Elizabete Jakovļeva bija pirmā latviete, kura kļuva par medicīnas profesori (tolaik viena no četrām sievietēm Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) ar zinātņu doktora grādu tiesu medicīnā), Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad Latvijas Universitāte, LU) un Rīgas Medicīnas institūta (RMI, tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) profesore un Tiesu medicīnas katedras vadītāja.

E. Jakovļeva (dzimusi Bērziņa) piedzima Rīgā strādnieka Anša Bērziņa un viņa sievas Minnas (dzimušas Pundiņa) deviņu bērnu ģimenē, uzauga Jelgavā, bet agri zaudēja vecākus un sāka pelnīt iztiku lauku darbos pie radiem Siguldas apkaimē (1902–1907). Izglītību ieguva pašmācībā un beidza ģimnāziju eksternātā (1910). E. Jakovļeva divreiz apprecējās, pirmo reizi ar grāmatvedi Vladimiru Jakovļevu (Владuмир Иванович Яковлев) no Krievijas, kurš nomira Permā 1920. gadā no izsitumu tīfa, otrreiz ar skolotāju Dmitriju Kazakovu (Дмитрий Ионович Казаков), kurš bija E. Jakovļevas vienīgā dēla Dmitrija Jakovļeva (Дмитрий Дмитриевич Яковлев) tēvs. Dēla uzvārds un oficiālā (formālā) izšķiršanās no vīra, visticamāk, saistīta ar viņa muižniecisko izcelsmi, pretpadomisko darbību un faktu, ka vīra brālis nošauts par spiegošanu 1932. gadā. Lai gan 1938. gadā pāris oficiāli izšķīrās, abi tomēr turpināja satikties līdz E. Jakovļevas apcietināšanai 1945. gadā. Viņu abu dēla tālākais liktenis nav zināms, acīmredzot viņš palika dzīvot Krievijā, iespējams, Pleskavas apgabalā pie tēva. 

No 1912. līdz 1914. gadam E. Jakovļeva studēja M. Rostovceva privātajos universitātes kursos (высшие курсы проф. Ростовцева) Tērbatā (tagad Tartu, Igaunija). Pirmā pasaules kara laikā viņa bija žēlsirdīgā māsa Krievijas armijā Rīgā (1914–1917) un Sarkanajā armijā Vologdā, Krievijā (1918–1919). No 1919. gada E. Jakovļeva turpināja medicīnas studijas Permas Valsts Universitātē (Пермский государственный университет), kur 1922. gadā ieguva ārsta grādu.

Ārsta gaitas E. Jakovļeva uzsāka Pleskavas apgabala Porhovā, kur dzīvoja viņas vecākais brālis. Porhovā E. Jakovļeva strādāja četrus gadus dažādos amatos specialitātē (tiesu medicīnā) – par pagasta tiesu medicīnas eksperti (1922–1926) un par ārsti Porhovas cietumā un Porhovas garnizona jauniesaucamo medicīnas komisijā. Vienlaikus (1922–1924) E. Jakovļeva bija Ļeņingradas Ārstu pilnveidošanas institūta (Ленинградский институт усовершенствования врачей) tiesu medicīnas eksperte un docētāja.

No 1926. gada līdz 1937. gadam E. Jakovļeva dzīvoja un strādāja Pleskavā, kur bija apgabala un iecirkņa tiesu medicīnas eksperte un dažus gadus (1933–1935) arī Pleskavas 1. padomju slimnīcas (Псковская первая советская больница) galvenā ārste (īslaicīgi arī slimnīcas patologanatome).

No 1930. līdz 1937. gadam E. Jakovļeva bija Pleskavas Ārstu biedrības priekšniece un šajā laikā izstrādāja abas savas disertācijas (šajā laika posmā arī veica neskaitāmas līķu ekshumācijas un strādāja morgā). Medicīnas zinātņu kandidāta disertācija “Par smagu galvaskausa un smadzeņu traumu vēlīnām sekām” (Поздние последствия тяжких черепно-мозговых повреждений) aizstāvēta Centrālajā tiesu medicīnas institūtā (Центральный институт судебной медицины) Maskavā 28.10.1935. Savukārt medicīnas zinātņu doktora disertācija bija par līķu ekshumāciju, vispirms aprokot un tad ekshumējot 250 līķus, lai pētītu orgānu sadalīšanos (Материалы к вопросу о макроскопических и микроскопических изменениях в эксгумированных трупах). Šo disertāciju E. Jakovļeva pabeidza un aizstāvēja Tomskā (Sibīrijā), kur 1937. gadā viņu norīkoja darbā Tomskas Valsts Medicīnas institūtā (Томский Государственный медицинский институт). E. Jakovļevu 1938. gadā Tomskā ievēlēja par profesori tiesu medicīnā, un no 1937. līdz 1941. gadam viņa bija Tomskas Valsts Medicīnas institūta Tiesu medicīnas katedras vadītāja. Šajā laikā E. Jakovļeva iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā (04.1939.).

Pēc padomju okupācijas E. Jakovļeva ieradās Rīgā 01.1941., lai vadītu LVU Tiesu medicīnas katedru. Pēc aculiecinieku nostāstiem, pirmo lekciju studentiem E. Jakovļeva lasījusi tautastērpā, kad bija atgriezusies Latvijā pēc Krievijā pavadītajiem 25 gadiem. Pusgadu vēlāk, sākoties PSRS un Vācijas karam, viņa atgriezās Tomskā. Tieši šajā īsajā periodā E. Jakovļeva iegāja Latvijas medicīnas vēsturē kā pirmā latviešu sieviete, kura bija medicīnas profesore.

15.12.1944. E. Jakovļeva atkal ieradās Rīgā un strādāja šeit līdz 20.10.1945., kad pēkšņi tika apcietināta par pretpadomju darbību. Šajā laikā E. Jakovļeva bija Latvijas PSR galvenā tiesu medicīnas eksperte. Kopā ar Paulu Stradiņu viņa tika virzīta par jaundibinātās PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas (Академия медицинских наук СССР) korespondētājlocekli (netika ievēlēta, jo bija apcietināta).

Pēc apcietināšanas 10.1945. padomju tiesā E. Jakovļevai tika izvirzītas apsūdzības par kanibālismu (strādājot augstskolā par profesori un tiesu medicīnas eksperti, nesusi no morga mājās līķu iekšējos orgānus, kurus pēc pārstrādes pārdevusi tirgū) un pretpadomju darbību Tomskā (par pretpadomju satura sarunām ar no Ļeņingradas evakuējušos akadēmiķi Alekseju Zavarzinu, Алексей Алексеевич Заварзин). Apsūdzības tika pamatotas kaimiņu un mājkalpotājas denunciācijās. Nav zināms, kad un kādu spriedumu pieņēma tiesa, taču ir zināms, ka E. Jakovļeva atradās ieslodzījumā. Kā liecinieks 04.1946. atkārtoti pratināts arī E. Jakovļevas dēls, viņš tika konfrontēts ar māti. Pēc šīm konfrontācijām strauji pasliktinājās E. Jakovļevas veselība. Viņa nonāca piespiedu ārstēšanā psihiatriskajā slimnīcā Kazaņā, kur apcietinājumā pavadīja lielāko soda daļu un pārcieta vairākus infarktus.

Apcietinājumā Maskavā un Kazaņā E. Jakovļeva pavadīja gandrīz deviņus gadus. 26.07.1954. tika atbrīvota. Pēc atbrīvošanas viņa varēja atgriezties iepriekšējā amatā (Tiesu medicīnas katedras vadītāja) Rīgā, kas liek domāt, ka apsūdzības, iespējams, nav bijušas pamatotas, bet jau pēc gada (04.08.1955.) E. Jakovļeva 63 gadu vecumā nomira. 

E. Jakovļeva pētījusi dažādus, biežāk ar kazuistiku saistītus tiesu medicīnas jautājumus un sarakstījusi vairākus nozīmīgus darbus, tostarp par saindēšanos ar indīgo velnarutku (Отравление цикутой, 1938). Veidojusi atlantu par smagām galvaskausa un smadzeņu traumām, ilustrētu, krāsainu atlantu par kriminālo abortu (1941).

03.2009. Latvijas Ārstu biedrības ievērojamu mediķu galerijā izstādīts E. Jakovļevas portrets.