Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas (ČSSR) prezidents (30.03.1968.–29.05.1975.), ģenerālis (no 08.1945).

Dzimis lauksaimnieku ģimenē, agrā bērnībā zaudējis tēvu. Pirmā pasaules kara laikā saņemts gūstā krievu frontē un tur pieteicās dienēt čehoslovāku leģionā. Čehoslovākijas armijas virsnieks (no 1922). Mobilizācijas laikā 1938. gadā jau bija kājinieku pulka komandieris. 1939. gada pavasarī piedalījās militārās pretošanās organizācijas “Tautas aizsardzība” (Obrana národa) izveidošanā, 06.1939. devās uz Poliju, kur iestājās čehoslovāku militārajās vienībās. Internēts (1939–1941), vēlāk sadarbībā ar padomju varas iestādēm nodrošināja savas vienības atgriešanos Čehoslovākijas armijas rietumos. 1. čehoslovāku patstāvīgā bataljona komandieris PSRS (pēc 06.1941.), no 03.1943. piedalījās arī aktīvā karadarbībā. Viņa vadītās vienības pakāpeniski izauga par 1. čehoslovāku brigādi (1943) un 1. čehoslovāku armijas korpusu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, PSRS (1944). Brigādes (1943), divīzijas (05.1945.) un armijas ģenerālis (08.1945.). Aizsardzības ministrs (1945–1950). Diskutabli tiek vērtēta viņa loma 02.1948. notikumos, kad Čehoslovākijas Komunistiskā partija (ČKP) pārņēma varu valstī. Viņš, nebūdams politiķis, ar savu pasivitāti patiesībā atbalstīja ČKP. Armija (pēc prezidenta Edvarda Beneša, Beneš Edvard, lūguma) palika pasīva un neiejaucās. Vēlāk ģenerālis L. Svoboda saņēma pārmetumus no abām pusēm: gan no komunistiem, ka nav tiem sniedzis atbalstu, gan no pārējām politiskajām nometnēm par to, ka nav tos aizstāvējis.

Pēc 1948. gada L. Svoboda nevarēja arī pilnvērtīgi pildīt aizsardzības ministra pienākumus, jo partijas organizācija arvien biežāk iejaucas viņa pilnvarās. Sabiedrībā valdīja baiļu atmosfēra, kuras aizsegā ČKP centās atbrīvoties no viņiem neērtajiem politiķiem. 50. gadu sākumā L. Svoboda tika izslēgts no politiskās un sabiedrības dzīves, kā arī atstādināts no armijas amatiem, 1952. gadā ieslodzīts cietumā. Vēlāk, pateicoties Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) atbalstam, spēja atgriezties politikā. Nacionālās sapulces prezidija biedrs (1954–1964). Par valsts prezidentu ievēlēts tādēļ, ka bija labs pretkandidāts Antoņīnam Novotnijam (Antonín Novotný), labi pazina Krieviju un sabiedrības acīs simbolizēja zināmu pēctecību ar pirmskara Čehoslovākiju.

ČKP Centrālkomitejas (CK) prezidija loceklis (1968–76). 08.1968. atteicās nominēt koloboracionistisko “strādnieku–zemnieku valdību” un, pateicoties savai autoritātei, panāca kompromisu ar padomju vadību.

Viņa loma 1969. gada politiskajos procesos tiek vērtēta neviennozīmīgi, jo viņš neiestājās pret plašajām “tīrīšanām” armijā, kas bija vēl lielākas nekā 50. gados. Tiek uzskatīts, ka viņš pārāk labi pazina PSRS metodes, tādēļ izvēlējās pakļauties, lai pasargātu sabiedrību no vēl lielākas asinsizliešanas. Neskatoties uz savu dalību ČKP (iestājās tikai 11.1948.), nebija akls partijas pavēļu izpildītājs un lielu sava mūža daļu saglabāja bezpartejiska cilvēka stāju. Piemēram, uzskatīja, ka armijas karavīri nedrīkst būt partijas biedri, jo viņiem jākalpo savai valstij un valdības pavēlēm. Tas bija pretrunā ar ČKP interesēm, kura vēlējās pilnībā kontrolēt augstāko armijas amatpersonu nozīmēšanu. L. Svobodas autobiogrāfiskā darba ”Pa dzīves ceļiem” (Cestami života, I-II) 2. daļa līdz pat 1992. gadam netika izdota, jo drošības iestādes to uzskatīja par nevēlamu – savās atmiņās L. Svoboda nesniedz negatīvu pirmo Čehoslovākijas prezidentu – Tomāša Garika Masarika (Tomáš Garrigue Masaryk) un E. Beneša vērtējumu, kā arī nenosoda viņu īstenoto politiku Pirmās republikas laikā.

Pēc Gustava Husāka  (Husák Gustáv) nākšanas pie varas ČKP vadībā 04.1969. atbalstīja t. s. normalizācijas procesu un varas konsolidāciju. No 04.1974. sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos savu amatu vairs pildīt nespēja.

Priekštecis A. Novotnijs.