Leipcigas luterāņu misijas (Das Evangelisch-Lutherische Missionswerk Leipzig) sūtīta, Elizabete Zēzemane darbojās Vācu Austrumāfrikā (Deutsch-Ostafrika), tagadējās Tanzānijas teritorijā, kur bija pirmā misionāre. E. Zēzemane uzsāka sieviešu misijas kalpošanu, bija misijas skolotāja (1905–1914), veica čagu tautas mūzikas ierakstus un izdeva pirmo čagu ābeci. Pēc atgriešanās Latvijā kā diakonijas māsa bija “Tabor” iestādes vadītāja Jelgavā (1916–1919) un Jelgavas Diakonisu nama priekšniece (no 18.03.1919. līdz tā paša gada jūlijam). Vēlāk Vācijā E. Zēzemane bija mūzikas skolotāja, diriģente un ērģelniece Diakonisu namā Neiendetelsavā.

E. Zēzemane dzimusi Jelgavā Sv. Trīsvienības vācu draudzes mācītāja, Kurzemes luterāņu konsistorijas misijas referenta Gustava Zēzemana (Gustav Seesemann) un viņa sievas Annas (dzimusi Šēlere, Schoeler) ģimenē. Viņa bija vecākā meita.

No 1878. līdz 1886. gadam E. Zēzemane mācījās Sv. Trīsvienības augstākajā meiteņu skolā Jelgavā (Höhere St. Trinitatis-Töchterschule in Mitau). 1886. gada maijā nolika mājskolotājas eksāmenu. Tā paša gada jūnijā tēvs Jelgavas Sv. Trīsvienības draudzē viņu iesvētīja.

Laikā no 1902. gada janvāra līdz 1903. gada jūlijam E. Zēzemane Berlīnē, Šterna mūzikas konservatorijā (Das Stern’sche Konservatorium der Musik zu Berlin), turpināja apgūt klavierspēli un mūzikas teorijas un kompozīcijas priekšmetus.

Brīvklausītāja Karla Meinhofa (Carl Meinhof) vadītajā Austrumu seminārā (Orientalisches Seminar) Berlīnē, kur apguva svahilu valodas pamatus (1905).

1910.–1911. gadā E. Zēzemane mācījās medicīnu Jelgavas Diakonisu namā, “Tabor” iestādē un Jelgavas slimnīcā.

10.10.1905. Leipcigā E. Zēzemane tika iesvētīta par misionāri un nosūtīta strādāt par skolotāju čagu tautai.

Kalpošana tagadējās Tanzānijas teritorijā norisinājās divos laika posmos. Pirmais kalpošanas laiks bija Moši un Mambā (tagad Ašira) mūsdienu Kilimandžāro reģionā Tanzānijā 1905.–1910. gadā. E. Zēzemanes galvenais pienākums šajā posmā bija strādāt par skolotāju, vadīt šūšanas un dziedāšanas stundas, kā arī izveidot bērnudārzu mazajām meitenēm. 1906. gadā viņa pilnībā pārņēma divu jaunāko klašu mācību stundas čagu skolā Moši. Otrs uzdevums E. Zēzemanei bija medicīniskā misija, ārstējot slimās sievietes un bērnus. 01.05.1907. E. Zēzemane sāka darbu Mambā, kur ik dienu no rītiem aptuveni divas stundas mācīja meitenes divās jaunākajās klasēs. Bērni mācījās lasīšanu, rakstīšanu, aritmētiku un Bībeles vēsturi, arī Bībeles pantus no galvas. Pēcpusdienās trīs reizes nedēļā E. Zēzemane mācīja vācu valodu 35 jaunietēm un mazajiem skolēniem. 1908. gadā E. Zēzemane Mambā atvēra mazuļu skoliņu kristīgajiem bērniem, kuri vēl nebija skolas vecumā. E. Zēzemane bija šīs skolas direktore. Darbā viņai palīdzēja internātskolas meitenes. No rītiem viņa turpināja mācīt skolā, savukārt pēcpusdienās vadīja šūšanas nodarbības, vācu valodas stundas un arī vienbalsīgu un daudzbalsīgu dziedāšanu sievietēm, meitenēm un zēniem. Vēlāk E. Zēzemane sāka vadīt Bībeles stundas sievietēm.

Neparasta kalpošana E. Zēzemanei bija čagu tautas tradicionālo dziesmu ierakstīšana uz valcēm (vaska cilindriem), kas tagad glabājas Valsts muzejos Berlīnē (Staatliche Museen zu Berlin). Būdama Moši, viņa ierakstīja 22 paraugus, Mambā – vēl 70 paraugus. No šiem paraugiem 68 ir unikālas dziesmas. Dažas ir ierakstītas vairākas reizes ar dažādiem dziedātājiem. Īpašais un neparastais E. Zēzemanes ierakstos ir tas, ka daudzas dziesmas ir veltītas tieši sieviešu jautājumiem, piemēram, tās ir par bailēm no apgraizīšanas, laulībām un došanos prom pie svešas ģimenes.

Otrais kalpošanas posms norisinājās Nkoarangā (mūsdienās Arušas reģionā) 1911.–1914. gadā. E. Zēzemanes galvenā nodarbe šajā posmā bija tieši medicīnas misija. Pirmos septiņus 1912. gada mēnešus viņa rūpējās par slimniekiem garā klepus epidēmijas laikā (Keuchhusten-Epidemie) un vienlaikus apkopa 53 pacientus. Misionārei pašai vairākus mēnešus slimnieku kopšanas laikā bija savainotas vai inficētas rokas, kas iegūtas, ārstējot slimnieku brūces. Šis process, iespējams, bija saistīts ar kādu tropu slimību.

E. Zēzemane saņēma atļauju ierīkot augstākas kvalitātes internātskolu meitenēm Nkoarangā. Skola tika izveidota 1913. gadā.

1910. gada aprīlī E. Zēzemane ieradās Eiropā un devās uz Jelgavu, kur gatavojās strādāt Diakonisu namā. Tajā viņa nostrādāja sešas nedēļas iekšķīgo slimību nodaļā, kā arī ķirurģijas nodaļas operāciju zālē, mācoties pārsiešanu. Vēl E. Zēzemane sešas nedēļas 1911. gada pirmajā pusē padziļināti mācījās ārstniecību, taču joprojām nejutās sagatavota medicīnas misijai. 1911. gadā viņa tika iesvētīta par diakonijas māsu jeb diakonisi.

Laikā no 1916. gada novembra līdz 1919. gada februārim E. Zēzemane bija “Tabor” iestādes Jelgavā vadītāja. Pēc tam, kad Diakonisu nama virsmāsa Marija Šlīpsa (Marie Schlieps) 18.03.1919. tika lielinieku nogalināta, E. Zēzemani ievēlēja par nama vadītāju. Karam turpinoties, tika pieņemts lēmums slēgt Diakonisu namu Jelgavā. Māsām vajadzēja pārcelties uz Neiendetelsavu 1919. gada jūlijā. Nepilnus 18 gadus māsa E. Zēzemane bija mūzikas skolotāja, diriģente un ērģelniece. Laika posmā no 1937. līdz 1939. gadam E. Zēzemane uzturējās Jelgavas Diakonisu namā, tomēr tad atkal nācās doties uz Vāciju.

1910. gada augustā Jelgavā notika 75. Kurzemes mācītāju (jubilejas) sinode, kurā E. Zēzemane misijas vakarā sniedza priekšlasījumu par savu darbu Āfrikā. Tāpat E. Zēzemane nolasīja vairākus referātus par misiju.

E. Zēzemane ir rakstījusi Leipcigas misijas biedrības izdevumiem Evangelisch-Lutherisches Missionsblatt, Lydia un bērnu izdevumam Die kleine Missionsglocke. Par viņas darbu ziņoja Kurzemes mācītāju sinodēs. E. Zēzemanei bija būtiska loma gan sieviešu misijas uzsākšanā Āfrikā, gan etnoloģisko ierakstu radīšanā.