Johana Volfganga fon Gētes luga sacerēta viņa literārās darbības sākumposmā un piederīga Vētras un dziņu (Sturm und Drang) periodam rakstnieka daiļradē. Šis darbs tapa laikā, kad autors strādāja pie sava pirmā romāna “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774), un arī lugā “Klavigo” tēlu attiecības ir emocionāli sakāpinātas. Lugai ir daudzpusīgs kultūrvēsturiskais konteksts, kas liecina par informācijas straujo apriti apgaismības laikmetā. Ierosmi lugai J. V. fon Gēte guva kādā saviesīgā vakarā Frankfurtē, kad lasīja citiem priekšā fragmentus no franču dzejnieka Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Memuāriem” (to pilnais nosaukums “Ceturtie memuāri lietā pret Goezmana kungu”, Quatrième mémoire à consulter contre M. Goëzman), kas bija publicēti 1774. gada sākumā Parīzē. P. Bomaršē memuāri bija iecerēti kā aizstāvības raksts, lai noraidītu pret viņu vērstas apsūdzības un izceltu savu godprātību. Viena no šo memuāru daļām, “Mana Spānijas ceļojuma fragments” (Fragment de mon voyage d’Espagne), vēstīja par P. Bomaršē uzturēšanos Madridē 18. gs. 60. gados, kur viņš bija ieradies, lai aizstāvētu savas māsas Marijas Luīzes Bomaršē (Marie-Louise de Beaumarchais) godu. Franču rakstnieks uzskatīja, ka solījumu precēt viņa māsu pārkāpis spāņu intelektuālis Hosē Klaviho i Fahardo (José Clavijo y Fajardo), kurš 1726. gadā bija dzimis Lanzarotes salā, Kanāriju salu arhipelāgā, un solījuma laikā bija karaliskais arhivārs (Archivero Real) Madridē. Pēc P. Bomaršē sūdzības H. Klaviho i Fahardo tika uz laiku attālināts no galma, taču 1770. gadā kļuva par Madrides Karaliskā teātra (Teatro Real de Madrid) direktoru un vēlāk arī par Dabas vēstures muzeja (Museo de Historia Natural) vadītāja vietnieku. Atšķirībā no J. V. fon Gētes lugas versijas, P. Bomaršē memuāru daļas centrālā tēla prototips H. Klaviho i Fahardo nodzīvoja līdz 1806. gadam. P. Bomaršē memuāru lasījums, kas notika Frankfurtē, iespaidoja klausītājus, un viena no vakara dalībniecēm, Zuzanna Magdalēna Minha (Susanne Magdalene Münch) rosināja J. V. fon Gēti aprakstītos notikumus atveidot drāmā. Rakstnieks šim priekšlikumam piekrita un 1774. gada maijā nedēļas laikā uzrakstīja bēdu lugu “Klavigo”. Viņš lielā mērā sekoja P. Bomaršē memuāros tēloto notikumu gaitai, atbilstoši savai radošajai iecerei tos tomēr mainot lugas finālā. 

J. V. fon Gētes lugas sižeta centrā ir Spānijas karaļa arhivāra Klavigo attiecības ar franču dzejnieka Bomaršē māsu Mariju, kuru viņš solījies apprecēt, taču savas domas mainījis, uzklausot galma aprindu viedokli, ka šīs laulības varētu traucēt Klavigo karjerai. Lugas darbības gaitā Madridē ierodas Bomaršē, kurš vēlas aizstāvēt māsas godu. Viņa prasība Klavigo ir nevis Mariju apprecēt, bet sniegt publisku skaidrojumu par savu negodīgo rīcību. Sarunas gaitā Klavigo rodas doma, ka viņš tomēr varētu atgriezties pie Marijas, un viņš lūdz Bomaršē atļauju atkal satikties ar viņa māsu. Šī tikšanās ved pie izlīguma, un Marija ir ar mieru pieņemt Klavigo bildinājumu. Tomēr Klavigo pēc sarunas ar savu draugu Karlosu maina domas vēlreiz, uzskatot, ka gaidāmās laulības var traucēt viņa karjerai. Šī uzskatu pārvērtība izrādās nāvējošs trieciens Marijai. Lugas finālā pie viņas zārka Bomaršē uzbrūk Klavigo un viņu sadur. Klavigo, kurš mirst līdz ar Mariju, nožēlo savu vainu, lūdz Bomaršē izlīgt un nenosodīt viņa nodarīto. 

Lugā “Klavigo” tēlotas astoņas personas, kas piederīgas pilsoniskajām aprindām. Norišu centrā ir Klavigo tēls, kura raksturs tiek atklāts attiecībās ar Mariju, viņas brāli Bomaršē un Klavigo draugu Karlosu. Abi pēdējie pārstāv polāri pretējus uzskatus par radušos situāciju. Bomaršē rīcību vada vēlēšanās sodīt māsas pāridarītāju, savukārt Karlosa domas, kas tiek paustas dialogos ar Klavigo, pastiprina centrālā tēla šaubas par izdarīto izvēli, it īpaši pēc tam, kad atjaunojās Klavigo un Marijas attiecības. Karloss uzskata, ka šis sakars neveicinās Klavigo iespējas nostiprināties un gūt atbalstu augstmaņu aprindās. Klavigo ir kļuvis pazīstams kā žurnālists, viņa rakstiem ir liela ietekme sabiedrībā un galmā, kur viņa centieni tiek atbalstīti. J. V. Gētes lugā Klavigo tēlots kā aizrautīgs, bet reizē arī neizlēmīgs cilvēks. Viņš spilgti atceras agrākās attiecības ar Mariju un apzinās, ka viņam pietrūkst jūtu sniegtā emocionālā pacēluma. Tajā pašā laikā Klavigo baidās iegrožot savas iespējas. Karlosam viņš turklāt atzīstas, ka nodoms Marijai atkal atklāt savas jūtas, ko rosināja saruna ar Bomaršē, neraugoties uz šīs apņemšanās piepildījumu, viņam šķitis apšaubāms jau brīdī, kad viņš Mariju no jauna saticis. Klavigo jūtas ir svārstīgas, un viņa tēlu raksturo arī iekšēja nedrošība. Marija lugā tēlota kā jauna sieviete, kura mīlējusi un mīl Klavigo. Viņa atraidījums ir bijis ļoti sāpīgs un raisījis dziļus pārdzīvojumus, no kuriem Marija tā arī īsti nav atguvusies. Abu vēlreizējā satikšanās viņai tādēļ kļūst ne vien sāpīga, bet arī liktenīga. Madridē Marija dzīvo savas māsas Sofijas un viņas vīra Gilbēra ģimenē, kurā, atšķirībā no Marijas un Klavigo vētrainajām attiecībām, nopietnu satricinājumu nav. Viņu ģimenes draugs Buenko ir iemīlējies Marijā un ir bruņniecisks viņas aizstāvis, taču apzinās, ka viņu tuvināšanās nav iespējama Marijas un Klavigo attiecību, kā arī Buenko pieticīgo materiālo apstākļu dēļ. Epizodisks lugā ir Bomaršē drauga un pavadoņa Senžorža tēls.

J. V. fon Gētes luga veidota piecos cēlienos. Tās galvenās norises vietas ir Klavigo nams, kā arī Gilbēra dzīvoklis, kur pārmaiņus notiek darbība. Pirmajā cēlienā vispirms Klavigo un Karlosa sarunā atklājas Klavigo pašreizējais sabiedriskais stāvoklis, karaļa arhivāra, kā arī veiksmīga žurnālista darbība, kas ir pretstatīta viņa iekšējam nemieram un ilgām pēc Marijas. Savukārt pēc tam Marijas sarunā ar Sofiju tiek atklāti viņas pārdzīvojumi, kā arī tēlota Bomaršē ierašanās. Otrajā cēlienā Bomaršē un Klavigo sarunā tiek atklāti nodomi, ar kādiem Marijas brālis ieradies Madridē. Viņš piespiež Klavigo uzrakstīt atzīšanās rakstu un nodot to Bomaršē rokās, savukārt Klavigo panāk solījumu, ka pagaidām tas pret viņu netiks lietots, jo cer panākt izlīgumu ar Mariju. Cēliena beigās par Klavigo rīcību un tālāko apņemšanos uzzina Karloss, kurš ir neizpratnē par šādu rīcību. Trešajā cēlienā Klavigo ierodas Gilbēru ģimenes dzīvoklī un izskaidrojas ar Mariju. Tā sižeta risinājumā ir viņu abu vienīgā tikšanās, kas ir emocionāli nospriegota. Lai gan Marija cenšas vairīties no Klavigo, viņam tomēr izdodas pārliecināt Mariju, un bildinājums tiek pieņemts. Aizkustinātais Bomaršē atdod Klavigo viņa atzīšanās rakstu. Lugas ceturtajā cēlienā notiek jauns pavērsiens, un Karloss pārliecina Klavigo, ka viņa rīcība bijusi aplama. Tiek pieņemts plāns apsūdzēt Bomaršē izspiešanā un panākt viņa aizturēšanu. Bomaršē tomēr tiek brīdināts, dodot padomu, lai viņš Madridi steigšus atstāj. Tomēr dzejnieks ir tik satriekts, ka par spīti briesmām, kas viņam draud, vēlas rast iespēju, lai atriebtos māsas pāridarītājam. Izmisusī Marija nespēj pārdzīvot notikušo un mirst. Lugas piektais cēliens risinās uz ielas Gilbēra nama priekšā. Te ieradies Klavigo, kurš atkal nožēlo izdarīto. Viņš aptver, ka notiek gatavošanās Marijas bēru gājienam. Izmisumā viņš sabrūk pār Marijas zārku un kļūst par Bomaršē zobena upuri. Bomaršē piedod mirstošajam Klavigo, savukārt Karlosa ierašanās vairs nespēj notikušo mainīt.      

Lugas problēmu risinājumā nozīmīgs ir tematiskais un stilistiskais līmenis. Idejiski tās centrā ir sociāli un ētiski jautājumi. Būtiska tēma ir personības piepildījuma iespējas un ceļi, kā to īstenot. Sižeta risinājumā atklātas Klavigo izvēles mokas starp pilsoniski pieticīgu, bet nodrošinātu eksistenci un savu ambīciju piepildījumu. J. V. fon Gēte savā lugā netieši kritizē patriarhālo ģimenes modeli, kurā sieviete ir īpaši atkarīgā statusā, taču ierobežojumi ir arī centrālajam tēlam. Patriarhālajai sabiedrībai raksturīgā tēva dominante lugā tēlota pastarpināti. Marijas situācijā viņas aizbildņa lomu uzņemas brālis, savu rīcību pamatojot ar atbildības un goda jautājumu. Savukārt Klavigo rīcību vismaz pastarpināti ietekmē aristokrātisko aprindu ieteikumi par viņa vēlamo rīcību. Svarīga lugas iezīme ir sakāpinātas jūtu izpausmes, kas atklāj gan tēlu raksturus un viņu pārdzīvojumus, gan ļauj autoram izaicināt apgaismības laikmeta priekšstatu, saskaņā ar kuru intelektam ir noteicošā loma cilvēka personības pašizpausmē un piepildījumā.

J. V. fon Gētes luga “Klavigo” iespiesta 1774. gadā. Latviešu valodā to atdzejoja Rainis. Tulkojums pirmo reizi publicēts Anša Gulbja apgādā Pēterburgā 1904. gadā J. V. fon Gētes “Rakstu” 6. burtnīcā (kopā ar viencēlienu “Brālis un māsa”). Atkārtoti A. Gulbja izdevumā luga iespiesta 1913. gadā kā 149. numurs “Universālās bibliotēkas” sērijā un citā iespiedumā kā Raiņa “Kopotu tulkojumu” 19. burtnīca. 1990. gadā J. V. fon Gētes luga “Klavigo” publicēta apgāda “Zinātne” sagatavoto Raiņa “Tulkojumu” 3. sējumā. 

Luga “Klavigo” ir viens no tiem J. V. fon Gētes darbiem, kuri tapa 18. gs. 70. gadu vidū un kuros spilgti atklāta laikmetīgā problemātika, kas saistās ar personības brīvas tapšanas un izvēles jautājumiem. Rakstnieka darbs sakņojas 18. gs. pilsoniskās dramaturģijas tradīcijā un reizē to izaicina. Tāpat J. V. fon Gēte izmantoja populārajam teātrim raksturīgus stila paņēmienus, izceļot tēlu rīcības sakāpināto melodramatismu.

J. V. fon Gētes luga pirmoreiz izrādīta 1774. gada 23. augustā Hamburgā. Tā iemantoja lielu popularitāti un daudz tika iestudēta vācu teātros. Klavigo lomā pirmuzvedumā bija aktieris Frīdrihs Ludvigs Šrēders (Friedrich Ludwig Schröder). Lugas iestudējumu Augsburgas teātrī šajā pašā gadā noskatījās arī P. Bomaršē. Virtenbergas hercoga izveidotās militārās akadēmijas (Karlsschule) audzēkņu sagatavotajā izrādē 1780. gadā Štutgartē Klavigo lomu atveidoja tobrīd divdesmit vienu gadu vecais Frīdrihs Šillers (Friedrich Schiller). 1792. gadā Veimāras Galma teātrī (Weimarer Hoftheater) luga pirmo reizi izrādīta J. V. fon Gētes režijā. Savu popularitāti uz vācu skatuvēm šis darbs saglabāja arī vēlākajos gadsimtos. 1901. gadā J. V. fon Gētes luga “Klavigo” Ziemciešu Marijas tulkojumā izrādīta Rīgas Latviešu teātrī. Izrādes režisors bija Pēteris Ozoliņš. 2016. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī lugas uzvedumu veidoja austriešu režisors Folkers Šmits (Volker Schmidt). Klavigo lomas tēlotājs bija aktieris Kaspars Dumburs.