Informācijas sabiedrība ir laikmetīgās pasaules fundamentāls raksturojums, kas atspoguļo sabiedrības pēcindustriālās attīstības posmu, kurā informācijas radīšana, izplatīšana, izmantošana un pārvaldīšana ir kļuvušas par nozīmīgākajiem ekonomiskajiem, politiskajiem un kultūras procesiem. Idejas par informācijas sabiedrību akadēmiskajā vidē ir nostiprinājušās 20. gs. otrajā pusē, kļūstot par vienu no centrālajiem elementiem mūsdienu sociālo zinātņu diskursā.

Mūsdienās informācija un zināšanas ir kļuvušas par primārajiem resursiem un vērtības avotiem. Šī transformācija ir radikāli mainījusi ne tikai ekonomiskās attiecības, bet arī sociālo mijiedarbību, kultūras procesus un politisko līdzdalību. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), kas nodrošina nebijušas saskarsmes un zināšanu apmaiņas iespējas starp visdažādākajiem pasaules reģioniem un sabiedrības grupām, rada globālas iespējas un izaicinājumus.

Informācijas sabiedrības izveidošanās ir cieši saistīta ar vairākiem vēsturiskiem procesiem un tehnoloģiskajām inovācijām, kas pašos pamatos pārveidoja sabiedrības sociāli ekonomisko struktūru. 20. gs. otrajā pusē, strauji attīstoties datortehnoloģijām un telekomunikācijām, tika radīts tehniskais pamats informācijas sabiedrības attīstībai. Tehnoloģiski informācijas sabiedrības attīstības aizsākumi ir uzskatāmi par laikposmu, kad 1947. gadā “AT&T Bella” laboratorijā tika izgudrots pirmais tranzistors, kā arī integrālo shēmu radīšana un ieviešana 1958. gadā, kas ievērojami paātrināja datoru attīstību. Personālo datoru parādīšanās 20. gs. 70. gados un interneta izplatība 90. gados radīja tehnisko infrastruktūru globālai informācijas apmaiņai.

Līdztekus tehniskām inovācijām notika pāreja no industriālās uz postindustriālo ekonomiku, kurā arvien lielāku nozīmi ieguva pakalpojumu sektors un intelektuālais darbs. Šo transformāciju raksturo vairākas būtiskas izmaiņas: pirmkārt, ražošanas procesā fiziskā darba nozīme samazinājās, dodot vietu zināšanu un informācijas apstrādei; otrkārt, pakalpojumu sektors pārsniedza ražošanas sektora īpatsvaru IKP struktūrā attīstītajās valstīs; treškārt, intelektuālā darba veicēju un tehnisko darbinieku skaits pārsniedza fiziskā darba veicēju skaitu.

Informācijas aprites tempa pieaugums sniedza jaunu grūdienu ekonomiskai attīstībai un stiprināja arī patērētājsabiedrības vērtību un uzvedības modeļu uzplaukumu Rietumu sabiedrībā. Informācijas sabiedrības attīstība ir sasaistāma arī ar sociālās struktūras izmaiņām sabiedrībā, iezīmējot periodu, kad Rietumu kultūrā pieauga vidusšķiras apjoms, kas būtiski kāpināja dažādu pakalpojumu un preču pieprasījumu un pieejamību lielām sabiedrības masām. Sabiedrības vērtību un labklājības paradigmatiskās izmaiņas radīja labvēlīgus apstākļus masu kultūras un patēriņa uzplaukumam visās tautsaimniecības nozarēs.

Globalizācijas procesu paātrināšanās un starptautisko ekonomisko saišu intensifikācija aktualizēja nepieciešamību pēc efektīvas un drošas informācijas arhitektūras, apmaiņas un pārvaldības sistēmām. Šo procesu ietekmē izveidojās globālie finanšu tirgi, kas darbojās reālā laika režīmā, transnacionālās korporācijas paplašināja savas darbības ģeogrāfiju, izklaides un, kā arī nodarbinātības virzīta cilvēku mobilitāte ieguva globālas aprises, un starptautiskā tirdzniecība piedzīvoja nepieredzētu izaugsmi. Transkontinentāla informācijas infrastruktūra, saskaņota informācijas aprite un apstrāde kļuva par pamatu jaunām ekonomiskām iespējām, kā arī globāliem drošības riskiem.

Līdztekus tam militāro tehnoloģiju attīstība, īpaši Aukstā kara kontekstā, sniedza būtisku impulsu informācijas tehnoloģiju attīstībai. Piemēram, Perspektīvo pētījumu pārvaldes tīklojums (Advanced Research Projects Agency Network, ARPANET) projekts, kas vēlāk kļuva par interneta infrastruktūras izveides pamatu, sākotnēji tika izstrādāts Amerikas Savienoto Valstu militārajām vajadzībām. Līdzīgi daudzi citi tehnoloģiskie sasniegumi, kas vēlāk tika adaptēti civilām vajadzībām, sākotnēji tika attīstīti militāriem mērķiem.

Šīs tehnoloģiski iespējotās sociālekonomiskās izmaiņas ne tikai pārveidoja ekonomisko un sociālo sabiedrības struktūru, bet radīja kritisku nepieciešamību pēc jaunas teorētiskās paradigmas, lai sabiedrība spētu izprast sevi globalizētā pasaulē.

Informācijas sabiedrības vēsturisko attīstību raksturo pakāpeniska izpratnes veidošanās par tehnoloģiju un informācijas centrālo lomu mūsdienu sabiedrībā. Izpratne, ka informācija un zināšanas ir pamats mūsdienu sabiedrības izaugsmei, ir meklējama 20. gs. 50. gados. Amerikāņu ekonomists Frics Maklaps (Fritz Machlup) savā darbā “Zināšanu radīšana un izplatība Savienotajās Valstīs” (The Production and Distribution of Knowledge in the United States, 1962) pirmo reizi kvantitatīvi izvērtēja zināšanu ekonomikas nozīmi. Viņš ieviesa terminu “zināšanu industrija” un identificēja piecas tās galvenās nozares: izglītība, pētniecība un attīstība, masu mediji, informācijas tehnoloģijas un informācijas pakalpojumi. 60. gados japāņu sociologs Jonežji Masuda (増田米治) sāka attīstīt visaptverošu informācijas sabiedrības teoriju, kas tika publicēta darbā “Informācijas sabiedrība kā pēcindustriālā sabiedrība” (The Information Society as Post-Industrial Society, 1981). J. Masuda izvirzīja ideju par komputopiju (computopia) – idealizētu sabiedrības modeli, kurā datorizācija un informācijas tehnoloģijas veicinātu vienota intelekta izveidi un atbrīvošanos no dažādām kultūrpazīmēm, lai sabiedrība varētu koncentrēties uz harmonisku līdzāspastāvēšanu un izaugsmi. 20. gs. 60. gados spāņu sociologs Manuels Kastelss (Manuel Castells Oliván) sāka attīstīt tīkla sabiedrības teoriju, kas noslēdzās ar viņa grāmatu triloģijas “Informācijas laikmets: ekonomika, sabiedrība un kultūra” (The Information Age: Economy, Society and Culture, 1996‒1998) izdošanu. M. Kastelss uzskatīja, ka jaunās informācijas tehnoloģijas rada jaunu sociālo morfoloģiju, kurā informācijas tīklojumi kļūst par galveno sociālās organizācijas formu. Viņa darbs sniedza visaptverošu teorētisko ietvaru informācijas laikmeta sociālo, ekonomisko un kulturālo aspektu izpratnei. Līdz ar interneta masveida izplatību teorētiķi sāka pievērst lielāku uzmanību digitālās kultūras un virtuālo kopienu fenomenam.

Amerikāņu sociologs Daniels Bels (Daniel Bell) darbā “Postindustriālās sabiedrības atnākšana” (The Coming of Post-Industrial Society, 1973) raksturoja pāreju no industriālās uz pēcindustriālo sabiedrību, kurā teorētiskās zināšanas kļūst par centrālo inovāciju un politikas veidošanas avotu. Informācijas sabiedrības koncepcijas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu sniedza Marks Porats (Marc Porat), kurš savā pētījumā “Informācijas ekonomika” (The Information Economy, 1977) izstrādāja pētniecības metodoloģiju informācijas ekonomikas apjoma noteikšanai kopējā ekonomikā, balstoties idejās par primāro un sekundāro informācijas sektoru. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Cooperation and Development, OECD) savas aprēķinu metodoloģijas par informācijas sabiedrības ekonomiku attīstīja no M. Porata idejām. OECD informācijas sabiedrības raksturojumam atbilst sabiedrības, kurās vairāk par pusi IKP tiek saražots informācijas ekonomikas ietvaros. 1980. gadā Elvins Toflers (Alvin Toffler) publicēja darbu “Trešais vilnis” (The Third Wave), kurā viņš salīdzināja ar viļņiem veidu, kā jaunākās sabiedrības un kultūras nostumj malā un aizvieto vecākās sabiedrības. Informācijas laikmets E. Toflera skatījumā ir trešais vilnis civilizācijas attīstībā pēc agrārā un industriālā perioda. Britu sociologs Frenks Vebsters (Frank Webster) darbā “Informācijas sabiedrības teorijas” (Theories of the Information Society, 1955), analizējot dažādus teorētiskus uzstādījumus, identificēja piecus galvenos informācijas sabiedrības ietvarus un attīstības perspektīvas: tehnoloģiskais, ekonomiskais, profesionālais, telpiskais un kulturālais.

21. gs. sākumā holandiešu pētnieks Jans van Deiks (Jan van Dijk) attīstīja tīkla perspektīvu savā darbā “Tīklojuma sabiedrība” (The Network Society, 2006), fokusējoties uz digitālo mediju sociālajiem aspektiem un to ietekmi uz sabiedrības struktūru. Šajā periodā arī pieaug interese par digitālo plaisu un tās sociālajām sekām, ko nosaka dažādu sabiedrības grupu pārticība, rase, dzīvesvieta, izglītība, dzimte, vecums, invaliditāte un daudzi citi faktori, kas var ietekmēt cilvēku piekļuvi informācijai un jaunu zināšanu apguvi.

Mūsdienās informācijas sabiedrības attīstību būtiski ietekmē jaunu tehnoloģiju parādīšanās, piemēram, lielo datu analītika, mākslīgā intelekta attīstība, blokķēžu tehnoloģijas, kas rada jaunus sociālekonomiskus izaicinājumus.

Informācijas sabiedrības izpratne, kā to savos darbos ir uzsvēris M. Kastelss, ietver vairākus būtiskus elementus un dimensijas. Pirmkārt, tā ir digitālā infrastruktūra, kas nodrošina informācijas plūsmu un pieejamību. Otrkārt, tā ir digitālā pratība un atbilstošas sabiedrības kompetences, kas, kā norāda J. van Deiks, ir nepieciešamas, lai efektīvi darbotos digitālajā vidē. Treškārt, tā ir zināšanu ekonomika, kas balstās uz inovācijām un intelektuālo kapitālu. Ceturtkārt, tā ir e-pārvaldība un digitālie pakalpojumi, kas izmainīja valsts un pilsoņu attiecības. Piektkārt, tā ir informācijas drošība un privātums, kas kļūst arvien aktuālāki digitālajā laikmetā.

Kultūras jomā informācijas sabiedrības rašanās ir radījusi jaunas mākslas formas un būtiski pārveidojusi kultūras patēriņa un radīšanas procesus. Digitālā kultūra ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu kultūras sastāvdaļu, pašos pamatos mainot gan mākslinieciskās izpausmes, gan kultūras mantojuma saglabāšanas un popularizēšanas veidus. Būtiski ir mainījusies audiovizuālās mākslas un zinātnes pieejamība, jo atvērtās kultūras idejas ir nostiprinājušas pārliecību, ka mākslai un zinātniskiem atklājumiem jābūt plaši pieejamiem, lai sabiedrība varētu attīstīties.

Informācijas sabiedrības norises ir būtiski pārveidojušas mūsdienu sociālo vidi, radot jaunas iespējas un izaicinājumus cilvēku savstarpējā saskarsmē. Digitālās tehnoloģijas un internets ir būtiski mainījuši veidu, kā cilvēki veido un uztur attiecības, komunicē un mijiedarbojas savā starpā.

Sociālo mediju platformas ir kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, ļaujot cilvēkiem sazināties un sadarboties neatkarīgi no ģeogrāfiskā attāluma. Sociālie mediji ir radījuši jaunas virtuālās kopienas, kurās cilvēki apvienojas, balstoties uz kopīgām interesēm un vērtībām. Šādas virtuālās kopienas arvien biežāk kļūst par nozīmīgu sociālā atbalsta un informācijas apmaiņas avotu.

Darba un izglītības vide ir piedzīvojusi radikālas pārmaiņas, strauji attīstoties attālinātās izglītības un darba iespējām. Hibrīdi darba un izglītības modeļi mūsdienās ir nostiprinājušies kā jaunā normalitāte daudzās organizācijās. Tomēr šīs pārmaiņas rada arī nopietnus izaicinājumus. Digitālā plaisa starp dažādām sabiedrības grupām, pieaugošā sociālo mediju atkarība, digitālais nogurums un tiešas cilvēciskas saskarsmes trūkums ir problēmas, kas prasa mērķtiecīgas investīcijas un pārdomātu rīcībpolitiku. Īpaši aktuāls ir jautājums par privātuma saglabāšanu un personas datu aizsardzību digitālajā vidē.

Informācijas sabiedrība ir būtiski mainījusi arī sociālās mobilizācijas veidus. Sociālie mediji ir kļuvuši par ietekmīgu rīku sabiedrības informēšanā un viedokļu apmaiņā. Informācijas straujā aprite un efektīvā cilvēku mobilizācijas iespēja tomēr rada arī nopietnus dezinformācijas izplatīšanas riskus.

Ekonomiskajā sfērā informācijas sabiedrības procesu ietekme ir īpaši izteikta. Digitālā ekonomika un e-komercija ir radījusi jaunus uzņēmējdarbības modeļus un pārveidojusi tradicionālās ekonomiskās attiecības, pārvēršot tās globālu tīklojumu iespējotos pakalpojumos, produktos un biznesa modeļos. Darba tirgus informācijas sabiedrībā piedzīvo radikālas izmaiņas – parādās jaunas profesijas un prasmes, kas nepieciešamas, lai saskaņoti darbotos globālajā finanšu un produktu apritē. Inovāciju ekosistēma un zināšanu ekonomika kļūst par galvenajiem ekonomiskās izaugsmes faktoriem informācijas sabiedrībā.

Politiskajā jomā informācijas sabiedrība ir veicinājusi e-pārvaldības attīstību, ieviesusi jaunas politiskās līdzdalības formas, mainījusi politisko komunikāciju un pavērusi nebijušas iespējas pilsoniskajam aktīvismam un protesta kultūrai. Digitālās tehnoloģijas ir būtiski ietekmējušas valsts pārvaldi, pilsonisko aktivitāti, kā arī politisko diskursu kopumā. E-pārvaldības ieviešana ir radījusi revolucionāras pārmaiņas valsts un pašvaldību pakalpojumos, padarot valsts pārvaldi efektīvāku un pieejamāku iedzīvotājiem, kā arī nodrošinot daudzus pakalpojumus tiešsaistē.

Līdztekus tam sociālie mediji ir izveidojušies par nozīmīgu politiskās komunikācijas platformu. Politiķi un politiskās organizācijas izmanto digitālos kanālus, lai mērķtiecīgi uzrunātu elektorātu, pielāgojot savu vēstījumu auditorijas interesēm, vērtībām un uzvedībai sociālajos medijos.

Tomēr digitalizācija ir radījusi arī jaunus, nopietnus izaicinājumus politiskajā jomā. Dezinformācijas izplatība, viltus ziņas un politiskā polarizācija sociālajos medijos ir kļuvušas par nopietnām problēmām. Vienlaikus kiberdrošība un digitālo sistēmu aizsardzība ir nostiprinājusies kā būtiska valsts drošības komponente.

Informācijas sabiedrība, kā to savos kritiskajos darbos ir uzsvēris F. Vebsters, nav brīva no pretrunām un izaicinājumiem. Viens no būtiskākajiem ir digitālā plaisa – nevienlīdzīgā piekļuve digitālajiem resursiem un prasmēm dažādās sabiedrības grupās un reģionos. Informācijas pārslodze un tās kvalitātes problēmas rada nopietnus šķēršļus efektīvai lēmumu pieņemšanai. Privātuma un drošības riski digitālajā vidē kļūst aizvien aktuālāki, kā arī pieaugošā tehnoloģiju atkarība un tās radītās sociālās un kognitīvās sekas raisa pamatotas bažas par sabiedrības labklājību. Vienlaikus dezinformācijas un manipulācijas riski arvien vairāk apdraud demokrātiskos procesus un pamattiesību ievērošanu.