Vasilijs Sinaiskis ir pasaulslavens simfoniskā orķestra un operu diriģents, viens no ievērojamākajiem Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskajiem vadītājiem, kurš dzīvoja un strādāja Rīgā no 1975. līdz 1987. gadam.

V. Sinaiska vecāki (tēvs Serafīms Sinaiskis, Серафим Николаевич Синайский, bija inženieris, kura iepriekšējās paaudzēs bijuši baznīcas koru diriģenti, māte – Ņina Ignatjeva, Нина Александровна Игнатьева, dzimusi Harbinā, krievu dzelzceļa kalpotāja ģimenē) tika nometināti netālu no Polārā loka, Abezas nometnē, astoņus gadus ilgā izsūtījumā. Māte Ņ. Ignatjeva bija nepatiesi apsūdzēta kā japāņu spiedze un bija nometinājumā jau no 1932. gada; tēvs Serafims tika izsūtīts 1937. gadā kā “tautas ienaidnieka” ģimenes loceklis; vecāki iepazinās nometinājumā. 20. gs. 50. gados viņiem atļāva pārcelties uz citu gulaga apdzīvoto vietu Pečoru – 500 km uz dienvidiem no Abezas, kur piecu gadu vecumā V. Sinaiskis sāka apgūt klavierspēli. Tēvs un māte reabilitēti 1954. gadā, no 1957. gada ģimene dzīvoja Ļeņingradā (mūsdienās Sanktpēterburga), kur 1965. gadā V. Sinaiskis beidza Ļeņgradas konservatorijas Vidējo speciālo mūzikas skolu-liceju (Средняя специальная музыкальная школа-лицей при Ленинградской консерватории). 1970. gadā V. Sinaiskis absolvēja Ļeņingradas konservatoriju (Ленинградская консерватория, mūsdienās Санкт-Петербургская консерватория имени Н. А. Римского-Корсакова) – gan mūzikas teorijas fakultāti, gan Iļjas Musina (Илья Александрович Мусин) diriģēšanas klasi – un turpināja studijas aspirantūrā (līdz 1972. gadam). 

Pirmā darba vieta (1971–1973) V. Sinaiskim bija Novosibirskas Akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī (Новосибирский академический симфонический оркестр) kā otrajam diriģentam. V. Sinaiskis piedalījās Herberta fon Karajana fonda rīkotajā starptautiskajā diriģentu konkursā (Herbert-von-Karajan-Dirigierwettbewerb, 1973) Berlīnē, kur ieguva 1. vietu – zelta medaļu un godu diriģēt Berlīnes Filharmonijas orķestri (Berliner Philharmoniker). Pēc konkursa viņu uzaicināja par Kirila Kondrašina (Кирилл Петрович Кондрашин) asistentu Maskavas Filharmonijas akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī (Академический симфонический оркестр Московской филармонии). Paralēli sāka veidoties V. Sinaiska starptautiskā karjera ar vieskoncertiem daudzās valstīs: Ungārijā, Itālijā, Vācijas Federatīvajā Republikā un citur.

28.09.1974. V. Sinaiskis diriģēja Jāņa Ivanova 16. simfonijas pirmatskaņojumu ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts televīzijas un radio simfonisko orķestri (mūsdienās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, LNSO). 1975. gada sākumā viņu uzaicināja kļūt par LPSR Valsts televīzijas un radio simfoniskā orķestra galveno diriģentu, un 18.09.1975. notika pirmais orķestra koncerts ar V. Sinaiski šai amatā.

V. Sinaiska repertuāra izvēles pamatā bija trīs virzieni: pasaules simfoniskās mūzikas klasika, sadarbība ar izciliem solistiem un jaunas, mazpazīstamas mūzikas atskaņojumi. Uz pēdējo no virzieniem attiecas arī V. Sinaiska lielā ieinteresētība Latvijas komponistu jaunradē un viņa interpretācijas tādiem skaņdarbiem kā Pētera Plakida “Sasaukšanās”, “Dziedājums”, Romulda Kalsona “Vijoļkoncerts”, “Kāzu dziesmas” un citi opusi, Jura Karlsona “Svētku uvertīra”, Otrais klavierkoncerts, J. Ivanova simfonijas – no 16. līdz 21.; Imanta Kalniņa 5. simfonija, Ādolfa Skultes 9. simfonija un vēl daudzi jauni simfoniskie opusi.

V. Sinaiska vadībā orķestris koncertēja bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teritorijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tostarp Leipcigas Gewandhaus koncertzālē. LPSR Valsts televīzijas un radio simfoniskā orķestra koncertdarbība Rīgā – līdzās radio ierakstiem – kļuva regulāra ar iknedēļas simfoniskajiem vakariem ceturtdienās un īpašiem koncertiem bērniem svētdienu rītos.

Pie spilgtākajām V. Sinaiska interpretācijām Rīgā minami: Gustava Mālera (Gustav Mahler) simfonijas, Artura Onegēra (Arthur Honegger) oratorija “Žanna d’Arka uz sārta” (Jeanne d’Arc au bûcher), Riharda Štrausa (Richard Strauss) skaņdarbi, Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) 5. simfonija, Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) un Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) darbi.                                                            

No 1976. gada V. Sinaiskis pasniedza simfoniskā orķestra diriģēšanu Jāzepa Vītola  Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa audzēkņu vidū bija Viesturs Gailis, Dzintars Josts, Imants Resnis, Normunds Vaicis, Leons Amoliņš.

1989. gadā V. Sinaiskis, saņēmis diriģenta darba piedāvājumu Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр), kopā ar ģimeni – sievu Tamāru un dēlu Jevgeņiju – pārcēlās uz Maskavu. Līdz 1991. gadam paralēli darbam Maskavas Lielajā teātrī viņš uzņēmās PSRS Valsts Mazā simfoniskā orķestra (Государственный малый симфонический оркестр СССР) galvenā diriģenta pienākumus, no 1991. līdz 1996. gadam bija Maskavas Filharmonijas akadēmiskā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. No 2000. līdz 2002. gadam vadīja Krievijas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri (Государственный академический симфонический оркестр России). No 2010. līdz 2013. gadam bija galvenais diriģents Maskavas Lielajā teātrī.

1993. gadā V. Sinaiski uzaicināja kļūt par galveno viesdiriģentu Nīderlandes Filharmonijas orķestrī (Nederlands Philharmonisch Orkest), un ģimene pārcēlās uz dzīvi Amsterdamā.

1996. gadā V. Sinaiskis kļuva par ВВС Filharmoniskā orķestra (BBC Philharmonic Orchestra) galveno viesdiriģentu, kur strādāja līdz 2012. gadam; pašlaik (2024) viņš ir šā orķestra diriģents emeritus. No 2007. līdz 2010. gadam V. Sinaiskis bija galvenais diriģents Malmes simfoniskajā orķestrī (Malmö Symfoniorkester); pašlaik (2024) viņš ir šā orķestra goda diriģents.

V. Sinaiska starptautisko koncertdarbību organizē mūziķu aģentūra Intermusica, kas atrodas Londonā; diriģents piedalās koncertos visā pasaulē.

V. Sinaiskis ir atzīts operu diriģents un sadarbojies ar tādiem pasaulslaveniem režisoriem kā Stīvenu Lolesu (Stephen Lawless), Juriju Ļubimovu (Юрий Петрович Любимов), Kirilu Serebreņņikovu (Кирилл Семёнович Серебренников) un Hansu Neienfelsu (Hans Neuenfels).

Starp V. Sinaiska iestudējumiem Maskavas Lielajā teātrī jāmin Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Pīķa dāma” (Пиковая дама), Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Kņazs Igors” (Князь Игорь), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Zelta gailītis” (Золотой петушок) un pirmo reizi Krievijā uzvestā R. Štrausa opera “Rožu kavalieris” (Der Rosenkavalier).

Citi nozīmīgi iestudējumi bijuši Modesta Musorgska (Модест Андреевич Мусоргский) “Boriss Godunovs” (Борис Годунов) Sanfrancisko operā (San Francisco Opera) un Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī; D. Šostakoviča “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” (Леди Макбет Мценского уезда) Berlīnes Komiskajā operā (Die Komische Oper Berlin), P. Čaikovska “Jolanta” (Иоланта) Velsas Nacionālajā operā (Welsh National Opera).

Kopš 2020. gada rudens V. Sinaiskis ir Ostravas simfoniskā orķestra (Ostravský symfonický orchestr) Čehijā galvenais diriģents.

V. Sinaiskis ir harizmātiska personība, kurš spēj aizraut gan mūziķus, gan klausītājus. Savos darba gados Rīgā viņš uzturēja augstu LNSO profesionālo līmeni. LNSO viņa vadībā sniedza spožus koncertus ar izcilām interpretācijām un bija Latvijas mūzikas dzīves centrs. V. Sinaiska būtībai (viņš Rīgā ieradās 27 gadus jauns) visatbilstošākie bija vitāli, dzīvesprieka un enerģijas pilni plaša vēriena skaņdarbi. Ļoti liela nozīme bija viņa sadarbībai ar Latvijas komponistiem, kuru jaunrade vienmēr tika atbalstīta ar atskaņojumiem; vairāki no komponistiem kļuva par V. Sinaiska draugiem.

Pašlaik V. Sinaiskis ir LNSO Goda diriģents, un viņa viesošanās pēdējo gadu laikā LNSO koncertos un Latvijas Nacionālā operas un baleta teātra izrādēs bagātina Latvijas mūzikas dzīvi ar augsti kvalitatīvām un iedvesmojošām interpretācijām. Pasaules mērogā V. Sinaiska devums ir atzīts ar viņam piešķirtajiem Goda diriģenta tituliem vairākos orķestros, plašo augsti novērtēto ierakstu klāstu.

Padomju okupācijas laikā V. Sinaiskis saņēma Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1981). Latvijas Lielo Mūzikas balvu (1999) V. Sinaiskis saņēma par G. Mālera 7. simfonijas izcilo atskaņojumu 1999. gadā un ieguldījumu latviešu komponistu mūzikas popularizēšanā 20. gs. 70.–80. gados.

V. Sinaiskim ir liels ierakstu klāsts – albumi izdoti ap 50 ierakstiem.

2019. gadā V. Sinaiskis finansēja savu draugu – mūžībā aizgājušo latviešu mūziķu – vijolnieka Valda Zariņa un komponista P. Plakida piemiņai šādus divus albumus:

CD*, “Valdis Zariņš”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (V. Zariņš, V. Sinaiskis, Gundaris Pone), LMIC/ “SKANI”, 2019.

CD, “Pēteris Plakidis: Atskatīšanās”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (V. Sinaiskis), LMIC/ “SKANI”, 2019.

CD, “Rachmaninov: Piano Concerto Nos. 1 & 4, Rhapsody on a Theme of Paganini, Brussels Philharmonic (V. Sinaisky, Boris Giltburg)”, Naxos, 2023.

4xCD, “Franz Schmidt, Malmo Symphony (V. Sinaisky)”, Naxos, 2009–2010.

2xCD, “Franz Schreker, BBC Philharmonic Orchestra (V. Sinaisky)”, Chandos Records, 2000–2001.

CD, “Janis Ivanovs, Vol. 3.: Simfonija Nr. 4 “Atlantīda”, simfonisks tēlojums “Varavīksne””, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (sieviešu koris “Dzintars”, V. Sinaiskis), Campion Cameo, 1998.

2xLP**, “Jānis Ivanovs. 21. simfonija”, Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris (V. Sinaiskis), “Melodija”, 1987.

LP, “Jānis Ivanovs. 18. simfonija”, Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris (V. Sinaiskis),  “Melodija”, 1982.

LP, “Imants Kalniņš: 5. simfonija”, Latvijas Televīzijas un radio simfoniskais orķestris (V. Sinaiskis), “Melodija”, 1981.

LP, “Jānis Ivanovs. Simfoniskais tēlojums “Lāčplēsis”, 17. simfonija”, Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris, (V. Sinaiskis), “Melodija”, 1980.

LP, “Jānis Ivanovs. Simfonisks tēlojums “Varavīksne”, 16. simfonija”, Latvijas Televīzijas un radio simfoniskais orķestris, (V. Sinaiskis), “Melodija”, 1976.

*kompaktdisks

**vinila skaņuplate