A. Rimovičs iedvesmu savām skulptūrām guva kristīgās baznīcas mākslas ikonogrāfijā, baroka tēlniecībā un Lietuvas dievdaru kokgriešanas tradīcijā. Viņa izgrieztās Jēzus Kristus un apustuļu asās ķermeņu šķautnes raksturo primitīva ekspresivitāte, un tāpēc visām A. Rimoviča skulptūrām raksturīgs ļoti robusti griezts, pat pirmatnīgs formu izteiksmes veids. Saturiski skulptūras ir saistītas ar reliģiskām tēmām, un to robustās formas atveido it kā iestudētās rituālās kustības raupji groteskā veidā. Ļoti ilustratīvs šajā aspektā ir Grendzes baznīcas altāra aizsedzamā nišā eksponētais “Krustā sistā” (1929) tēls. Tādas ir arī zemā silueta griezuma cilnī grieztās trīspadsmit polihromās dažādās svēto tēlu pusfigūras no Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas (20. gs. sākums, Rundāles pils muzejs). Šajos darbos dominē sakrālajai mākslai raksturīgie simboliskie žesti ar daudzu precīzu un reālistisku detaļu neveiklu attēlojumu.
20. gs. 30. gados A. Rimovičs ar darbiem piedalījās izstādēs Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā. 1930. gadā viņa skulptūras tika izstādītas Kauņā. 1933. gadā A. Rimoviča skulptūras tika eksponētas Latvijas Sakrālās mākslas izstādē. Pēc A. Rimoviča nāves, pamatojoties uz viņa testamentu, apmēram 200 darbu nonāca Šauļu “Aušras” muzejā (Šiaulių “Aušros” muziejus), Lietuvā. Latvijā neliela darbu daļa palika Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, baznīcās un privātās kolekcijās.