Vēsturiski un politiski novietojums tiek traktēts dažādi: Ziemeļeiropā, Centrāleiropā vai Austrumeiropā. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) iedalījumu statistikas vajadzībām mūsdienās par trīs Baltijas valstu (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) atrašanās vietu noteikta Ziemeļeiropa.

Latvija atrodas ziemeļu puslodē, bet mūsdienu izpratnē austrumu puslodē, tas ir, austrumos no sākummeridiāna (nulles) jeb Griničas (Lielbritānijā) meridiāna, kas ir atskaites meridiāns (garuma līnija) mūsdienu kartēm, ģeodēziskām sistēmām un precīza laika noteikšanai, un kā starptautiskais standarts ir spēkā kopš 1884. gada. Sākummeridiāns nosaka Latvijas atrašanos 2. laika joslā (GTM +2). Laiks, kādu izmantojam, ir atkarīgs no Eiropas Savienības (ES; European Union) valstu kopīgas vienošanās par vietējo un vasaras laiku. Līdz globālā standarta ieviešanai lielvalstis izmantoja atšķirīgas atskaites līnijas − Krievijas Impērijā par atskaites līniju izmantoja Pulkovas meridiānu, tādejādi Latvijas teritorija atradās rietumos no tā, tas ir, rietumu puslodē.

Apmēram 35 % no Latvijas teritorijas atrodas tuvāk par 50 km no Baltijas jūras vai Rīgas līča krasta. Jūras klātbūtne un tuvums, atmosfēras cirkulācijas īpatnības un valdošās gaisa masas, kā arī reljefa īpatnības nosaka klimatiskos un laikapstākļus, arī temperatūras un nokrišņu sadalījumu. Atrašanās attiecīgajos platumu grādos nosaka Saules radiācijas jeb enerģijas pieplūdi, dienas un nakts garumu attiecības. Ģeoloģiski Latvija atrodas uz Eirāzijas litosfēras plātnes kontinentālās daļas, tās rietumu malas tuvumā, Eiropas kontinentālā līdzenuma ziemeļrietumu malā, un tai raksturīgi mazi reljefa absolūtie un relatīvie augstumi, kuru izvietojumu noteica kontinentālo apledojumu (īpaši pēdējā, kas beidzās apmēram pirms 12 000 gadiem), ģeoloģiskā darbība un pēc tā atkāpšanās − ģeoloģiskie procesi un Baltijas jūras ūdeņu un krastu dinamika.

Pastāv pretrunīgi dati par Eiropas centra atrašanās vietu, līdz ar to arī pastāv pretrunīgi dati par Latvijas attālumu no Eiropas centra. 1885. gadā Krišjānis Valdemārs uzskatīja, ka Eiropas centrs varētu būt Kolka, jo šeit krustojas līnijas, kuras savieno Eiropas tālākos stūrus. 1989. gadā Nacionālais ģeogrāfijas institūts (Institut géographique national) Francijā noteica, ka Eiropas centrs ir Lietuvā Joneikiškes ciema apkārtnē ar koordinātām 25°19′13” austrumu garums, 54°54′23” ziemeļu platums, līdz ar to attālums līdz tam no Rīgas Rātslaukuma ir 238 km. Ja tiek pieņemts, ka Latvijas centrs ir pie Tīnūžiem (to noteicis Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta darbinieks Jānis Sedols) ar koordinātām 24°36′22” austrumu garums, 56°52′ 48” ziemeļu platums, attālums no tā līdz Eiropas centram ir 225 km. Attālumi no Rīgas (Rātslaukuma Rolanda statujas) līdz Eiropas galējiem sauszemes punktiem: rietumu − 3170 km, austrumu − 2450 km, dienvidu − 3210 km, ziemeļu − 1590 km.

Bieži Latvijas ģeogrāfisko stāvokli raksturo, balstoties uz matemātisko pieeju, tas ir, aprēķinot valsts teritorijas atrašanos attiecībā pret Eiropas ģeogrāfisko centru. Latvijas novietojums Eiropā ir relatīvs, tas ir atkarīgs no tā, ko uzskata par Eiropas teritorijas robežām un ko pieņem par tās galējiem punktiem − ar salām vai bez tām. Dažkārt uzskata, ka Eiropas robeža nav tikai Urālu kalni, bet ietver arī to austrumu nogāzes un Rietumsibīrijas līdzenumu. Statistiķis Marģers Skujenieks uzskatīja (1938), ka “Latvija pilnā mērā pieskaitāma ziemeļu valstīm”. Pamatojums balstījās uz to, ka tikai Somijai un Islandei visi teritorijas punkti ir tālāk ziemeļos nekā Latvijai.

Latvija ilgstoši nav pietiekami izmantojusi savu iedzīvotāju interesēs izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli attiecībā pret tirdzniecības plūsmām. Latvija nav bijusi jūras lielvalsts, bet galvenokārt orientējusies uz citu zemju kuģu un tirgotāju apkalpošanu. Latvijas politikā galvenokārt bijušas uz aizsardzību vērstas ģeopolitiskās prioritātes. Kopš 12. gs. Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis (īpaši ostas) vairākkārtīgi bijis viens no iemesliem kaimiņvalstu (Krievijas, Vācijas, Polijas un Zviedrijas) teritoriju ekspansijai, kā rezultātā Latvijas teritorija atradusies citu valstu pakļautībā (koloniāla veida attiecībās). 1918. gadā nodibināja Latvijas valsti, un, 1991. gadā atjaunojot tās neatkarību, notika ne vien valsts veidošanās process, bet arī pasaules ģeopolitiskās situācijas maiņa, imperiālo valstu (Krievijas Impērija, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība; PSRS) sadalīšanās process un jaunizveidoto/atjaunoto valstu dekolonizācija. Kopš 20. gs. 30. gadiem Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ģeogrāfijas mācību grāmatās un izziņu literatūrā tiek definēts kā izdevīgs, pamatojot to ar atrašanos pie Baltijas jūras neaizsalstošā krasta, un tādejādi nodrošinot tirdzniecības plūsmu starp Krieviju un Rietumvalstīm. Mūsdienās Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma izdevīgums mainās: integrējoties ES un diversificējoties Latvijas ekonomikai mainās tirdzniecības plūsmas, kurās vairs nepastāv Krievijas hegemonija; mainās politiskais režīms Krievijā, kas veicina tās izolāciju no pasaules, t. sk. norobežošanos no kaimiņvalstīm; klimata pārmaiņu rezultātā ostu aizsalšana ir parādība, kas novērojama aizvien retāk, tas ir, Krievijai ir iespēja izmantot savas ostas; globāla digitālo tehnoloģiju attīstība veicina vērtību apmaiņu virtuāli (e-bizness), kurā jebkuras vietas nozīme uz planētas tiek mērīta pēc citiem kritērijiem (pieejamības globālajam tīmeklim, kapacitātes un prasmēm to izmantot).

Neraugoties uz valstu suverenitāti un valodas un kultūras atšķirībām, Latviju, tāpat kā Igauniju un Lietuvu ārvalstnieki uztver un apraksta kā vienotu Baltijas valstu reģionu. Padomju okupācijas periodā Baltijas reģionā pētnieki un politikas ietvēra arī Krievijas Kaļiņingradas apgabalu, retāk arī Baltkrieviju. Dažkārt pētnieki apraksta trīs Baltijas valstis un Somiju kā vienu reģionu. Laika gaitā integrācija Baltijas valstu starpā mainās, daži no sadarbības jautājumiem, piemēram, valsts veidošana, kļūst nenozīmīgāki, savukārt citi, īpaši ekonomikas attīstība un drošības nodrošināšana − pieaug. Ciešāka, savstarpēji izdevīga sadarbība starp Baltijas valstīm un citām ES dalībvalstīm un asociētajām valstīm palielina Latvijas interešu nozīmību un iespējas tās īstenot. Kopš senatnes gan valsts veidošanā, gan starpvalstu attiecībās svarīga loma ir lielajām pilsētām. Daudzus gadsimtus Rīga ir bijusi starptautisks tirdzniecības centrs, ekonomiskās varas centrs, starptautiski vārti uz reģionu, tehnoloģisko un kultūras sasniegumu centrs, kas nodrošināja modernizācijas izplatīšanos visā Latvijas teritorijā.

Tradicionāli ģeopolitiskais skatījums ir Rietumos centrēts, tas ir, pasaule tiek vērtēta pēc tā, cik daudz tā apdraud Rietumvalstu intereses un vērtības (ar šādu skatījumu parasti tiek saprasts, ka Rietumvalstis, un it īpaši Eiropa, ir attīstības, modernitātes un Rietumu kultūras centrs). Daudz biežāk mūsdienās Eiropas telpu un Latvijas atrašanos tajā uzlūko no politiskās ģeogrāfijas skatu punkta. Pastāv uzskats, ka Krievija piederēja Eiropas kultūras telpai no 1721. gada (Nīštates miera līgums, Freden i Nystad, Lielā Ziemeļu kara noslēgumā) līdz 1917. gadam. Latvijas iekļaušana Rietumu vai Krievijas kultūras telpā ir atkarīga no pētnieku redzējuma un vēsturiskā konteksta. Neskatoties uz pārmaiņām pēc 1991. gada, Latvija, līdz tika uzņemta ES, Rietumvalstu ģeogrāfijas grāmatās tika aprakstīta kā daļa no Krievijas kultūras telpas. Līdz ar iestāšanos ES Latvija ārvalstu ģeogrāfijas mācību grāmatās un uzziņas krājumos tiek minēta līdzās citām ES dalībvalstīm un raksturota kā valsts, kas pieder Eiropai ne tikai fiziski, bet arī kultūras un politisko institūciju ziņā.

Mūsdienās Latviju no ģeopolitiskā skatījuma uztver kā vienu no Baltijas valstīm, tas ir, tās veido īpašu savrupu valstu grupu, kuras, lai gan atšķirīgas, tiek aplūkotas kā vienota telpa, īpaši attiecībā uz to vēsturisko attīstību; kā nozīmīgāko starpvalstu organizāciju dalībvalsti (ES, Ziemeļatlantijas Līguma Organizācija (NATO; North Atlantic Treaty Organization), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, Organization for Economic Co-operation and Development, u. c.); kā periferiālo teritoriju, kas no savām metropolēm (Svētās Romas, Vācu impērijas, Polijas−Lietuvas ūnijas, Zviedrijas un Dānijas karaļvalstīm, Krievijas Impērijas un PSRS) pārmantojusi dažādas vērtības; kā mūsdienās aktīvu reģionālo spēlētāju Baltijas jūras reģiona organizācijās, pārrobežu un transnacionālājā sadarbībā.

Eiropas sauszemes robežas galējie punkti. 

Autora veidota.