Ēriku dzimtas augi ir puskrūmi, krūmi, nelieli koki, retāk – liānas vai daudzgadīgi lakstaugi. Parasti vienmājas, retāk – divmāju augi. Ar aktinomorfiem, kātainiem divdzimumu, retāk – viendzimuma ziediem, ar augšēju vai apakšēju sēklotni, ar divām seglapām. Zieda vainagu un kausu parasti veido 3–8 saaugušas vainaglapas un 4–5 kauslapas. Ziedi ir vientuļi vai sakārtoti ķekaros (1., 2. attēls). Apputeksnēšanās notiek ar vēja vai kukaiņu palīdzību. 

Lapas ir vienkāršas, veselas, parasti – kātainas un ādainas, ar plūksnainu dzīslojumu, izkārtotas pamīšus, retāk – pretēji vai mieturos, bez pielapēm. Lapu forma variē no lineāras un izliektas līdz platai un plakanai. Auglis – pogaļa (3. attēls), kaulenis vai oga. Sēklas ir mazas, barības vielas (galvenokārt lipīdi) tajās uzkrājas endospermā.

Dažām sugām neveidojas hlorofils – Monotropa hypopitys L. jeb parastā lāčtauce (4. attēls) ir mikoheterotrofs bezhlorofila augs. Ir autori, kas lāčtauces pieskaita ziemciešu dzimtai (Pyrolaceae).

Gandrīz visiem ēriku dzimtas augiem raksturīga endotrofiska erikoīdā mikoriza, tāpēc tie var augt ar slāpekli nabadzīgās, purvainās vai smilšainās augsnēs – trūkstošās barības vielas tiem piegādā mikorizas sēnes, turklāt šo sēņu normālai attīstībai nepieciešama skāba vide.

Ēriku dzimtas augi vairojas gan ģeneratīvi, gan veģetatīvi. 

Ēriku dzimtas augi ir acidofili – vislabāk tie aug un attīstās skābās augsnēs ar lielu mitruma daudzumu. Savvaļā tie ir izplatīti nevienmērīgi tropu, subtropu, mērenā un aukstā klimata joslās. Lielākie ēriku dzimtas izplatības centri ir Austrumāzija, Dienvidāfrika un Ziemeļamerikas austrumu daļa. Daudzas sugas spēj pārciest ilgstošu sausumu, tomēr tās nav izplatītas tuksnešos vai stepēs, bet gan alpīnos, arktiskos vai purvainos biotopos (galvenokārt augstajos sūnu purvos), kur augsne ilgstoši sasalusi un augiem jācieš ūdens deficīts.

Ēriku dzimtas lielākā ģints ar 1000 līdz 1200 sugām ir rododendri (Rhododendron), savukārt ēriku ģintī (Erica) ietilpst ap 850 sugām. Viršu ģintī (Calluna sp.) ietilpst tikai viena suga – sila virsis (Calluna vulgaris (L.) Hull), tomēr selekcionāri ir izveidojuši vairāk nekā 400 sila virša šķirnes (5. attēls).

Latvijā savvaļā sastopamas 11 ēriku dzimtas sugas:

• polijlapu andromeda – Andromeda polifolia L. (6. attēls),
• parastā miltene – Arctostaphylos uva-ursi (L.) Spreng.,
• sila virsis – Calluna vulgaris (L.) Hull,
• ārkausa kasandra – Chamaedaphne calyculata (L.) Moench,
• grīņa sārtene – Erica tetralix L. (7. attēls),
• sīkā dzērvene – Oxycoccus microcarpus Turcz. ex Rupr. (syn. Vaccinium microcarpum (Turcz. ex Rupr.) Schmalh.),
• lielā dzērvene – Oxycoccus palustris Pers. (syn. Vaccinium oxycoccos L.) (8. attēls),
• tūbainais rododendrs – Rhododendron tomentosum Harmaja (syn. Ledum palustre L. – purva vaivariņš) (9. attēls),
• mellene – Vaccinium myrtillus L.,
• zilene – Vaccinium uliginosum L. (10. attēls),
• brūklene – Vaccinium vitis-idaea L.

Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (MK 14.11.2000. noteikumu nr. 396 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” 1. pielikums) iekļauta grīņa sārtene (Erica tetralix L.), kas Latvijā ir sastopama ļoti reti tikai valsts rietumu daļā, galvenokārt piejūrā, tur sasniedzot savas izplatības ziemeļaustrumu robežu. Tā ir ierakstīta arī Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā. (7. attēls).

Ēriku dzimtai pieskaita 4000–4400 sugas, kas iekļautas 126 ģintīs (Simpson, 2019), tostarp:

• Andromeda L. – andromedas
• Arbutus L. – zemeņkoki
• Arctostaphylos Adans. – miltenes
• Calluna Salisb. – virši
• Chamaedaphne Moench – kasandras
• Erica L. – ērikas
• Gaultheria L. – gotjēras
• Kalmia L. – kalmijas
• Monotropa L. – lāčtauces
• Oxycoccus Hill – dzērvenes
• Pieris D.Don – pjēras
• Rhododendron L. – rododendri
• Rhodothamnus Rchb. – pundurrozītes
• Vaccinium L. – mellenes, brūklenes, zilenes 

Daudzas ēriku dzimtas ģintis – rododendri, virši, ērikas, kalmijas, pjēras, zemeņkoki, gotjēras – ir populāras dekoratīvo augu kultūras, kurām selekcionāri ir izveidojuši simtiem un tūkstošiem šķirņu.

Ēriku dzimtai pieder arī daudzas mūsdienās populāras pārtikas kultūras, kā mellenes, brūklenes, dzērvenes un zilenes. Vairums ēriku dzimtas augu ir vērtīgi nektāraugi.

Daudzi ēriku dzimtas augi ir indīgi, jo lielos daudzumos satur dažādus polifenoliem pieskaitāmus alkaloīdus – flavonoīdus, fenolu heterozīdus un diterpēnus, piemēram, arbutīnu, pirozīdu, rododendrīnu, acetilandromedolu, monotropitozīdu, ko iespējams izmantot arī ārstnieciskiem nolūkiem. Lielais toksīnu saturs šiem augiem piešķir arī insekticīdu vērtību.

Brūkleņu lapas un jaunos dzinumus izmanto kā dezinficējošu un diurētisku līdzekli, kaltētu melleņu ogu novārījums palīdz novērst diareju, dzērveņu ogas ir izcils C vitamīna avots, kas arī palīdz ārstēt saaukstēšanos un reimatismu. Zileņu ogas un sula ir diētisks produkts, kas aktivē vielmaiņu un palīdz šķelt cukuru. Miltenes lapu tējai ir diurētiskas īpašības, un to izmanto urīnpūšļa iekaisuma ārstēšanai.

Ēriku dzimtas kokaugu (Rhododendron arboreum Sm.) koksni, pateicoties tās īpašībām (īpaši Nepālā), izmanto dekoratīvajā kokrūpniecībā.

Melleņu ogas satur daudz pigmenta antociāna, tāpēc tās var izmantot kā dabīgas izcelsmes violeto krāsvielu, savukārt no viršu lapām var iegūt dzelteno krāsvielu tekstiliju krāsošanai.

Dažu ēriku dzimtas augu (brūkleņu, zileņu, milteņu un rododendru) lapas un stumbri satur daudz miecvielu, tāpēc tās var izmantot ādu ģērēšanai un krāsošanai.