Latvijas Satversmes sapulces deputāts (1920–1922). 20. gs. 20.–30. gados Staņislavs Ozoliņš bija pazīstams vairāku sabiedrisko organizāciju darbinieks un politisko partiju aktīvists Latgalē.

Dzimis zemnieka Ādama un Konstancijas Ozoliņu ģimenē. 1909.–1913. gadā mācījās A. Čerņajeva vispārējās izglītības kursos Pēterburgā (Санкт-Петербургские общеобразовательные курсы Черняева), 1913.–1914. gadā apmeklēja Jeserska grāmatvedības kursus.

05.09.1914. Balvos precējies ar Idu Adeli Šmaugo (mirusi 1920. gadā); meita Beāte. Otrreiz precējies 10.11.1923. Rēzeknē ar Veroniku Voitkāni (mirusi 1932. gadā); meitas Jovita Konstancija un Avelina Veronika (abas mirušas agrā bērnībā), dēls Henriks. Trešo reizi precējies 11.03.1948. ar Antoņinu Garo; meita Lūcija.

Mācību laikā Pēterburgā S. Ozoliņš iesaistījās Latgales latviešu sabiedriskajās aktivitātēs, dziedāja Latgales latviešu korī. 1914.–1920. gadā bija veikala vadītājs un grāmatvedis Balvu patērētāju biedrībā “Skudra”. 1917. gada aprīlī/maijā piedalījās Pirmajā Latgales kongresā Rēzeknē.

04.1920. S. Ozoliņu no Latgales Kristīgo zemnieku savienības saraksta ievēlēja Latvijas Satversmes sapulcē. Vēlāk, pēc Satversmes sapulces pilnvaru beigām, S. Ozoliņš darbojās Latgales Demokrātiskajā zemnieku apvienībā (vēlāk no tās izstājās), 1928. gadā S. Ozoliņš piedalījās Kristīgo zemnieku partijas dibināšanā (no 1933. gada Kristīgo zemnieku un katoļu partija), bija šīs partijas Rēzeknes nodaļas priekšsēdētāja biedrs. 1931. gadā kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no Kristīgo zemnieku un katoļu saraksta, taču netika ievēlēts.

1923.–1937. gadā S. Ozoliņš strādāja Valsts zemes bankas Latgales nodaļā (vēlāk Rēzeknes nodaļa), sākumā par kancelejas ierēdni, no 08.1923. par kancelejas darbvedi. 20. gs. 20. gados bija arī Latvijas Bankas Diskonta komitejas loceklis Rēzeknes nodaļā; darbojās arī Latgales akciju bankā. S. Ozoliņš bija paju sabiedrības “Latgales lauksaimnieks” dalībnieks. 1938. gadā pensionējās, pēc tam dzīvoja un nodarbojās ar lauksaimniecību Abrenes apriņķa Rugāju pagasta Kozupē.

S. Ozoliņš darbojās arī dažādās sabiedriskās organizācijās: Rīgas latgaliešu kultūrveicināšanas biedrībā (1922.–1923. gadā bija tās valdes loceklis), Rugāju pagasta krājaizdevu sabiedrībā (bija tās valdes priekšsēdētājs), Jaundaudzenes piensaimnieku sabiedrībā (valdes loceklis), Latgales kooperatīvu centrālajā apvienībā, Rēzeknes latgaliešu labdarības biedrībā, Ludzas kultūrveicināšanas biedrībā, biedrībā “Latgales tautas pils” un Latvijas Bērnu palīdzības biedrības Rēzeknes nodaļā.

Pēc Latvijas okupācijas 06.1941. deportācijas laikā S. Ozoliņš trīs dienas kopā ar dēlu slēpās, lai izvairītos no izsūtīšanas. Vācu okupācijas laikā S. Ozoliņš dzīvoja un darbojās savā lauku saimniecībā. 1944. gada vasarā, tuvojoties frontei, S. Ozoliņš mēģināja doties bēgļu gaitās, taču Sarkanā armija netālu no Rīgas panāca bēgļu kolonnu un piespieda tos doties atpakaļ. Pēc tam S. Ozoliņš atgriezās Kozupē un bija spiests dzīvot pie radiem, jo viņa mājas bija izlaupītas un tajās iemitinājusies kāda Latvijā ieceļojusi krievu ģimene. Vēlāk S. Ozoliņš aptuveni gadu strādāja Mašīnu un traktoru stacijā Daudzenē par grāmatvedi. Lai atgūtu savas mājas, S. Ozoliņš 1949. gadā noslēdza nomas līgumu ar lauksaimniecības arteli (kolhozu) “1. maijs” (vēlāk “Sarkanais karogs”, vēlāk “Putj Ļeņina”, Путь Ленина). Mūža pēdējos gados S. Ozoliņš smagi slimoja. Miris no asinsizplūduma smadzenēs Kozupē 06.03.1955.

S. Ozoliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi (I pakāpe, 1937).