AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 19. decembrī
Jānis Taurēns

Eiropas Ogļu un tērauda kopiena

(angļu European Coal and Steel Community, ECSC, vācu Die Europäische Gemeinschaft für Kohle und Stahl, EGKS, franču La Communauté européenne du charbon et de l’acier, CECA, krievu Европейское объединение угля и стали, ЕОУС), EOTK

Saistītie šķirkļi

  • Eiropas Komisija
  • Eiropas Parlaments
  • Eiropas Savienība
  • Eiropas Savienības Tiesa
Nīderlandes, Beļģijas, Francijas, Rietumvācijas, Itālijas un Luksemburgas ārlietu ministri pēc Parīzes līguma parakstīšanas. Parīze, 18.04.1951.

Nīderlandes, Beļģijas, Francijas, Rietumvācijas, Itālijas un Luksemburgas ārlietu ministri pēc Parīzes līguma parakstīšanas. Parīze, 18.04.1951.

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1951/Associated Press. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Darbības mērķi un uzdevumi
  • 3.
    Izveidošanās un svarīgāko posmu pārskats
  • 4.
    EOTK biedri
  • 5.
    EOTK struktūras
  • 6.
    Ievērojamākie sasniegumi
  • Multivide 4
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Darbības mērķi un uzdevumi
  • 3.
    Izveidošanās un svarīgāko posmu pārskats
  • 4.
    EOTK biedri
  • 5.
    EOTK struktūras
  • 6.
    Ievērojamākie sasniegumi
Kopsavilkums

Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK) bija starptautiska un pārnacionāla organizācija, kas tika izveidota Rietumeiropas valstu sadarbībai akmeņogļu ieguves un tērauda ražošanas nozarē. Tomēr EOTK nozīme bija daudz lielāka, jo tā uzlaboja Francijas un Vācijas vēsturiski naidīgās attiecības. EOTK likusi pamatus mūsdienu Eiropas integrācijai un ir Eiropas Savienības (ES; European Union, EU) priekštece.

Darbības mērķi un uzdevumi

EOTK mērķi un uzdevumi tika noteikti tās dibināšanas līgumā. Organizācijas mērķis bija izveidot kopēju ogļu un tērauda tirgu, tādā veidā uzsākot Eiropas integrācijas procesu. Praktiskā ziņā šāda organizācija nozīmēja integrāciju starp Francijas un Vācijas akmeņogļu ieguves un tērauda ražošanas jaudām. Plašākā nozīmē tā bija vērsta uz Francijas un Vācijas sadarbību, Eiropas apvienošanu un miera nostiprināšanu pasaulē.

Izveidošanās un svarīgāko posmu pārskats

Nozīmīgs uzdevums pēc Otrā pasaules kara beigām bija jaunu konfliktu novēršana un Vācijas integrācija Rietumeiropā. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka 1949. gadā izveidotā Vācijas Federatīvā Republika kļūs par politiski un ekonomiski ietekmīgu valsti. Būtiska problēma bija arī Francijas un Vācijas attiecības. Viens no iespējamiem sadarbības virzieniem bija Vācijas ogļu ieguve Rūras baseinā un Francijas tērauda rūpniecība Lotringas reģionā. Šīs industrijas bija attīstītas arī Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. EOTK dibināšanas pirmsākums bija t. s. Šūmana deklarācija (vācu Schuman-Erklärung, franču Déclaration Schuman) 1950. gada 9. maijā, kas tika izteikta uzrunā Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņu istabā (Salon de l’Horloge). Ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman) nāca klajā ar priekšlikumu apvienot vienā kompleksā Francijas un Vācijas tērauda ražošanu un akmeņogļu ieguvi, izveidojot pārnacionālu struktūru ogļu un tērauda industrijas kontrolei un attīstībai. Abas šīs industrijas bija ļoti nozīmīgas tā laika pasaulē, tērauda industrija ir svarīga arī šobrīd. Šūmana deklarācijā bija daudz tālejošāku punktu. Viņš runāja par mieru pasaulē un Eiropas apvienošanu, par Francijas un Vācijas lomu šai procesā. R. Šūmans piedāvāja akmeņogļu un tērauda industrijas apvienošanu kā pirmo soli uz šo mērķu sasniegšanu. Šūmana deklarācija bija saskaņota starp abu valstu valdībām un bija iepriekšējo integrācijas centienu rezultāts; pie principu izstrādes bija darbojies pazīstamais Eiropas integrācijas idejas arhitekts Žans Monē (Jean Omer Marie Gabriel Monnet). Deklarācija piedāvāja sadarbību arī citām valdībām. Starptautiska ekonomiska sadarbība atbilda Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valdību konsekventajam kursam uz muitas barjeru nojaukšanu un brīvās tirdzniecības izplatību pasaulē. Principiāli novatorisks bija supranacionālisma jeb pārnacionālisma princips. Šūmana deklarācijas diena – 9. maijs – kopš 1986. gada tiek atzīmēta kā Eiropas diena, Latvijā – kopš 1997. gada.

Deklarācija guva atsaucību no Rietumeiropas valstu valdībām, un jau jūnijā sākās sarunas. Lielbritānija tomēr atteicās iesaistīties šajā sadarbībā gan tikko nacionalizētās ogļu industrijas lielās nozīmes dēļ britu ekonomikā, gan vēloties distancēties no kontinentālās Eiropas integrācijas kursa. 1954. gadā Lielbritānija un EOTK tomēr noslēdza asociācijas līgumu.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgumu (Traité instituant la Communauté Européenne du Charbon et de l’Acier) jeb Parīzes līgumu sešas valstis parakstīja 1951. gada 18. aprīlī Parīzē, un tas stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā.

Līgumā kā mērķi bija minēta ekonomiskās izaugsmes nodarbinātības veicināšana un dzīves līmeņa uzlabošana. Tas paredzēja nodrošināt stabilu ogļu un tērauda piegādi kopējam tirgum, garantējot vienlīdzīgu pieeju ražošanas resursiem, piedāvājot zemākās cenas un uzlabojot darba apstākļus. Tam bija jāstimulē starptautiskās tirdzniecības izaugsme un ražošanas procesu modernizācija.

1957. gadā Romas līgumi nodibināja arī jaunas visu sešu valstu sadarbības organizācijas – Eiropas Ekonomikas kopienu (European Economic Community) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (European Atomic Energy Community). Trīs kopienas kļuva pazīstamas ar nosaukumu Eiropas Kopiena (European Communities). 1965. gada Apvienošanās līgums (Merger Treaty) apvienoja visu triju kopienu izpildinstitūcijas. Līdz ar to beidza pastāvēt Augstā padome, un Eiropas Kopienu sāka vadīt vienotā Eiropas Komisija (European Commission).

Kopš 20. gs. 50. gadiem energoresursu ziņā pieauga konkurence ar naftu un gāzi. Tērauda tirgū pakāpeniski pieauga konkurence ar ASV un Japānas produkciju. EOTK, kas bija nodibināta izejvielu trūkuma problēmas risināšanai, tagad sadūrās ar ogļu un tērauda pārprodukciju. EOTK palīdzēja risināt nozaru problēmas un konkurētspēju. Kopš 20. gs. 60. gadiem bija jārisina ogļu pārprodukcijas problēmas, piemēram, nerentablo šahtu slēgšana. Kopš 20. gs. 70. gadiem bija jārisina tērauda pārprodukcijas problēmas.

Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana uzruna Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņu istabā, saukta par Šūmana deklarāciju. 09.05.1950.

Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana uzruna Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņu istabā, saukta par Šūmana deklarāciju. 09.05.1950.

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1950.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes pirmā sanāksme prezidenta Žana Monē vadībā. Luksemburga, 10.08.1952.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes pirmā sanāksme prezidenta Žana Monē vadībā. Luksemburga, 10.08.1952.

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1952.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes prezidents Žans Monē izlej pirmo Eiropas tērauda lietni oficiālās ceremonijas laikā tērauda rūpnīcā netālu no Luksemburgas. 30.04.1953.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes prezidents Žans Monē izlej pirmo Eiropas tērauda lietni oficiālās ceremonijas laikā tērauda rūpnīcā netālu no Luksemburgas. 30.04.1953.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1953.

EOTK biedri

EOTK biedri kopš līguma parakstīšanas bija Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Jaunām valstīm pievienojoties Eiropas Ekonomikas kopienai, arī tās kļuva par EOTK dalībniecēm. Līdz ar to 1973. gadā pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste, 1981. gadā – Grieķija, 1986. gadā – Spānija un Portugāle, 1995. gadā – Austrija, Somija un Zviedrija. 1976. gadā ar EOTK atbalstu tika izveidota tērauda ražotāju uzņēmumu apvienība – Eiropas Tērauda asociācija (EUROFER). EOTK beidza pastāvēt 2002. gadā, paejot 50 gadiem kopš līguma noslēgšanas, tās uzdevumus pārņēma ES struktūras.

EOTK struktūras

Uz dibināšanas līguma pamata tika izveidotas kopējas institūcijas: izpildinstitūcija – tā dēvētā Augstā padome (Haute Autorité), Asambleja (Asamblee commune), Padome (Conseil spécial des ministres), Tiesa (Cour de justice) un Konsultatīvā komiteja (Comité consultatif). Tiek uzskatīts, ka tās ir attiecīgi Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta (European Parliament), Eiropas Savienības Padomes (Council of the European Union), Eiropas Savienības Tiesas (Court of Justice of the European Union) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (European Economic and Social Committee) priekšteces. Augstās padomes pirmais vadītājs bija Ž. Monē. Bija jārisina problēmas par iestāžu darba valodu, nonākot pie lēmuma par četru valodu – vācu, franču, itāļu un nīderlandiešu – līdztiesību, liekot pamatus vēlākai Eiropas integrācijas organizāciju politikai valodu jomā, kas vērsta uz dalībvalstu valodu vienlīdzību. Risinot problēmu par iestāžu atrašanās vietu, Augstā padome tika izvietota Luksemburgā, bet Tiesa un Asambleja – Strasbūrā. Šīs pilsētas ir arī nozīmīgi ES centri.

Ievērojamākie sasniegumi

EOTK darbība veicināja tērauda ražošanas un tirdzniecības apjoma pieaugumu. Tomēr tai bija nozīmīga loma arī tiešajā darbības nozarē – akmeņogļu un tērauda industrijas koordinēšanā. Zināmā mērā EOTK veicināja sociālo politiku, atbalstot ogļraču mājokļu būvi un pārkvalifikāciju, darba vietām nozarē samazinoties. Savas darbības laikā EOTK noslēdza daudzus sadarbības līgumus un protokolus ar Eiropas un pasaules valstīm. Par nozīmīgāko sasniegumu tiek uzskatītas Eiropas apvienošanas idejas un Eiropas politiskās un ekonomiskā integrācijas attīstība.

Multivide

Nīderlandes, Beļģijas, Francijas, Rietumvācijas, Itālijas un Luksemburgas ārlietu ministri pēc Parīzes līguma parakstīšanas. Parīze, 18.04.1951.

Nīderlandes, Beļģijas, Francijas, Rietumvācijas, Itālijas un Luksemburgas ārlietu ministri pēc Parīzes līguma parakstīšanas. Parīze, 18.04.1951.

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1951/Associated Press. 

Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana uzruna Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņu istabā, saukta par Šūmana deklarāciju. 09.05.1950.

Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana uzruna Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņu istabā, saukta par Šūmana deklarāciju. 09.05.1950.

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1950.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes pirmā sanāksme prezidenta Žana Monē vadībā. Luksemburga, 10.08.1952.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes pirmā sanāksme prezidenta Žana Monē vadībā. Luksemburga, 10.08.1952.

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1952.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes prezidents Žans Monē izlej pirmo Eiropas tērauda lietni oficiālās ceremonijas laikā tērauda rūpnīcā netālu no Luksemburgas. 30.04.1953.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) Augstākās iestādes prezidents Žans Monē izlej pirmo Eiropas tērauda lietni oficiālās ceremonijas laikā tērauda rūpnīcā netālu no Luksemburgas. 30.04.1953.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1953.

Nīderlandes, Beļģijas, Francijas, Rietumvācijas, Itālijas un Luksemburgas ārlietu ministri pēc Parīzes līguma parakstīšanas. Parīze, 18.04.1951. No kreisās pirmajā rindā: Beļģijas ārlietu ministrs Pauls van Zēlands (Paul Van Zeeland), Luksemburgas ārlietu ministrs Žozefs Behs (Joseph Bech), Beļģijas ārējās tirdzniecības ministrs Žozefs Merīss (Joseph Meurice), Itālijas ārlietu ministrs Karlo Sforca (Carlo Sforza), Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman), Vācijas kanclers un ārlietu ministrs Konrāds Adenauers (Konrad Adenauer), Nīderlandes ārlietu ministrs Dirks Stikers (Dirk Uipko Stikker) un Nīderlandes ekonomikas ministrs Johanness van den Brinks (Johannes van den Brink).

Avots: Eiropas Kopienas; Eiropas Komisijas Audiovizuālais dienests, 1951/Associated Press. 

Saistītie šķirkļi:
  • Eiropas Ogļu un tērauda kopiena
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Eiropas Komisija
  • Eiropas Parlaments
  • Eiropas Savienība
  • Eiropas Savienības Tiesa

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums (Trait é instituant la Communaut é Européenne du Charbon et de l’Acier)

Ieteicamā literatūra

  • Deksnis, E.B., Eiropas apvienošanās ... integrācija un suverenitāte, Rīga, Junda, 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Deksnis, E.B., Eiropas Savienība: mīti un īstenība , Rīga, Junda, 1996.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bache, I., George, S., and Bulmer, S., Politics in the European Union, Oxford, New York, Oxford University Press, 2011.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Fontain, P., A new idea for Europe : The Schuman declaration, 1950–2000, Brussels, European Commission, 2000.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stirk, P.M.R. and Weigall, D. (ed.), The origins and development of European integration: A reader and commentary, London, New York, Pinter, 1999.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Urvin, D.W., The Community of Europe:A history of European integration since 1945, 2nd edn., London, New York, Longman, 1995.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Jānis Taurēns "Eiropas Ogļu un tērauda kopiena". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/248036-Eiropas-Og%C4%BCu-un-t%C4%93rauda-kopiena (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/248036-Eiropas-Og%C4%BCu-un-t%C4%93rauda-kopiena

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana