Annas Brigaderes triloģiju mēdz dēvēt pēc tās pirmās daļas “Dievs. Daba. Darbs”, taču tā sastāv no trīs atsevišķiem romāniem –  “Dievs. Daba. Darbs” (1926), “Skarbos vējos” (1930) un “Akmeņu sprostā” (1933).

Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs” ir autobiogrāfiskās triloģijas pirmā daļa, taču šādi arī tiek dēvēts viss triloģijas kopums. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā A. Brigadere atgriezās pie sava sākotnējā literatūras žanra – prozas –, jo 19. gs. beigās A. Brigadere sevi pieteica rakstniecībā ar stāstiem. Pamatā triloģija ir bērnības atmiņas, kur monumentālos tēlojumos atspoguļota Zemgales lauku dzīve, kuru tik labi pazina rakstniece, jo no mazām dienām to izdzīvojusi. Atsevišķas grāmatas nodaļas publicētas jau agrāk periodikā pirms Pirmā pasaules kara, tomēr vairums sarakstītas pēc 1922. gada, kad A. Brigadere sāka dzīvot Tērvetes Sprīdīšos. Grāmatu rakstniece veltījusi savu vecāku piemiņai.

Triloģijas pirmā daļa “Dievs. Daba. Darbs” sākas ar Anneles lauku ikdienas dzīvi, ko raksturo gadalaiku maiņa un kopienas atkarība no lauksaimniecības un lopkopības. Ģimenei gatavojoties tradicionālajiem Jurģu svētkiem, kas iezīmē pavasara atnākšanu, tiek aizkustinoši aprakstītas Anneles attiecības ar ģimenes locekļiem, jo īpaši ar vecākiem, kuri attēloti kā gājēji (kalpi, kuri katru vai ik pa pāris gadiem devās strādāt uz citu saimniecību), metaforiski atainojot dzīves gaitu un dabas ciklus. Annele pēta savu apkārtni, piedzīvo lauku dzīves priekus un bēdas un mācās no saskarsmes gan ar cilvēkiem, gan dabu. Vēstījums iedziļinās Anneles emocionālajos un uztveres pārdzīvojumos, attēlojot viņu kā dziļi saistītu ar dabas pasauli, kas kalpo kā fons viņas personīgajai izaugsmei un plašākām dzīves un nāves, tradīciju un pārmaiņu tēmām. Sižetā sarežģīti savijas autores bērnības atmiņas, atainojot jaunās Anneles pieredzi ar Dieva mācībām, apkārtējo dabu un ikdienas darbu. Anneles saskarsme ar cilvēkiem, ar kuriem viņa sastopas, atstāj būtisku iespaidu uz viņu, iemāca viņai universālas dzīves patiesības, vienlaikus konfrontējot viņu ar dažādām sabiedrības netaisnībām. Romānā atspoguļota viņas iepazīšanās ar tradīcijām, paražām un arī to, ko viņa uztver kā pieaugušo dīvainības. A. Brigaderes atmiņas piedāvā nevainīgu bērna skatījumu uz dzīvi, kas spēj gan uzjautrināt, gan aizkustināt lasītāju. Turklāt viņas prasme stāstīt par saviem novērojumiem un pārdzīvojumiem daudzveidīgi, tieši un sirsnīgi bagātina literāro darbu.

Sākoties triloģijas otrajai daļai, Annelei ir deviņi gadi. A. Brigadere lēnām un bez steigas atklāj viņas dvēselisko stāstu. Augot plašajos Zemgales līdzenumos, Annele tiek attēlota kā maza, dzīvespriecīga, kautrīga, zinātkāra un drosmīga. Neskatoties uz nabadzību un skarbajiem apstākļiem, viņas sirdī nav rūgtuma. Pakāpeniski viņa iepazīst bieži vien nežēlīgo ārpasauli – piedzīvo dzīvi ganībās, svešās mājās un skolā. Viņas reakcija uz šo vidi ir neviennozīmīga, tai raksturīgs gan prieks, gan līdzjūtība. Viņa rod prieku darbā, zvaigznēs, vējā un plašajā mežā, bet visvairāk viņa novērtē savu spēcīgo tēvu.

Ar Anneles acīm A. Brigadere ne tikai dokumentē personisku un emocionālu ceļojumu, bet arī plašāk apraksta Latvijas lauku sabiedrību, atainojot laika un vietas būtību ar spilgtām emocionālām un fiziskām detaļām. Triloģijas trešajā daļā “Akmeņu sprostā” Anneles stāstījums piedzīvo nozīmīgu pavērsienu, kad viņa no pazīstamās lauku dzīves pāriet uz izaicinošu un ierobežojošu pilsētas vidi. Šī daļa sniedz aizkustinošu pētījumu par Anneles izaugsmi un pielāgošanos sarežģītajai dzīvei pilsētā, kas krasi kontrastē ar viņas audzināšanu. Pārcelšanās ir saistīta ar ekonomiskiem un sociāliem faktoriem, kas spiež viņas ģimeni meklēt labākas iespējas. Pilsēta ar tās rosīgajām ielām un nepazīstamajām paražām ir jauna pasaule, kas Annelei ir gan aizraujoša, gan biedējoša. Annele mēģina aprast ar pilsētas ritmu un bezpersonisko saskarsmi. Šis adaptācijas posms ir izšķirošs, jo pārbauda viņas izturību un spēju pielāgoties jaunai videi. Annele pilsētā sastopas ar dažādām sociālajām aprindām, tostarp ar viņas krustmātes izsmalcinātajiem draugiem un vienaudžiem. Šīs mijiedarbības sniedz jaunas atziņas un izaicinājumus, liekot viņai orientēties sarežģītā sociālajā dinamikā un no jauna definēt savu identitāti šajā jaunajā kontekstā. Anneles izglītība turpinās pilsētā, kur viņa apmeklē skolu un iepazīst jaunas akadēmiskās un kultūras zināšanas. Šis periods ir izšķirošs viņas intelektuālajai attīstībai un turpina veidot viņas pasaules uzskatu. Stāstījums iedziļinās Anneles pieredzē par darbu pilsētā un viņas novērojumos par darba dinamiku pilsētā. Šī izpēte izgaismo krasās atšķirības starp lauku un pilsētas darbu, bagātinot viņas izpratni par sabiedrības struktūrām. Annele nobriestot dziļāk domā par garīgiem un eksistenciāliem jautājumiem, ko ietekmē viņas pieredze un izaicinājumi, ar kuriem viņa saskaras pilsētvidē. Anneles dzīves pieredze simbolizē plašākas tā laika migrācijas tendences, kad lauku iedzīvotāji pārcēlās uz pilsētu centriem labāku iespēju meklējumos.

A. Brigaderes stāstījumā galvenie varoņi – Annele, viņas māte, tēvs un māsa – ir iedzīvināti spilgti un dziļi, parādot dinamisku un emocionāli ģimenes ikdienu. Katram tēlam piemīt raksturīgas iezīmes, kas būtiski sekmē romāna un pašas Anneles attīstību.

A. Brigadere Annelē ir atveidojusi ļoti reālu un dzīvu personāžu. Anneles dzīvi raksturo emociju un rīcības spektrs; viņa ir kaprīza sīkumos, reizēm pārgalvīgi drosmīga, demonstrējot spēcīgu un neatkarīgu garu. Viņas spilgtā personība un spēja orientēties sarežģītajā pieaugšanas procesā ir triloģijas centrā. Anneles ceļojums no bērnības vides uz plašāku apkārtējo pasauli ir attēlots ar lielu iejūtību pret viņas iekšējām un ārējām problēmām, padarot viņu par saistošu un pārliecinošu varoni.

Anneles tēvs ir attēlots ar īpašu siltumu un sapratni. Viņam piemīt dziļa empātija un izpratne, viņš pilnībā iejūtas meitas vajadzībās un temperamentā. Viņa audzināšanas stils ir maigs un atbalstošs, viņš izvairās no konfliktiem ar Anneli, izprotot viņas viedokli un vadot viņu ar smalku gudrību. Šī dziļā saikne starp tēvu un meitu tiek izcelta kā Anneles attīstības stūrakmens, nodrošinot viņai stabilu mīlestības un atbalsta pamatu, kas palīdz veidot viņu par pārdomātu un izturīgu personību. Anneles mātes un vecākās māsas klātbūtne ir neatņemama ģimenes struktūra un Anneles pieredzes sastāvdaļa. Mātes loma, kas tradicionālajā vidē bieži tiek uzskatīta par aprūpētāju un morālo vadoni, papildina tēva lomu Anneles audzināšanā, nodrošinot līdzsvarotu ģimenes vidi. Savukārt Anneles māsa papildina brāļu un māsu attiecību dinamiku ģimenē, veicinot Anneles sociālo un emocionālo izaugsmi.

Šo galveno varoņu savstarpējās attiecības ir bagātīgi attēlotas, atspoguļojot ģimenes attiecību sarežģītību. Ģimene kalpo kā plašākas sabiedrības un kultūras vērtību mikropasaule, un katram tās loceklim ir sava loma Anneles pasaules izpratnē. A. Brigadere prasmīgi izmanto šīs attiecības, lai pētītu izaugsmes, konfliktu un izlīguma tēmas, parādot, kā individuālās personības un ģimenes saites ietekmē cilvēka dzīves ceļu.

A. Brigaderes triloģijai – “Dievs. Daba. Darbs”, “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā” – ir rūpīgi strukturēta kompozīcija, kas vēsta par Anneles attīstības gaitām no agras bērnības līdz pieaugušo dzīves neskaidrībām. Šāda naratīva struktūra ir ne tikai centrālā sižeta attīstībā, bet arī izšķiroša, lai ilustrētu tematisko dziļumu un nepārtrauktību visos trijos romānos.

Triloģijas struktūra ir veidota tā, lai atspoguļotu Anneles dzīves posmus, un katrs romāns iezīmē nozīmīgas viņas rakstura pārmaiņas un attīstību. Šo romānu attīstība atspoguļo dzīves ciklu, sākot ar nevainīgajiem meklējumiem romānā “Dievs. Daba. Darbs”, turpinot ar pārbaudījumiem un nobriešanu romānā “Skarbos vējos” un noslēdzoties ar sastapšanos ar plašāku un sarežģītāku pasauli romānā “Akmeņu sprostā”.

Pirmais romāns liek pamatu Anneles raksturam, koncentrējoties uz viņas saskarsmi ar dabu un pamatmācībām, ko viņa gūst no apkārtējās vides un ģimenes. Stāstījums ir darināts ap viņas veidošanās gadiem, attēlojot viņas naivo un nefiltrēto pasaules uztveri. Šīs daļas kompozīcija, kas izkārtota atsevišķās epizodēs, no kurām katra ir centrēta ap kādu tēmu vai morālo mācību, palīdz veidot spilgtu lauku dzīves un pieaugšanas mozaīku.

Triloģijas otrajā daļā attēlota Anneles tālāka izaugsme uz sarežģītākas un skarbākas realitātes fona. Šeit grāmatas struktūra kļūst nedaudz sarežģītāka, atspoguļojot pašas Anneles pieaugošo pasaules izpratni. Šī romāna epizodes ir ciešāk savstarpēji saistītas, atspoguļojot pieaugušo klātbūtni Anneles dzīves pieredzē un viņas pakāpenisko virzību no bērnības nevainības uz niansētāku izpratni par skarbo realitāti ārpus viņas tuvākās lauku vides.

Pēdējā daļā kompozīcija sasniedz savu sarežģītāko formu, kad Annele ieiet pilsētvidē, saskaroties ar jauniem izaicinājumiem, kas pārbauda viņas noturību un pielāgošanās spējas. Stāstījuma struktūra šajā daļā ir blīvāka, attēlojot vairākus savstarpēji savijušos pārdzīvojumus, kas veido Anneles pāreju uz pieaugušo dzīvi. Šajā daļā noslēdzas viņas ceļojums no pastorālās dzīves uz pilsētu, ietverot visu viņas pieredzes loku un dziļo personisko transformāciju, ko viņa piedzīvo.

Triloģijas kompozīcija, īpaši pirmajā daļā “Dievs. Daba. Darbs”, liecina par apļveida kompozīciju. Tā izkārtota 34 atsevišķās epizodēs, sākot ar “Gājējiem” un beidzot ar “Ceļa jūtīs”, kurā Annele atgriežas līdzīgā punktā kā sākumā, taču pati jau ir dziļi mainījusies. Šī cikliskā struktūra ir spēcīga dzīves gājuma metafora un atspoguļo gadalaiku un dzīves posmu cikliskumu, ko A. Brigadere uzsver visā savā darbā. Atsevišķi stāsti, piemēram, “Pirkstiņš sāp”, “Trīs drēbnieki”, “Čigāni”, “Amerikas braucēji” un “Baltais zārciņš”, veido daļu no Anneles dzīves mozaīkas, ilustrējot dažādus piedzīvojumus un pārbaudījumus, kas sniedz būtiskas dzīves mācības. Triloģijas otrā daļa “Skarbos vējos” sakārtota 36 epizodēs. Trešā daļa “Akmeņu sprostā” ir strukturēta 33 epizodēs.

Šajā epizodēs strukturētajā kompozīcijā A. Brigadere ne tikai lineāri apraksta Anneles dzīves hroniku, bet arī bagātīgo pieredzei, radot dziļu, rezonējošu stāstījumu, kas atspoguļo cilvēka izaugsmes un izturības būtību. Katra triloģijas daļa ar savu atšķirīgo mērķi un strukturālajām niansēm papildina pārējās, piedāvājot visaptverošu skatījumu uz ceļojumu no nevainīgas bērnības līdz nobriedušai izpratnei par dzīves sarežģītību.

Annas Brigaderes triloģija “Dievs. Daba. Darbs” tiek vērtēta kā prozas meistardarbs, kas izceļas ar savu autobiogrāfisko bagātību un autores valodas liriskumu, kas ir gan harmonisks, gan melodisks. Šajā darbā, kas sarakstīts no pieredzējušas un nobriedušas rakstnieces perspektīvas, meistarīgi savijas brieduma gudrība ar spilgtām atmiņām par pirmajām tikšanās reizēm ar dzīvi. Triloģijas strukturālās un tematiskās nianses ir rūpīgi izstrādātas, lai atspoguļotu šo dualitāti.

Stāstījumā plaši izmantoti autobiogrāfiski elementi, kas galvenās varones Anneles tēlam piešķir autentiskumu un dziļumu. A. Brigaderes valoda un stāstījuma stils iemieso viņas personīgo pieredzi, pārvēršot individuālās atmiņas par universālu izaugsmes un uztveres izpēti. Īpaši aizkustinošs ir veids, kādā aprakstīta dabas vide, nevis tā, kā A. Brigadere to uztver darba rakstīšanas laikā, bet gan tā, kā viņa to piedzīvojusi jaunībā. Šis paņēmiens efektīvi ataino bērna perspektīvas brīnumu, kad ikdienas priekšmeti un vide ir piesātināti ar iztēli un nozīmi.

Visā “Dievs. Daba. Darbs” Brigadere uzsver ētiskās pārdomas, kas caurvij stāstījumu un veido varoņu, īpaši jaunās Anneles, attīstības gaitu. Morālā dimensija ir triloģijas stūrakmens, kas ietekmē to, kā varoņi interpretē un mijiedarbojas ar savu pasauli. Katram tēlam grāmatās ir ētisks svars, veidojot stāstījumu par morāles mācību, kas rezonē lasītājā arī ārpus tiešā stāsta.

Anneles tēls ir atainots kā personība ar spēcīgu pienākuma apziņu un dzīvu sirdsapziņu. Viņa ir barga pret sevi un bieži cīnās ar pašpārmetumiem, kas ir viņas ceļojuma laikā atkārtojoša tēma. Piemēram, kādā ganu dienas pēcpusdienā Annele, bēgot mājās no vētras, raud nevis krusas radīto fizisko sasitumu dēļ, bet gan tāpēc, ka, viņasprāt, nav pienācīgi pildījusi savus pienākumus (“Ganu diena”). Šī aina skaudri ilustrē viņas iekšējo nemieru un augstos ētiskos standartus, ko viņa pati sev izvirza.

A. Brigaderes stāstījums ne tikai izstāsta notikumus, bet arī iedziļinās Anneles psiholoģiskajā un emocionālajā reakcijā uz apkārtējo vidi. Šāda introspektīvā pieeja lasītājiem sniedz dziļu ieskatu Anneles iekšējā dzīvē, padarot viņu par pārliecinošu un saistošu personāžu.

Dabas vides aprakstiem ir izšķiroša nozīme stāstījuma struktūrā, atspoguļojot gan vidi, gan varoņu iekšējo stāvokli. Daba nav tikai fons, bet gan aktīva stāstījuma dalībniece, kas atspoguļo un ietekmē varoņu emocionālo ainavu. A. Brigaderes dabas pasaules apraksta spilgtums piešķir viņas prozai lirisku kvalitāti, pastiprinot triloģijas estētisko pievilcību.

Kopumā romāns izceļas ne tikai ar krāšņu valodu un dziļu ētisku zemtekstu, bet arī ar sarežģītu stāstījuma struktūru, kurā prasmīgi savijas autobiogrāfisks saturs ar bagātīgi attēlotu fikcionālu pasauli. A. Brigaderes spēja līdzās nobriedušām pārdomām raisīt bērnības uztveres nevainību rada spēcīgu stāstījumu, kas rezonē ar dažādu paaudžu lasītājiem, ietverot dziļo saikni starp dievišķo, dabas un cilvēka centienu sfēru.

Pirmā grāmata “Dievs. Daba. Darbs” tika izdota 1926. gada beigās ar mākslinieka Indriķa Zeberiņa ilustrācijām. 2014. gadā Minesotā izdevniecībā Ytterli Press izdots Ilzes Kļaviņas Milleres tulkojums angļu valodā “Anneles triloģija: grāmata lieliem un maziem” (The Annele trilogy: a book for young and old), kurā iekļauti Džemmas Skulmes zīmējumi, vāka zīmējuma autore – Linda Treija.

A. Brigaderes triloģija ieņem latviešu literatūras vēsturē nozīmīgu vietu. Kritiķu nodēvēta par sava veida “latviešu dzīves un tikumības Bībeli”, tā ir būtiski ietekmējusi ne tikai literatūru, bet arī sabiedrības attieksmi un kultūras uztveri Latvijā. A. Brigaderes triloģija izceļas ar dziļu psiholoģisku niansējumu un skrupulozi attēloto kalpones Anneles rakstura attīstību un apkārtējās pasaules izzināšanu. Literatūras kritiķe Elza Knope atzīmējusi, ka A. Brigaderei ir izdevies pārvērst ikdienišķas parādības par cildenu skaistumu, kas atbalsojas Anneles dvēselē. Šī spēja izcelt ikdienišķo ļauj iedarbīgi vēstīt par latviešu lauku dzīves un personiskās introspekcijas bagātību, padarot šos darbus par latviešu literatūras atslēgas tekstiem.

A. Brigaderes triloģija ir dziļi iesakņojusies Latvijas kultūras un filozofiskajā ainavā, tematiski pētot trīs pamatvērtības – Dievu, dabu un darbu. Šīs vērtības ne tikai veido triloģijas tematisko centrālo asi, bet arī atspoguļo A. Brigaderes skatījumu uz cilvēka eksistenci un morāles elementiem.

Vērtība “Dievs” A. Brigaderes darbos neaprobežojas ar reliģisku vai garīgu izpratni, bet sniedzas līdz plašākām pārdomām par morāli, ētiku un cilvēka stāvokli. Visā triloģijā Anneles tikšanās un pieredze bieži noved pie dziļiem garīgiem un ētiskiem jautājumiem, kas izaicina viņas izpratni par labo un ļauno. Viņas izaugsme tiek attēlota caur viņas spēju saskaņot personīgo pārliecību ar morālajām dilemmām, ar kurām viņa saskaras, īpaši saskarsmē ar citiem cilvēkiem un dzīves pārbaudījumos. Šī Dieva dimensija ir vadošais spēks Anneles dzīvē, kas ietekmē viņas lēmumus un palīdz viņai orientēties sarežģītajā pasaulē.

A. Brigaderes stāstījumā būtiska loma ir dabai jeb “Dabai”, kas simbolizē gan apkārtējo vidi, gan latviskās identitātes būtību, kas ir cieši saistīta ar zemi. Triloģijā skaisti atspoguļojas lauku dzīves ritms, gadalaiku cikli un cilvēku ciešā saikne ar apkārtējo vidi. Annelei daba ir gan burtiska, gan metaforiska rotaļu vieta, kur viņa apgūst svarīgas dzīves mācības. Tā ir prieka, mierinājuma un dažkārt arī grūtību avots, kas atspoguļo plašākas dzīves cīņas un svētkus. 

Darbs visā triloģijā tiek uzskatīts par tikumu un eksistences nepieciešamību. A. Brigadere darbu attēlo ne tikai kā fizisku darbu, bet arī kā morālu un ētisku imperatīvu, kas veicina disciplīnu, veido raksturu un sekmē kopību. Annelei un viņas ģimenei darbs ir cieši saistīts ar viņu izdzīvošanu un identitāti – tieši caur darbu viņi atrod mērķi un saglabā savu cieņu. Šī vērtība atspoguļo latviešu ētosu par smagu darbu kā ceļu uz personīgo un kopienas labklājību, uzsverot darba cieņu visās tā izpausmēs – gan laukos, gan rosīgajās pilsētas ielās.

A. Brigaderes triloģijā šīs trīs vērtības nav izolētas, bet gan mijiedarbojas, veidojot holistisku pasaules uzskatu. Anneles ceļojums no lauku uz pilsētas vidi triloģijā atspoguļo viņas pastāvīgās sarunas ar šīm vērtībām – viņas ticība (Dievs) viņu vada, viņas saikne ar zemi (Daba) viņu iesakņo un viņas darbs (Darbs) viņu uztur un definē. Šī mijiedarbība ir izšķiroša, lai izprastu stāsta morālo un ētisko struktūru, un tā atspoguļo A. Brigaderes vēstījumu par pamatelementiem, kuriem jābūt līdzsvarā, lai dzīve būtu pilnvērtīga un ētiska.

Triloģijā ne tikai stāstīts par Anneles pilngadību, bet arī sniegtas pārdomas par latviešu dzīvesveidu, uzsverot harmoniskas attiecības ar Dievu, dabu un darbu kā būtiskas personības izaugsmei un sabiedrības veselībai. Tādējādi A. Brigaderes triloģija sniedzas ārpus literatūras jomas, ietekmējot sabiedriskos procesus Latvijā. A. Brigadere komentē plašākas sociālekonomiskās pārmaiņas, kas Latvijā notika 20. gs. sākumā, parādot varoni, kas no lauku vienkāršības pāriet uz sarežģītu pilsētas dzīvi. Viņas attēlotās pārejas ietekmējušas daudzus latviešus, kuri piedzīvoja līdzīgas dzīves pārejas, tādējādi veicinot kopīgas identitātes un sapratnes sajūtu.

Turklāt triloģijai ir bijusi nozīme latviešu nacionālā naratīva veidošanā, īpaši attiecībā uz lauku vērtībām un agrāro dzīvesveidu, kas ir bijuši latviešu identitātes centrā. Romantizējot un idealizējot lauku dzīvi un tās morāli, A. Brigaderes darbi ir veicinājuši kultūras ētosu, kas augstu vērtē vienkāršību, smagu darbu un dziļu saikni ar dabu. Savukārt Anneles kā varones attīstība, kura orientējas dažādos sabiedrības ierobežojumos, atspoguļo arī pieaugošo izpratni un atbalstu sievietes lomai sabiedrībā. Tas ir iedvesmojis diskusijas un ietekmējis attieksmi pret dzimumu lomām Latvijā, veicinot plašāku izpratni par sievietes neatkarību un psiholoģisko sarežģītību. Tādējādi A. Brigaderes triloģija ne tikai bagātina latviešu literatūru ar detalizētu, psiholoģisku raksturu un vides izpēti, bet tai ir arī būtiska loma sabiedrības pārmaiņu atspoguļošanā un veidošanā, atstājot neizdzēšamu iespaidu gan Latvijas kultūras ainavā, gan kolektīvajā apziņā.

Par rakstnieces A. Brigaderes dzīvi un daiļradi 1977. gadā “Rīgas kinostudijā” uzņemta filma “Anneles pasakas”, režisore Ludmila Ikere. 1983. gadā tapa Valmieras drāmas teātra aktrises Ritas Meirānes monoizrāde “Annele”, kur izmantoti fragmenti no A. Brigaderes triloģijas. 1985. gadā tapa Latvijas Televīzijas uzvedums “Anneles bērnības ainas”. 2018. gadā A. Brigaderes autobiogrāfiskais darbs tika uzvests divos teātros – Rēzeknes teātrī “Joriks” bērnības kolāža vienā cēlienā “Dievs. Daba Darbs”, iestudējuma režisors Edgars Niklasons; Valmieras drāmas teātrī izrāde bērniem un viņu vecākiem “Dievs. Daba. Darbs”, iestudējuma režisors Jānis Znotiņš.