Rietumeiropas savienība nomainīja Rietumu savienību (Western Union), un tās dibināšana pēc Otrā pasaules kara bija vērsta uz Rietumeiropas valstu sadarbību un konsolidāciju aizsardzības, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras jomā. Tomēr Rietumeiropas savienība tās pastāvēšanas laikā palika Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) ēnā. Sākotnējais Rietumeiropas savienības dibināšanas pamats bija bažas par Vācijas revanšu pēc kara, bet šos iedomātos draudus ātri nomainīja padomju bloka radītie reālie draudi.

Dibināšanas līgumā deklarētais savienības mērķis bija ekonomiska, sociāla un kultūras sadarbība starp dalībvalstīm kā arī kolektīva pašaizsardzība. Savienības nospraustie uzdevumi ietvēra cilvēktiesību, demokrātijas, brīvību un likuma varas nostiprināšanu. Tie paredzēja radīt bāzi Eiropas ekonomiskai atdzimšanai un veicināt Eiropas valstu integrāciju. Svarīgs uzdevums bija miera un drošības stiprināšana un pretestība varbūtējai agresijai. Tomēr kopumā Rietumeiropas savienība iegājusī vēsturē kā militāri politisks projekts.

Rietumeiropas savienības priekštece bija 1948. gada 17. martā ar Briseles līgumu (Treaty of Brussels, pilnais nosaukums Līgums par ekonomisko, sociālo un kultūras sadarbību un kolektīvo pašaizsardzību, Treaty of Economic, Social and Cultural Collaboration and Collective Self-Defence) izveidotā Rietumu savienība. Tika izveidota organizācijas militārā struktūra – Rietumu savienības aizsardzības organizācija (Western Union Defence Organisation, WUDO). Pēc NATO izveidošanās šī organizācija nolēma nodot militārās struktūras štāba mītni Fontenblo, Parīzes tuvumā, personālu un aizsardzības plānus NATO. Pavēlnieku komitejas priekšsēdētājs, britu feldmaršals Bernards Montgomerijs (Bernard Law Montgomery) tika iecelts par NATO virspavēlnieka ASV ģenerāļa Dvaita Eizenhauera (Dwight David Eisenhower) vietnieku.

NATO un citas integrējošas struktūras, piemēram, Eiropas Ogļu un tērauda kopiena un Eiropas Padome (Council of Europe) tādējādi mazināja organizācijas nozīmi. 1954. gadā Francijas parlaments noraidīja 1952. gada Līgumu par Eiropas aizsardzības kopienu (Treaty establishing the European Defence Community), kura pamatideja bija novērst Vācijas agresijas iespēju. Tāpēc tika uzskatīts, ka ir nepieciešams pārveidot Rietumu savienību, kas būtu priekšnoteikums, lai izbeigtu Rietumvācijas teritorijas okupāciju un pilnībā integrētu Rietumvāciju Eiropas drošības sistēmā. 1954. gadā tika noslēgts protokols, kas grozīja un papildināja Briseles līgumu (Protocol Modifying and Completing the Brussels Treaty). Dokumentā bija deklarēta vēlme stiprināt mieru un drošību, kā arī veicināt Eiropas integrāciju un vienotību. No 1948. gada līguma tekstā tika izņemts formulējums par Vācijas draudiem. 1960. gadā sociālās un kultūras programmas ar organizācijas padomes lēmumu tika nodotas Eiropas Padomei. Organizācijai bija minimālas funkcijas līdz par 20. gs. 80. gadu vidum. Nozīmīgs aspekts bija dialogs ar Lielbritāniju, kas līdz 20. gs. 70. gadiem nebija Eiropas integrācijas sastāvdaļa.

20. gs. 80. un 90. gados Eiropas Kopiena (European Community) izvirzīja mērķi aktivizēt un nostiprināt Eiropas integrācijas politisko un militāro dimensiju, cenšoties šim nolūkam kā mehānismu izmantot Rietumeiropas savienību. 1992. gadā Māstrihtā noslēgtais Līgums par Eiropas Savienību (Treaty on European Union) paredzēja, ka ES balstās trīs pīlāros. Rietumeiropas savienība kļuva par sastāvdaļu no viena no šiem trim pīlāriem – Eiropas Savienības (ES; European Union, EU) kopējās ārējās un drošības politikas (Common Foreign and Security Policy). 1992. gada 19. jūnijā tika parakstīta t. s. Pētersbergas deklarācija (Petersberg Declaration), kas paredzēja Rietumeiropas savienības uzdevumu ietvaros resursu atvēlēšanu dažādiem mērķiem, piemēram, humanitārām un miera uzturēšanas misijām. Teorētiski deklarācija neizslēdza kolektīvas aizsardzības uzdevumus. Svarīgs konteksts bija draudi Austrumeiropas valstīm. Deklarācija cita starpā aicināja tolaik notiekošo sarunu ietvaros ātri izstrādāt grafiku “ārzemju karaspēka” izvešanai no Baltijas valstīm. Tomēr Rietumeiropas savienības atdzimšanai vēl joprojām traucēja uzdevumu pārklāšanās ar NATO uzdevumiem. Rietumeiropas savienība piedalījās miera un stabilizācijas misijās bijušajā Dienvidslāvijā un Albānijā. Tomēr karadarbība Dienvidslāvijā pierādīja, ka bez Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un NATO iesaistes Eiropas valstīm neizdodas atrisināt miera problēmas Eiropā. ASV valdības neatbalstīja NATO struktūrām paralēlu struktūru veidošanu. Lielbritānija šajā ziņā atbalstīja ASV politiku. 20. gs. 90. gadu beigās Rietumeiropas savienības uzdevumus pakāpeniski pārņēma ES.

Pēc 2007. gadā noslēgtā Lisabonas līguma (Treaty of Lisbon, pilnais nosaukums Lisabonas līgums par grozījumiem Līgumā par Eiropas Savienību un Līgumā par Eiropas Kopienas dibināšanu, Treaty of Lisbon amending the Treaty on European Union and the Treaty establishing the European Community), kas paredzēja kopējas aizsardzības izveidi, Rietumeiropas savienība pilnībā zaudēja nozīmi un tika likvidēta 2011. gadā.

Dibināšanas līgumu noslēdza Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, 1990. gadā tām pievienojās Portugāle un Spānija, bet 1995. gadā – Grieķija. Pastāvēja arī asociēto dalībvalstu (kopš 1992. gada) vai asociēto partneru, kā arī novērotāju statuss, atkarībā no statusa ES un NATO. Austrumeiropas valstis 20. gs. 90. gados kļuva par asociētajām dalībvalstīm vai asociētajiem partneriem. Latvija bija asociētā partnera statusā kopš 1994. gada.

Dibināšanas līgums izveidoja Padomi (Council) kā regulāras ministru apspriedes. Padomes darbību nodrošināja sekretariāts (Secretariat-General). Šīs institūcijas darbojās Londonā, bet sēdes sanāca dažādās vietās. Padomes darbība aktivizējās 20. gs. 80. gados. No 1954. līdz 2011. gadam Parīzē darbojās Rietumeiropas savienības Parlamentārā asambleja (Parliamentary Assembly), kas sastāvēja no dalībvalstu un citu partnervalstu parlamentu delegātiem.

Rietumeiropas savienības sasniegumi nav lieli, kopš pašas tās dibināšanas paliekot NATO ēnā. Tā bija viena no pēckara perioda Eiropas integrācijas formām.