Iegūstot neatkarību, Baltijas valstu robežas tika noteiktas, balstoties uz pirmskara administratīvajām robežām un iedzīvotāju nacionālo sastāvu, tomēr no domstarpībām un strīdiem izvairīties neizdevās. Latvijas sauszemes robeža bija ar vairākām valstīm apmēram 1401 km garumā.

Latvijas sauszemes robežvalstis ir Igaunija, Lietuva (Eiropas Savienības, ES, iekšējās robežas), Baltkrievija un Krievija (ES ārējās robežas). Latvijas jūras robežvalstis ir Zviedrija, Lietuva un Igaunija. Latvijas jūras robežas ir dabiska tipa robežas, sauszemes jeb cietzemes robežas galvenokārt ir etnogrāfiska tipa robežas – tās neiezīmē būtiski fiziski šķēršļi, kas ierobežotu cilvēku pārvietošanos. Vēsturiski 1. pakāpes sauszemes robežvalstis bija arī Polija un Vācija. Mūsdienās Latvijas 2. pakāpes robežvalstis (t. s. kaimiņu kaimiņi) sauszemē ir Somija, Norvēģija, Polija, Ukraina, Gruzija, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Mongolija, Ķīna un Ziemeļkoreja; 2. pakāpes jūras robežvalstis ir Dānija, Vācija, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Japāna. Latvijas robežvalsts Baltkrievija ir iekšzemes valsts, t. i., tai nav izejas uz jūru, bet tās tiesības uz pieeju jūrai un tirdzniecības tranzītu īpaši aizsargā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (Latvija pievienojās 23.12.2004.), saskaņā ar kuru un Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvenciju (Latvija pievienojās 27.02.1994.) Latvijai kā piekrastes valstij ir īpašas tiesības un pienākumi attiecībā uz jūras teritoriju.

Latvijas robežu izmaiņas

Avots: Valsts robežsardze, 2018. gads; J. Rutkis. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma, 1960. gads. Autores veidota.

Avots: Valsts robežsardze, 2018. gads; J. Rutkis. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma, 1960. gads. Autores veidota. 

Robežjautājumos ar Lietuvu problemātiskās teritorijas bija Palangas un Sventājas apvidus, ko Latvija 1921. gadā atdeva Lietuvai, lai tā iegūtu izeju pie Baltijas jūras; pretī Latvija saņēma teritorijas Ukru, Panemūnes (tagadējās Brunavas) un Aknīstes pagastos. Visproblemātiskākās diskusijas bija par Ilūkstes apriņķi un Daugavpili. Šīs teritorijas 1921. gadā starptautiskā robežkomisija tomēr atstāja Latvijai.

Robežjautājumos ar Igauniju diskusijas bija par Lauru un Rotovas pagasta teritorijām (tās 1920. gadā Latvijas–Igaunijas robežas šķīrējtiesa nodeva Igaunijai), Valkas, Kāgjerves un Lānemetsas pagasta teritoriju (1920. gadā robežas šķīrējtiesa Valku sadalīja starp abām valstīm, Kāgjerves un Lānemetsas pagasti nonāca Igaunijas sastāvā), Apes un Veclaicenes, Lodes, Ipiķu un Ainažu pagasta teritorijām (tās 1920. gadā robežas šķīrējtiesa nodeva Latvijai), kā arī 20. gados Latvija atteicās no pretenzijām uz Roņu salu.

Latvijas valsts robežas ar kaimiņvalstīm galīgi tika noteiktas pēc starptautisko līgumu noslēgšanas − 11.08.1920. ar Latvijas−Krievijas miera līgumu (ar kuru Abrene un seši pagasti tika iekļauti Latvijas teritorijā); un ar robežlīgumiem − 1923. gadā ar Krieviju (vēlāko Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, PSRS; Союз Советских Социалистических Республик, CCCP), 1927. gadā ar Igauniju, 1930. gadā ar Lietuvu un 1936. gadā ar Poliju. 1920. gadā Polija okupēja Viļņas apgabalu, iegūstot 105 km garu sauszemes robežu ar Latviju. Kad 09.1939. PSRS, īstenojot Molotova–Ribentropa pakta vienošanos (23.08.1939.), okupēja Polijas austrumu daļu, Latvijas–Polijas robeža kļuva par Latvijas–PSRS robežas daļu. 

1918.–1921. gadā Latvijai bija 6,4 km gara robeža ar Vāciju, bet starptautiskā arbitrāža Palangas apgabalu piešķīra Lietuvai un arī pabīdīja uz ziemeļiem Latvijas–Lietuvas robežu.

Pirms Otrā pasaules kara robežu garums ar kaimiņvalstīm bija šāds: ar Igauniju – 375 km, ar Lietuvu – 570 km, ar Krieviju – 351 km, ar Poliju – 105 km.

Otrā pasaules kara gaitā Baltijas valstis un Polija tika okupētas, Latvijas sauszemes robežas kļuva par robežām ar PSRS republikām un jūras robeža kļuva par PSRS ārējo robežu.

23.08.1944. PSRS Augstākās Padomes (AP) Prezidijs pēc Latvijas PSR AP Prezidija 22. augusta lēmuma Abrenes pilsētu un sešus apriņķu pagastus (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils) no Latvijas atdalīja un pievienoja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijas Pleskavas apgabalam. Pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007. gadā Latvija atteicās no pretendēšanas uz agrāk piederošām Abrenes teritorijām. Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas robežu precizēšana un saskaņošana ar kaimiņvalstīm nav pilnībā noslēgusies. Joprojām turpinās sarunas par Latvijas–Krievijas robežu un Latvijas–Lietuvas jūras robežu. Latvijas sauszemes robeža ir saskaņota, precīzi iezīmēta kartēs un dabā, tās kopgarums ir 1388 km.

Latvijas–Igaunijas robežas (343 km) atjaunošana tika sākta, Valgā noslēdzot Līgumu par valsts robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Igaunijas Republiku (20.03.1992.), tas ratificēts 09.06.1992. Rīgā. Robežu demarkāciju pabeidza 1999. gadā.

Latvijas–Igaunijas robeža, virzoties uz rietumiem−ziemeļrietumiem, neatrodas uz dabā labi izteiktiem objektiem, līdz sasniedz Rīgas–Pleskavas šoseju, tālāk līkumo pa Alūksnes augstieni, apliecot Kornetu ezeru virkni, kādu posmu robežupe ir Peļļupīte, uz ziemeļaustrumiem no Apes šķērso Vaidavu, tad sasniedz Melnupi, kas 6,4 km garumā ir robežupe. Robeža virzās augšup arī pa Viru strautu, tad pa mazapdzīvotu mežainu un purvainu teritoriju uz ziemeļiem−ziemeļrietumiem un tad uz rietumiem, līdz sasniedz Gauju. Gauja 23 km garumā ir robežupe gandrīz līdz Valkas–Zvārtavas šosejai, tad robeža pagriežas uz ziemeļiem−ziemeļaustrumiem, virzās gar Koikilas–Valgas šoseju, izlokās starp Valgu un Valku, tālāk pa dabā maz izteiktiem objektiem, līdz uz ziemeļiem no Lodes un Arakstes strauji pagriežas uz dienvidiem, apliecot Igaunijas apdzīvotu vietu Lātri, un atkal pagriežas uz ziemeļiem, apliecot Ipiķus, veido savdabīgu un izteiksmīgu Igaunijas “pussalu” Ziemeļlatvijā. Tad robeža virzās uz rietumiem, dienvidrietumiem, šķērsojot purvus, tad uz rietumiem, dienvidrietumiem un rietumiem, līdz sasniedz Baltijas jūras Rīgas līci starp Iklu Igaunijā un Ainažiem Latvijā.

Robeža šķērso vairākas Latvijas reljefa lielformas un vidējformas − Austrumlatvijas zemienes Atzeles līdzenuma pašu ziemeļu daļu, Alūksnes augstienes Malienas pauguraini, Vaidavas pazeminājumu un Veclaicenes pauguraini − un šajā ziņā ir sadrumstalotākā Latvijas sauszemes robeža. Uz ziemeļiem no augstienes Igaunijā izdala Hānjas augstieni, kas kopā ar Alūksnes augstieni ir vienota reljefa lielforma. Virzienā uz ziemeļrietumiem robeža šķērso Vidusgaujas zemienes Trapenes līdzenuma ziemeļu daļu un Ziemeļvidzemes zemienes Sedas līdzenuma austrumu malu, Sakalas augstienes dienvidu malu (lielākā daļa atrodas Igaunijā), Ziemeļvidzemes zemienes Burtnieka līdzenuma ziemeļu daļu, Viduslatvijas zemienes Metsepoles līdzenuma ziemeļu daļu un Piejūras zemienes Vidzemes piekrastes ziemeļu malu.

Latvijas−Lietuvas sauszemes robežas (588 km) atjaunošana tika sākta, Biržos (Lietuvā) parakstot Līgumu par robežas atjaunošanu starp Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku (29.06.1993.), ratificēts 01.06.1995. Robežas demarkāciju pabeidza 2000. gadā.

Latvijas−Lietuvas robeža sākas pie Baltijas jūras, Nidasciema dienvidu nomalē, un iet gandrīz taisnā līnijā uz ziemeļiem−ziemeļaustrumiem, līdz nonāk pie Sventājas, tad turpinās augšup pa upi līdz Luknes ietekai Sventājā, un tad tā kļūst par robežu. Caur mežainu apvidu robeža turpinās līdz Bārtai pret Apšes ieteku tajā, un Apše kļūst par robežupi (apmēram 20 km garumā), tad robeža pāriet uz Apšes pieteku Sārti un pa to iet līdz Bezdibeņa ezeram. Tad, izmetot loku uz austrumiem un pagriežoties uz dienvidaustrumiem, robeža pienāk pie Kalšu ezera, šķērso to un tālāk virzās pa Svaru strautu, pa Jāņupīti, pa Losi un augšpus pie Loša dzirnavām pagriežas uz dienvidaustrumiem, līdz sasniedz Ventu. Robeža pagriežas uz dienvidiem−dienvidaustrumiem pa Ventu un pēc apmēram 1,6 km pāriet uz tās labā krasta pieteku Vadaksti, kas apmēram 67 km garā posmā ir robežupe. Robeža turpinās uz austrumiem, līdz pat Priedulai, tad attālinās no Vadakstes un pēc apmēram 5,5 km atkal nonāk pie tās. Robeža virzās uz dienvidiem−dienvidaustrumiem un līkumo līdz pat Svētei, kas gandrīz 3 km ir robežupe. Tālāk robeža neatrodas uz dabā labi izteiktiem objektiem, līdz nonāk pie Mūsas (robežupe apmēram 6 km garumā) un iziet pie Mēmeles upes, kas ir robežupe 76 km garumā. Savukārt pie Neretas (Neretiņas) ietekas Mēmelē tā kļūst par robežupi. Robeža iet austrumu virzienā līdz Ilzu (Garais) ezeram, tam pāri, tad turpinās uz austrumiem, tad uz dienvidiem un dienvidaustrumiem, līdz šķērso Subates ezeru virkni, virzās uz austrumiem, tad uz dienvidaustrumiem pāri Augšzemes augstienei, līdz nonāk pie Latvijas–Lietuvas−Baltkrievijas robežpunkta.

Robeža šķērso vairākas Latvijas reljefa lielformas un vidējformas: Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumu, Rietumkursas augstienes Vārtavas viļņoto līdzenumu un Embūtes pauguraini, garākā robeža saistās ar Viduslatvijas zemieni, tajā esošo Vadakstes līdzenumu, Zemgales līdzenumu, Upmales paugurlīdzenumu, Taurkalnes līdzenumu, Augšzemes augstienes Sēlijas paugurvalni, Ilūkstes pauguraini, Skrudalienas pauguraini un Austrumlatvijas zemienes Aknīstes nolaidenumu, kas uz robežas atdala Sēlijas paugurvalni no Ilūkstes pauguraines.

Latvijas–Baltkrievijas robeža (173 km) balstās uz 1923. gadā izveidoto Latvijas–Polijas robežu, kas bija 105 km gara, un bijušās Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas robežas dienvidu daļu. Līgums “Par valsts robežas noteikšanu starp Latvijas Republiku un Baltkrievijas Republiku” noslēgts 21.02.1994. Latvijas–Baltkrievijas robežas demarkāciju sāka 1997. gadā un pabeidza 06.11.2008. Rīgā, parakstot noslēguma protokolu.

No Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas robežpunkta robeža virzās uz ziemeļaustrumiem, nonāk pie Riču ezera, šķērso to, šķērso arī Sitas un Bejani ezerus, tad pa mežainu apvidu turpinās uz ziemeļaustrumiem līdz pat Viļeikas upītei, iet arī pa Robežupi 5 km garumā, nonāk pie Daugavas, kas ir robežupe apmēram 13 km garumā. No Daugavas labā krasta pietekas Rosicas ietekas Daugavā robeža iet uz ziemeļiem−ziemeļaustrumiem līdz Maksimovas ezeram, tad Beloje ezeram, pagriežas uz ziemeļaustrumiem un uz dienvidiem no Apaļiem, nonāk pie Asunīcas, kas arī ir Latvijas−Baltkrievijas robežupe. Virzienā uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem par robežupēm kļūst arī Aušicas posms un Sarjankas posms (lejpus Molņeicas ietekai 7 km garumā). Nelielu posmu robežupe ir Molņeica, bet uz dienvidiem no Guzenkiem robeža pienāk pie Zilupes (Sīnupe, Sīnuoja), kas tek uz Somu līci un apmēram 12 km garumā ir robežupe, līdz t. s. Draudzības kurgānam Latvijas–Baltkrievijas–Krievijas robežpunktā.

Robeža šķērso vairākas Latvijas reljefa lielformas un vidējformas: Augšzemes augstienes Skrudalienas pauguraini, Latgales augstienes Augšdaugavas pazeminājumu, Dagdas pauguraines dienvidaustrumu malu un Mudavas zemienes pašu dienvidu malu.

Latvijas–Krievijas robežas (284 km) demarkācijas process ilga 10 gadus (kopš 2007. gada, kad tika parakstīts Latvijas–Krievijas robežlīgums). 27.03.2007. Maskavā parakstītais Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums par Latvijas un Krievijas valsts robežu tika pieņemts un apstiprināts, ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu.

16.01.2018. Latvijas valdība apstiprināja 10.2017. parakstītos Latvijas un Krievijas valstu robežu demarkācijas gala dokumentus – Demarkācijas karti, Robežas aprakstu, Robežzīmju protokolus, Robežzīmju koordinātu un augstuma katalogu un Noslēguma protokolu. Robežas demarkācijas gaitā noteikta robežas atrašanās vieta apvidū − tā tika abpusēji saskaņota un apzīmēta, uzstādot robežzīmes. Uz Latvijas–Krievijas robežas ir izvietotas 648 robežzīmes.

Zilupe ir Latvijas–Krievijas robežupe no t. s. Draudzības kurgāna gandrīz līdz Patmalīšu upei, tad robeža virzās uz ziemeļiem līdz pat Čornojes ezeram (ziemeļaustrumos no Zilupes pilsētas). Turpinoties uz ziemeļiem, par robežupi kļūst Pernovka, uz ziemeļiem no Zilezera atkal Zilupe 7 km garumā ir robežupe līdz pat Rubežas upes ietekai Zilupē. Dažos posmos robežupes ir Rubeža un Ludza (27 km garumā). Pie Porožeka robeža novirzās no Ludzas upes uz rietumiem, apliecot kādreizējo Latvijas teritoriju (Abreni jeb bijušo Abrenes apriņķa daļu). Tad robežupe ir Rītupe 10,5 km garā posmā, tad Kūkovas upe ir robežupe 8 km garumā, līdz robeža sasniedz Rēzeknes–Sanktpēterburgas dzelzceļa līniju un pa to virzās līdz Punduru dzelzceļa stacijai un vēl 3,5 km, kad pagriežas uz austrumiem un pa Kūkovu līkumo līdz Moseikas ietekai Kūkovā, izlokās gar to un caur mežiem turpinās posmā pa Nīdrupīti (līdz ietekai Kirā), tad sasniedz Vjadas upi. Tālāk robeža, virzoties uz ziemeļiem, neatrodas uz dabā labi izteiktiem objektiem, līdz nonāk pie Latvijas–Krievijas–Igaunijas robežpunkta pie Pededzes.

Robeža šķērso divas Latvijas reljefa lielformas un trīs vidējformas: Mudavas zemienes Zilupes līdzenumu un Abrenes nolaidenumu, kā arī Austrumlatvijas zemienes Atzeles līdzenuma ziemeļaustrumu daļu.

Latvijas jūras robežas garums ir apmēram 498 km. Tas ir aptuveni 2,4 % no Baltijas jūras krasta līnijas kopgaruma. Krasta līnijas garums mainās atkarībā no jūras dinamikas – vēja ātruma, virziena un ilguma, krasta ģeoloģiskās uzbūves, erozijas un akumulācijas procesiem krasta joslā. Jūras krasta joslā nepārtraukti norisinās dabiskie ģeoloģiskie procesi. Krasta līnija ir stipri izlīdzināta gan ar dažāda izmēra ielīčiem un ragiem, gan ar dažāda platuma un veida pludmalēm. Pārsvarā krasti ir zemi, bet pie Ulmales un Jūrkalnes sasniedz pat 20 m augstumu, Vidzemes piekrastē jūras malā atsedzas arī devona smilšakmeņi. 12 jūras jūdžu (22,4 km) platumā, skaitot no maksimālā bēguma līnijas, ūdeņi gar Latvijas piekrasti ir Latvijas Republikas teritorijas jūra. Jūras robeža ar Zviedriju saglabājas tāda pati kā 1988. gada PSRS–Zviedrijas jūras robežlīgumā. 1997. gadā Stokholmā parakstīts Igaunijas Republikas valdības, Latvijas Republikas valdības un Zviedrijas Karalistes valdības līgums par kopīgo jūras robežas punktu Baltijas jūrā.

Latvijas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju ir arī ES ārējā robeža, tāpēc sakārtotas robežlīnijas ir svarīgas, lai Latvija varētu pilntiesīgi pildīt Šengenas līguma (Schengen Agreement, 1985) dalībvalsts funkcijas. Šengenas līgums paredz pilsoņu brīvu pārvietošanos pār dalībvalstu iekšējām robežām jebkurā vietā bez robežkontroles. 

Latvijā uz ES ārējām robežām ir deviņi autoceļu robežpunkti, trīs dzelzceļa robežkontroles punkti, kā arī viens jūras robežkontroles punkts; trīs lidostas robežkontroles punkti, 13 muitas kontroles punkti un 10 sanitārās robežinspekcijas kontroles punkti.