ANO Starptautiskā tiesa ir ANO galvenā tiesas institūcija. Tā ir vienīgā starptautiskā tiesa, kas ir pastāvīga, universāla un ar vispārēju jurisdikciju, kompetenta izspriest tai nodotos strīdus un sniegt konsultatīvos viedokļus par visiem starptautisko tiesību jautājumiem. Tajā pašā laikā ANO Starptautiskās tiesas jurisdikcija nav obligāta, bet ierobežota ar valstu piekrišanu. ANO Starptautiskā tiesa ir sniegusi būtisku ieguldījumu starptautisko strīdu risināšanā un starptautisko tiesību attīstībā.

ANO Starptautiskās tiesas mērķis ir atbilstoši starptautiskajām tiesībām izspriest tai nodotos strīdus (Starptautiskās tiesas Statūtu 38. panta 1. daļa) un sniegt konsultatīvus viedokļus (ANO Statūtu 96. pants, Starptautiskās tiesas Statūtu IV nodaļa). ANO Starptautiskās tiesas tiesisko pamatu veido ANO Statūtu XIV nodaļa un Starptautiskās tiesas Statūti, kas ir ANO Statūtu integrāla sastāvdaļa (ANO Statūtu 92. pants).

ANO Starptautiskās tiesa un tās Statūti ir balstīti uz Tautu Savienības Pastāvīgās starptautiskās tiesas (angļu Permanent Court of International Justice, franču Cour permanente de Justice internationale) un tās Statūtiem (ANO Statūtu 92. pants). Tautu Savienības Pastāvīgā starptautiskās tiesa bija pirmā pastāvīgā starptautiskā tiesa ar vispārēju jurisdikciju universālas starptautiskās organizācijas ietvaros un darbojās no 1922. gada (1922.–1925. gada ziņojums; Rapport annuel de la Cour permanente de Justice internationale (1er janvier 1922–15 juin 1925)) līdz 1945. gadam (1939.–1945. gada ziņojums; Sixteenth Report of the Permanent Court of International Justice (June 15th, 1939–December 31st, 1945)). ANO Starptautiskās tiesa pirmos tiesnešus ievēlēja 1946. gada 6. februārī ANO Ģenerālās asamblejas (UN General Assembly) un ANO Drošības padomes (UN Security Council) pirmajā sesijā, un aprīlī Tautu Savienības Pastāvīgā starptautiskā tiesa tika formāli likvidēta un darbību sāka ANO Starptautiskā tiesa, pirmajā sēdē par prezidentu ievēlot tiesnesi Hosē Gustavo Gerrero (José Gustavo Guerrero), Tautu Savienības Pastāvīgās starptautiskās tiesas pēdējo prezidentu.

Pirmais ANO Starptautiskās tiesas darbības posms attiecas uz apmēram 20 gadiem no 1947. gada, kad ANO Starptautiskajā tiesā tika iesniegta pirmā lieta “Korfu kanāls (Apvienotā Karaliste pret Albāniju)” (Corfu Channel (United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland v. Albania)), līdz 1966. gadam, kad ANO Starptautiskā tiesa pieņēma divus spriedumus lietā “Dienvidrietumāfrika” (South West Africa cases), ko pret Dienvidāfriku bija iesniegusi Libērija un Etiopija. Šajā periodā ANO Starptautiskajā tiesā gadā tika iesniegti vidēji divi līdz trīs starpvalstu strīdi un viens lūgums pēc konsultatīvā viedokļa. Starpvalstu strīdos ANO Starptautiskā tiesa pēc būtības vērtēja dažādus jautājumus, piemēram, par valstu atbildību par jūras šaurumu mīnēšanu (1949. gada spriedums lietā “Korfu kanāls”), patvērumu vēstniecībās (1950. gada spriedums Patvēruma lietā (Kolumbija/Peru); Asylum Case (Colombia/Peru)) un teritoriālās jūras robežas delimitāciju (1950. gada spriedums Zvejniecības lietā (Apvienotā Karaliste pret Norvēģiju); Fisheries Case (United Kingdom v. Norway)). Vairākās lietās ANO Starptautiskā tiesa secināja, ka valstis nav piekritušas nodot tai izskatīšanai strīdu vai ka ir citi iemesli, lai lietu neskatītu, piemēram, tādēļ ka ir aizskartas trešo valstu tiesības (1954. gada spriedums lietā “No Romas 1943. gadā izvestais zelts (Itālija pret Franciju, Apvienoto Karalisti un ASV)”; Case of the Monetary Gold Removed from Rome in 1943 (Italy v. France, United Kingdom and United States)). ANO Starptautiskā tiesa arī pieņēma vairākus būtiskus konsultatīvus viedokļus, piemēram, par ANO juridisko personību (1949. gada viedoklis “Reparācija par Apvienoto Nāciju darbā ciestajiem zaudējumiem”; Reparation for Injuries Suffered in the Service of the United Nations).

Otrais ANO Starptautiskās tiesas darbības posms attiecas uz nākamajiem 20 gadiem – no 1966. gada spriedumiem Dienvidrietumāfrikas lietā līdz 1986. gada spriedumam lietā “Militārās un paramilitārās aktivitātes Nikaragvā un pret to (Nikaragva pret ASV)” (Case Concerning Military and Paramilitary Activities in and Against Nicaragua (Nicaragua v. United States of America)). 1966. gada Dienvidrietumāfrikas lietā ANO Starptautiskā tiesa, balsīm sadaloties līdzīgi un ar priekšsēdētāja izšķirošo balsi, nosprieda, ka tā nevar izskatīt pēc būtības Libērijas un Etiopijas prasības pret aparteīda Dienvidāfriku par tās rīcību Dienvidrietumāfrikā (lai gan 1962. gadā ANO Starptautiskā tiesa bija ar vienas balss pārsvaru lēmusi pretēji). Šis nolēmums bija pretrunīgs, īpaši ANO Ģenerālajā asamblejā, kur daudzas valstis kritizēja ANO Starptautisko tiesu par šķietamām politiskām simpātijām aparteīda Dienvidāfrikai vai vismaz pārlieku formālismu juridiskajā metodē. Šajā posmā ANO Starptautiskā tiesa nebija pārāk populāra globālā līmenī, ar tikai pieciem lūgumiem pēc konsultatīvā viedokļa un apmēram 10 jauniem strīdiem, pamatā starp Rietumvalstīm vai pēc to prasībām. Tomēr ANO Starptautiskā tiesa izsprieda būtiskas lietas, piemēram, par kontinentālā šelfa delimitāciju (1969. gada spriedums lietā “Ziemeļjūras kontinentālais šelfs (Vācija/Nīderlande, Vācija/Dānija)”; North Sea Continental Shelf Cases (Federal Republic of Germany/Denmark; Federal Republic of Germany/Netherlands)) un diplomātiskajām tiesībām (1980. gada spriedums lietā “Savienoto Valstu diplomātiskais un konsulārais personāls Teherānā (ASV pret Irānu)”; Case Concerning United States Diplomatic and Consular Staff in Tehran (United States of America v. Iran)).

Trešais ANO Starptautiskās tiesas darbības posms sākās ar 1986. gada spriedumu Militāro aktivitāšu lietā, kas atzina Amerikas Savienotās Valstis (ASV) par atbildīgām daudzos starptautisko tiesību pārkāpumos attiecībā uz Nikaragvu 20. gs. 80. gados, tajā skaitā par spēka lietošanu. Pēc šī nolēmuma ANO Starptautiskā tiesa vairs netika uztverta par Rietumvalstīm pārāk labvēlīgu institūciju, un valstis no dažādiem reģioniem arvien vairāk vērsās ANO Starptautiskajā tiesā ar saviem strīdiem par dažādiem jautājumiem, kā, piemēram, valsts amatpersonu imunitāte (2002. gada spriedums lietā “2000. gada 11.aprīļa aresta orderis (Kongo Demokrātiskā Republika pret Beļģiju)”; Case Concerning the Arrest Warrant of 11 April 2000 (Democratic Republic of the Congo v. Belgium)), valstu atbildība par genocīdu (2007. gada “Genocīda novēršanas un sodīšanas konvencijas piemērošana (Bosnija un Hercegovina pret Serbiju un Melnkalni)”; Case Concerning the Application of the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Bosnia and Herzegovina v. Serbia and Montenegro)) un vaļu medības (2014. gada spriedums lietā “Vaļu medības Antarktikā (Austrālija pret Japānu; Jaunzēlande iestājas)”; Whaling in the Antarctic (Australia v. Japan; New Zealand intervening)). No ANO Starptautiskās tiesas konsultatīvajiem viedokļiem šajā posmā ir atzīmējams 1995. gada “Atomieroču draudu vai lietošanas tiesiskums” (Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons), 2003. gada “Tiesiskās sekas sienas būvniecībai okupētajā Palestīnas teritorijā” (Legal Consequences of the Construction of a Wall in the Occupied Palestinian Territory) un 2019. gada “Tiesiskās sekas Čagosa arhipelāga atdalīšanai no Maurīcijas 1965. gadā” (Legal Consequences of the Separation of the Chagos Archipelago from Mauritius in 1965). Šobrīd (2024. gada oktobrī) ANO Starptautiskā tiesa izskata 18 starpvalstu strīdus un divus lūgumus pēc konsultatīvā viedokļa, kas ir vairāk nekā jebkad agrāk.

ANO Starptautiskā tiesa ir kompetenta izskatīt tai nodotās lietas vai līgumos paredzētās lietas (ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 36. panta 1. daļa). Valstis var nodot ANO Starptautiskajai tiesai izskatīt lietas ar īpašu vienošanos (franču compromis), piemēram, “Sauszemes un jūras robežu delimitācija un salu suverenitāte (Gabona un Ekvatoriālā Gvineja)” (Special Agreement Between The Gabonese Republic and The Republic of Equatorial Guinea: Land and maritime delimitation and sovereignty over islands). Daudzi starptautiski līgumi paredz, ka strīdi par to interpretāciju un piemērošanu ir risināmi ANO Starptautiskajā tiesā, piemēram, Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to IX pants. Valstis var arī vispārēji atzīt ANO Starptautiskās tiesas jurisdikciju par ipso facto (latīņu ‘paša fakta dēļ’) obligātu bez īpašas vienošanās (ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 36. panta 3.–5. daļa). Šobrīd (2024. gada oktobrī) šādas deklarācijas ir iesniegušas 74 no 193 ANO dalībvalstīm.

ANO Starptautiskā tiesa ir arī kompetenta sniegt konsultatīvus viedokļus par juridiskiem jautājumiem atbilstoši lūgumiem, ko ir sniegusi ANO Ģenerālā asambleja, ANO Drošības padome vai cita ar vai atbilstoši ANO Statūtiem pilnvarota institūcija (ANO Statūtu 96. pants, ANO Starptautiskās tiesas Statūtu IV nodaļa). Praksē visbiežāk šādus lūgumus izsaka Ģenerālā asambleja.

ANO Starptautiskā tiesa sastāv no 15 tiesnešiem, kurus uz deviņu gadu termiņu ievēlē ANO Ģenerālā asambleja un Drošības padome, balsojot vienlaicīgi un autonomi. Pieci tiesneši tiek ievēlēti kārtējās vēlēšanās katrus trīs gadus. Kandidātus izvirza Pastāvīgās šķīrējtiesas (Permanent Court of Arbitration) valstu grupas (ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 4. pants). ANO Starptautiskās tiesas tiesneši ir vadoši starptautisko tiesību juristi, visbiežāk vai nu praktiķi, tādi kā ārlietu ministriju vai starptautisko organizāciju galvenie juristi vai tiesneši, vai pētnieki ar pieredzi ANO institūcijās, kā Starptautisko tiesību komisija vai Cilvēktiesību komiteja. ANO balsošanas praksē ir izveidojusies noteikta tradīcija attiecībā uz ģeogrāfisko pārstāvību, kā arī Drošības padomes pastāvīgo locekļu virzīto kandidātu pārstāvību (lai gan, piemēram, 2023. gadā uz tradicionālo Austrumeiropas vietu tika ievēlēts Rumānijas kandidāts Bogdans Auresku (Bogdan Lucian Aurescu), nevis Krievijas Federācijas kandidāts). Šobrīd (2024. gada oktobrī) ANO Starptautiskās tiesas priekšsēdētājs ir Navafs Salams (Nawaf Salam; Libāna), un priekšsēdētāja vietniece ir Džūlija Sebutinde (Julia Sebutinde; Uganda). Ja ANO Starptautiskajā tiesā nav tiesneša ar vienas vai vairāku strīdus pušu pilsonību, var nominēt ad hoc (latīņu ’šim gadījumam’) tiesnesi konkrētajai lietai (ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 31. panta 2., 3. daļa).

Pirmkārt, ANO Starptautiskā tiesa ir būtisks līdzeklis starptautisku strīdu mierīgai risināšanai (ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 31. panta 1. daļa, 36. panta 3. daļa). Lai gan dažkārt valstis ne uzreiz seko ANO Starptautiskās tiesas spriedumos ietvertajiem pienākumiem, spēja un pat tikai iespēja pakļaut citu valstu rīcību objektīvai un neitrālai juridiskai mērauklai ilgtermiņā sekmē plašāku starptautisko tiesiskumu. Otrkārt, ANO Starptautiskā tiesa ir būtiski attīstījusi starptautiskās tiesības dažādās nozarēs – gan attiecībā uz konceptuāliem jautājumiem par starptautisko tiesību avotiem un dalībniekiem (valstu un starptautisko organizāciju atbildība, starptautiskās līgumtiesības un starptautiskās paražu tiesības), gan īpašās specializētās jomās (spēka lietošanas tiesības, jūras tiesības, saldūdeņu tiesības, cilvēktiesības, krimināltiesības un vides tiesības).

Latvija ANO Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju atzina 2019. gadā. Latvija ir piedalījusies trīs ANO Starptautiskās tiesas lietās: 2009. gadā iesniegusi rakstveida paskaidrojumus attiecībā uz konsultatīvo viedokli “Kosovas vienpusējās neatkarības deklarācijas atbilstība starptautiskajām tiesībām” (Accordance with international law of the unilateral declaration of independence in respect of Kosovo); sākot no 2022. gada kā trešā valsts piedalījusies rakstveida un mutiskā tiesvedībā lietā “Apgalvojumi genocīda īstenošanā ar atsauci uz Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to (Ukraina pret Krieviju)” (Allegations of Genocide under the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Ukraine v. Russian Federation)); 2024. gadā iesniegusi rakstveida paskaidrojumus attiecībā uz konsultatīvo viedokli “Valstu pienākumu attiecībā uz klimata pārmaiņām” (Obligations of States in respect of Climate Change).