Radbruha formula ir tiesību filozofijas doktrīna, atbilstoši kurai, ja tiesību norma ir tik netaisnīga, ka netaisnība sasniedz “nepanesamu līmeni” (vācu unerträgliches Maß), norma ir kļūdaina (vācu unrichtiges Recht, angļu flawed law), tā zaudē savu juridisko spēku un nevar tikt uzskatīta par spēkā esošu.

G. Radbruhs, definējot Radbruha formulu, apgalvoja, ka tiesības nevar pastāvēt neatkarīgi no taisnīguma. Ja pozitīvās tiesības ir radikāli pretrunā ar taisnīgumu, tās nevar būt spēkā esošas vai piemērojamas. G. Radbruhs uzsvēra, ka ārkārtīgi netaisni likumi zaudē savu spēku vai vismaz nav piemērojami, jo tiem jāpadodas taisnīguma priekšā.

G. Radbruha ieskatā pozitīvisms (tas, ka likums formāli ir pieņemts paredzētajā kārtībā un to izdevis atbilstoši pilnvarots likumdevējs) pats par sevi vien nenozīmē, ka likums ir spēkā esošs. Pozitīvisms apgalvo, ka likumu spēkā esamība ir pierādīta, vienkārši pierādot, ka aiz likuma ir pietiekama vara, lai tie dominētu. Taču, kā uzsvēra G. Radbruhs, lai gan aiz likuma esošā vara patiešām var kalpot par pamatu piespiešanai (must), proti, tam, ka likuma izpildi nodrošina valsts vara, šī vara viena pati vien nekad nekalpo par pamatu pienākuma vajadzībai (ought) vai juridiskai spēkā esamībai.

G. Radbruhs piedāvāja divus dažādus savas formulas pilnveides variantus.

1. Formula, kas paredz, ka pozitīvais likums paliek spēkā pat tad, ja tas ir netaisnīgs un nav sabiedrībai noderīgs, ja vien netaisnības un taisnīguma pretruna nesasniedz nepanesamu līmeni. Šādos gadījumos likums tiek uzskatīts par “kļūdainu likumu” un tam jāpiešķir mazāka nozīme, piemērošanā dodot priekšroku taisnīgumam.

2. Formula, kas norāda, ka, ja likums vispār nepieliek nekādas pūles taisnīguma sasniegšanai un ja tas apzināti pārkāpj taisnīguma principus (īpaši vienlīdzības principu, kas ir taisnīguma pamatā), tad šāds likums pilnībā zaudē tiesību statusu. Likums, kas necenšas sasniegt taisnīgumu, vairs nav tiesību daļa un jāatmet.

Laikā pēc Otrā pasaules kara juristi un filozofi meklēja veidus, kā leģitimizēt pretošanos ārkārtīgi netaisnīgajām nacistiskās Vācijas režīma pozitīvajām tiesībām. G. Radbruhs savu formulu definēja, reaģējot uz nacistiskā režīma laikā notikušajām tiesvedībām pret režīma pretiniekiem, kas tika notiesāti, pamatojoties uz formāli spēkā esošajām nacistiskās Vācijas tiesību normām. G. Radbruhs, agrāk pazīstams ar piesliešanos tiesību pozitīvismam, sākotnēji uzskatīja, ka likumam jābūt saistošam neatkarīgi no tā morālā satura, lai nodrošinātu juridisko noteiktību. Viņš argumentēja, ka tiesību mērķis ir panākt juridisko noteiktību, un līdz ar to tiesnesim ir pienākums sekot likumam pat tad, ja tas šķiet netaisnīgs. Pēc kara G. Radbruhs pārskatīja savu iepriekšējo uzskatu par pozitīvisma nepieciešamību juridiskajai noteiktībai. Saskaroties ar nacistiskās Vācijas tiesību sistēmas radītajiem pārkāpumiem, viņš secināja, ka likums var pastāvēt tikai tad, ja tas atbilst pamata taisnīguma prasībām, un ka gadījumos, kad likums pilnībā atsakās ievērot taisnīguma un vienlīdzības principus, tas zaudē tiesību statusu. Šī pieeja kļuva par pamatu Radbruha formulai, kur taisnīgums (ārkārtējas netaisnības gadījumos) tiek uzskatīts par augstāku vērtību nekā juridiskā noteiktība.

G. Radbruha teorijas rašanās cēloņi detalizēti aprakstīti viņa esejā “Likumiskā netaisnība un pārlikumiskās tiesības” (Gesetzliches Unrecht und übergesetzliches Recht, 1946). Šajā darbā G. Radbruhs analizēja vācu juristu bezspēcību pret nacistiskās Vācijas netaisnīgajiem likumiem un norāda uz tiesību pozitīvisma ierobežojumiem. Viņš skaidroja, ka pozitīvisma princips “likums ir likums”, ko nacistiskais režīms izmantoja, lai pakļautu juristus un iedzīvotājus, nav pietiekams, lai garantētu taisnīgumu, jo tas ignorē jebkādu morālo novērtējumu. G. Radbruhs norādīja, ka likuma spēkam jābūt balstītam ne tikai uz spēju uzspiest normas, bet arī uz normu morālo vērtību. Viņa ierosinātā formula paredz, ka likums zaudē leģitimitāti, ja netaisnība sasniedz “nepanesamu līmeni”, tādējādi radot pamatu apstrīdēt formāli spēkā esošus, bet ārkārtīgi netaisnīgus likumus.

Pēc Otrā pasaules kara Radbruha formula kļuva par nozīmīgu tiesību filozofijas teoriju, īpaši Vācijā, kur to izmantoja tiesās, lai novērtētu nacistiskās Vācijas likumu leģitimitāti, kā arī uz šo likumu pamata veikto darbību tiesiskumu. Laika gaitā Radbruha formula kļuva par pamatu plašām diskusijām tiesību filozofijā un konstitucionālajās tiesībās. Tā ietekmēja arī citus tiesību filozofus, piemēram, Ronaldu Dvorkinu (Ronald Myles Dworkin) un Džonu Finnisu (John Mitchell Finnis), kuri attīstīja līdzīgas idejas par morālajiem principiem kā tiesību sastāvdaļu. Mūsdienās Radbruha formula tiek aplūkota arī starptautiskajās tiesībās, cilvēktiesību aizsardzības un pārejas taisnīguma kontekstā, meklējot atbildes uz jautājumiem par tiesiskumu pēc ārkārtīgi netaisnīgu (bieži – totalitāru) režīmu sabrukumiem.

Diskusijas saistībā ar Radbruha formulu ir saistītas ar tās pozīciju starp dabisko tiesību skolu un juridisko pozitīvismu. No vienas puses, Radbruha formula nosaka, ka ārkārtīgi netaisni likumi zaudē savu tiesību statusu un spēkā esamību, jo tie neatbilst minimālajām morālajām prasībām. Šo uzskatu atbalstīja dabisko tiesību skola, piemēram, filozofs Lons Fullers (Lon Luvois Fuller), kurš apgalvoja, ka tiesnešiem ir morāls pienākums šādus likumus nepiemērot. Tomēr pozitīvisma pārstāvji, kā Herberts Hārts (Herbert Lionel Adolphus Hart), norādīja, ka Radbruha formulā tiek sajauktas tiesību un morāles kategorijas: H. Hārts uzskatīja, ka likums var būt morāli nepieņemams, taču tas joprojām ir likums, ja ir formāli spēkā esošs, tādēļ morālām iebildēm nevajadzētu noteikt likuma juridisko statusu.

G. Radbruha pieeja ir arī izaicinājums juridiskās noteiktības principam, ko bieži min kā pozitīvisma pamatu. Juridiskā noteiktība prasa, lai likumi būtu paredzami un piemērojami, pat ja tie ir netaisnīgi, taču Radbruha formula liek uzsvaru uz taisnīgumu, dažkārt ļaujot tiesnešiem likumu atzīt par spēkā neesošu vai nepiemērojamu morālu apsvērumu dēļ. Kritiķi uzsver, ka šāda pieeja var radīt neskaidrības tiesību praksē un veicināt subjektīvu likumu interpretāciju, kas apdraudētu tiesisko noteiktību un stabilitāti. Šo aspektu analizējuši arī tiesību filozofi, piemēram, Roberts Aleksijs (Robert Alexy), Džulians Riverss (Julian Rivers) un Deivids Daizenhauss (David Dyzenhaus).

Būtiskākais diskusiju punkts ir Radbruha formulas robežas un tās piemērošanas kritēriji. G. Radbruhs nesniedza skaidras norādes, kā noteikt, kad netaisnība ir sasniegusi “nepanesamu līmeni”, kas rada praktiskas grūtības formulu pielietot juridiskajā praksē. Šī nenoteiktība var radīt situācijas, kad tiesneši varētu vēlēties piemērot taisnīguma principu, bet nav pārliecināti, cik tālu to darīt, neriskējot ar tiesību sistēmas stabilitāti. Tāpēc biežāk Radbruha formula ir piemērojama pārejas taisnīguma kontekstā, vērtējot iepriekšējā (netaisnā) režīma likumus.

Tiesību filozofijā ir pausti vairāki viedokļi, kā piemērojama Radbruha formula. R. Aleksijs un Dž. Riverss nosveras par labu tam, ka tiesnešiem būtu jāpieiet netaisnīgiem likumiem agresīvāk, tos tieši apstrīdot (proti, likumu atzīstot par spēkā neesošu), no otras puses, D. Daizenhauss pasvītro, ka, lai gan tiesneši var morāli kritizēt likumus, formālā tiesību atcelšana ir likumdevēja funkcija, jo tiesnešu loma ir piemērot likumu, nevis to atcelt (proti, atzīstot likumu par nepiemērojamu). Tomēr visi šie autori uzsver, ka tiesai ir jāvērtē likuma atbilstība arī morālajiem kritērijiem, nevis tikai formāli juridiskajiem.

Radbruha formula praktiski ir piemērojama situācijās, kurās notiek pāreja no represīviem režīmiem uz demokrātiskām sistēmām (pārejas taisnīguma kontekstā), analizējot iepriekšējā (parasti – totalitārā) režīma pieņemtos un piemērotos likumus un vērtējot to piemērošanas prakses atbilstību tiesiskuma un morāles standartiem. Radbruha formula ir bijusi būtiska tiesu praksē, tiesnešiem vērtējot nacistiskās Vācijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas likumus pēc šo režīmu sabrukuma.

Radbruha formula ir radījusi diskusijas tiesību filozofijas jomā attiecībā uz netaisnīgu likumu spēkā esamību un piemērošanu. Tā ir kļuvusi par pamatu pētniecībai, ietekmējot akadēmiskos darbus par tiesību pozitīvisma kritiku un dabisko tiesību teoriju. Praksē Radbruha formula Vācijā ietekmēja gan tiesas procesus, kuros pie atbildības tika sauktas nacistiskā režīma bijušās amatpersonas, gan restitūcijas jautājumus pēc režīma maiņas. Tā tika piesaukta arī Austrumvācijas robežsargu prāvās pēc Vācijas atkalapvienošanās.