Daugavgrīvas cietokšņa komandanta adjutants Kārlis Baltiņš 1915.–1916. gadā bija viena no personām, kura bija visciešāk saistīta ar latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu un darbības sākumu, K. Baltiņš bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas konsultants militārās birokrātijas jautājumos, kā arī tieši pārraudzīja bataljonu formēšanu un pildīja četru bataljonu komandieru pienākumus līdz pastāvīgo komandieru ierašanās laikam.

Dzimis zemnieka (saimnieka) Pētera un Dārtes (dzimusi Podiņa) Baltiņu ģimenē. Mācījās pagasta skolā, nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. 08.1894.–08.1896. mācījās un ar II šķiru beidza Krievijas armijas Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское военное училище).

Šķīries. Dēls Nikolajs Baltiņš – mežzinis.

05.1893. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, iedalīts 101. Permas kājnieku pulkā Grodņā. Pēc junkurskolas pabeigšanas no 08.1896. dienēja Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku bataljonā, podpraporščiks. 07.1897. paaugstināts par virsnieku, podporučiks cietokšņa štābā. 07.1899.–09.1901. cietokšņa Remontu komisijas loceklis, pēc tam cietokšņa štāba Saimniecības daļas darbvedis, ugunsdzēsēju komandas priekšnieks, saimniecības komandas priekšnieks. Poručiks (04.1902). No 10.1902. cietokšņa komandanta adjutanta amatā. Štābkapteinis (10.1905.), kapteinis (10.1909). Neregulāri bija Daugavgrīvas cietokšņa štāba priekšnieka, štāba Administratīvās daļas priekšnieka, cietokšņa saimniecības priekšnieka u. c. štāba amatu vietas izpildītājs. Darbojās arī Bolderājas-Daugavgrīvas pārtikas biedrībā (1904.–1909. gadā bija biedrības pilnvarnieks). Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 11.1914., vairākkārt ilgstoši cietokšņa štāba vecākā adjutanta vietas izpildītājs. 05.1915.–01.1916. arī kara cenzors cietokšņa rajona pasta un telegrāfa nodaļā. 06.–07.1915. Rīgā darbojās bataljonu izveidošanas iniciatīvas grupā, izstrādāja bataljonu štatus, 23.–30.07.1915. kopā ar Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas pārstāvi Gustavu Ķempeli uzturējās Sedļcos, Polijā, vedot sarunas šajā jautājumā ar Ziemeļrietumu frontes pavēlnieka štābu, no 12.08. bija brīvprātīgo pieņemšanas komisijas loceklis Rīgā. Turpināja pildīt komandanta adjutanta amatu arī kara laikā un no 1915. gada, kad cietoksnis nonāca tiešā piefrontes joslā un kļuva par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas bāzi. Šī procesa pārraudzība uzticēta cietokšņa komandantam ģenerālleitnantam Ivanam Miončiņskim, kurš šo pienākumu deleģēja savam adjutantam K. Baltiņam. Līdz iecelto bataljonu komandieru ierašanās laikam 16.–25.08. bija 1. Daugavgrīvas, 26.08.–11.09.1915. – 2. Rīgas, 26.08.–28.09.1915. – 3. Kurzemes un 19.12.1915.–15.01.1916. – 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona komandiera vietas izpildītājs. 13.08.1917. iecelts par cietokšņa komandanta komandas priekšnieku, pēc Vācijas armijas uzbrukuma no 09.1917. cietokšņa štāba sastāvā evakuācijā Vidzemē, pēc tam Tallinā. Pēc lielinieku apvērsuma 23.12.1918. atlaists atvaļinājumā, no kura 01.1918. iestādē neatgriezās sakarā ar armijas sabrukumu. Ar ģimeni dzīvoja Korsuņas dzelzceļa stacijā Kijivas guberņā. Divas reizes lūdza Vācijas okupācijas iestādes Kijivā, Ukrainā, izsniegt atļauju izbraukšanai uz vācu karaspēka okupēto Latviju, atļauja nav izsniegta. 05.09.1918. brīvprātīgi iestājās Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijā, 06.09. iedalīts Voroņežas korpusa 1. divīzijā, divīzijas štāba saimniecības priekšnieks, komandēts uz divīzijas formēšanas vietu Čertkovā, Donas kazaku apgabalā. 12.10.1918.–01.05.1919. piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Voroņežas, Harkivas un Jekaterinoslavas guberņās. 05.1919. pēc Voroņežas korpusa izformēšanas virsnieks 2. Terekas kājnieku rezerves bataljonā, no 06.1919. armijas Galvenās apgādības pārvaldes kasieris. 06.04.1920. par dienesta nopelniem paaugstināts par apakšpulkvedi, vienlaikus, ievērojot izdienas laiku, pārdēvējot par pulkvedi. 31.10.1920. armijas evakuācijas gaitā no Krimas pussalas pa jūras ceļu izbrauca uz Konstantinopoli (mūsdienās Stambula; 06.11. iebrauca tajā). 09.–17.11. pavadīja bēgļu nometnē, pēc tam Latvijas Pagaidu valdības delegāta rīcībā Konstantinopolē, 16.12.1920. izbrauca uz Latviju cauri Sofijai, Belgradai, Vīnei, Berlīnei, Kauņai.

22.01.1921. atgriezās Rīgā. 27.01.1921. brīvprātīgi iestājās dienestā Latvijas armijā (kapteinis; Latvijā netika atzītas pēc 07.11.1917. eksteritoriālos karaspēka formējumos piešķirtās dienesta pakāpes), no 01.02.1921. Armijas saimniecības pārvaldes Mobilizācijas nodaļas priekšnieks. 17.03.1921. pārvalde pārdēvēta par Kara saimniecības pārvaldi (no 18.07.1924. Galvenā intendantūras pārvalde), iecelts par Administratīvās daļas priekšnieku. Pulkvedis-leitnants (18.11.1921.), pulkvedis (22.06.1925.). No 28.02.1923. Pārtikas daļas, no 06.05.1924. Administratīvās daļas (01.10.1927. pārdēvēta par Administratīvo un zirgu apgādes daļu) priekšnieks. Vairākkārt Karaspēka remontzirgu iepirkšanas komisijas priekšsēdētājs. 13.–27.09.1927. komandējumā Vācijā (Austrumprūsijā) remontzirgu iepirkšanai. 10.09.1929. iecelts par armijas galvenā intendanta palīgu. 28.10.1931. sakarā ar sasniegto amatam maksimāli pieļaujamo vecumu atvaļināts. No 1924. gada darbojās Pulkveža Brieža fondā, bija Latviešu veco strēlnieku biedrības Vēstures komisijas loceklis, no 1935. gada šīs organizācijas dokumentu un atmiņu krājuma burtnīcu “Latviešu Strēlnieki” redakcijas komisijas loceklis. Miris Rīgas Kara slimnīcā.

Būdams Krievijas armijas virsnieks ar ievērojamu administratīvā un saimnieciskā dienesta pieredzi, turklāt atšķirībā no daudziem tālumā dienošiem profesionālajiem latviešu virsniekiem, pateicoties ilgstošajai un pastāvīgajai dienesta vietai Latvijā, izteikti saglabājis nacionālo pašidentifikāciju, Daugavgrīvas cietokšņa komandanta adjutants K. Baltiņš 1915.–1916. gadā kļuva par vienu no personām, kura bija visciešāk saistīta ar latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanu un to darbības sākumu, turklāt to atzina pat padomju historiogrāfija. Būdams profesionāls virsnieks, faktiski bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas konsultants militārās birokrātijas jautājumos, kā arī tieši pārraudzīja bataljonu formēšanu un īslaicīgi pildīja četru bataljonu komandieru pienākumus līdz pastāvīgo komandieru ierašanās laikam. Latvijas armijā K. Baltiņš ieņēma saimnieciski administratīvus amatus, sakārtojot, cita starpā, remontzirgu iegādes jautājumu armijas vajadzībām u. c., tomēr vēsturē ievērojamākais darbības posms saistīts ar piedalīšanos latviešu strēlnieku vienību izveidošanā Pirmā pasaules kara laikā.

Par nopelniem miera un Pirmā pasaules kara laika dienestā K. Baltiņš apbalvots ar Krievijas Svētā Staņslava ordeni (II šķira, III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira, III šķira), Svētā Vladimira ordeni (IV šķira); par nopelniem Latvijas armijas dienestā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), apbalvots arī ar Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.