs bija batālija. Katru gadu mākslinieks uzgleznoja vismaz vienu batāliju ciklu, visbiežāk vizuāli interpretējot Otrā pasaules kara un savu kara gaitu vēsturi (piemēram, darbos “Pašportrets karavīra formā” (1990, Latvijas Naivās mākslas muzejā), “Dzīvības ceļš” (1986), “Salūts piemiņai” (1986) un citi (atrodas privātkolekcijā)).

N. Stūrim bija svarīga spēja izstāstīt savas personiskās dzīves stāstus, piešķirot gleznām uzsvērtu cilvēcisko dimensiju, lai pievērstu uzmanību tam, kā laiks un vara ietekmē cilvēka dzīvi. Šis aspekts spoži atklājas N. Stūra trīsdaļīgajā pašportretā “Dosjē” (1977, Latvijas Naivās mākslas muzejā), kurā gleznotājs vienā kompozīcijā sevi attēlo karavīra, mežstrādnieka un sanitāra tērpā ar paleti un otām rokās. Gleznā ietvertais naivi optimistiskais dzīves gaitas sižets pārliecinoši vēsta par likteņa vēlības piešķirtajām paša dzīves dienām. Būtisks gleznotāja darbu nozīmīguma aspekts slēpjas viņa spējā parādīt naivi robustu glezniecību ne tikai kā statisku mākslu, bet arī kā dinamisku elementu plašākā laikmeta faktoru un apstākļu kopumā kā triptihā “Tēva piemiņai” (1989, Latvijas Naivās mākslas muzejā); darbs gleznots kā altārglezna, domājot par triptiha formā veidotajām renesanses altārgleznām. Kreisās puses gleznā “Zemes saimnieks” ir attēlots sējējs, centrālajā gleznā “Mūs aizdzen Golgātas ceļā. Ardievu, dzimtene!” ir redzama 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā. Darba kompozīcijas centrā N. Stūris ir gleznojis tēva un vecāsmātes stāvus izsūtīšanai paredzētā lopu vagona atvērtajās durvīs, dzelzceļa vagonu apsargā karavīri. Labās puses gleznā “7 pēdas svešumā” redzama nezināma izsūtītā kapa vieta Sibīrijas plašumos. Triptihu papildina kokā izgriezts ceļa rādītājs – Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, იოსებ სტალინი) portrets ar Austrumu virzienā izstieptu asiņainu roku. Šī glezna ir stāsts par piederību un saknēm, kurā mākslinieks naivu simbolu valodā ataino notikušu mirkļu, sajūtu un emociju fiksācijas.

N. Stūris ir viens no latviešu naivās mākslas ievērojamākajiem gleznotājiem, kura glezniecība ir piederības meklējumi pasaulei. Kopumā N. Stūra darbi sniedz vērtīgu ieskatu Latvijas un tās cilvēku vēsturē. Viņa gleznas ataino morāles, patriotisma, ģimenes mīlestības un veselīgas ironijas tēmas. Gleznās atspoguļojas viņa daudzveidīgās mākslinieciskās intereses un spējas, dzīves nogales piepildījums ar saturīgu radošo darbu. Naiva primitīvisma garā veidotie darbi rada savu suverēnu pasauli, kurā ir gan viegla ironija par piedzīvoto un redzēto, gan prieks un liela mīlestība uz dzīvi, gan niknums, gan sāpes un maigums.