Viltus ziņas tiek radītas un izplatītas, lai sociālu un politisku konfliktu (kara, nemieru, vēlēšanu) apstākļos ietekmētu sabiedrības noskaņojumu un attieksmi vai gūtu ienākumus. Viltus ziņās parasti tiek skarti jautājumi, kas attiecas uz konkrētas sabiedrības kultūrā nozīmīgām vērtībām (piemēram, cilvēktiesībām, drošību, godīgām vēlēšanām, sociālo taisnīgumu, rasu vai etniskām attiecībām, migrāciju, veselību), tādējādi ar nepatiesas informācijas palīdzību emocionāli ietekmējot vai liekot izdarīt morālu novērtējumu (parasti attiecībā uz politiķu, amatpersonu, slavenību vai citu sabiedrībā zināmu cilvēku reputāciju) un palielinot nedrošību sabiedrībā.

Izmantojot interneta biznesa modeļus, mūsdienās viltus ziņas tiek veidotas ar mērķi pievērst tīmekļa lietotāju uzmanību un gūt ienākumus, piesaistot reklāmas populārākajiem tīmekļa ierakstiem. Viltus ziņas var sasniegt cilvēkus, izmantojot publiskos un privātos saziņas kanālus. Modernās komunikācijas tehnoloģijas palīdz radīt un īsā laikā izplatīt sagrozītu informāciju par jebkuru tēmu.

Nepatiesa informācija, baumas un safabricētas ziņas, kā arī maldinošas reklāmas sabiedrībā pastāvējušas vienmēr. Mūsdienās jēdziena “viltus ziņas” lietošana saistīta ar bijušā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Donalda Trampa (Donald John Trump, Sr.) izvēlēto komunikācijas stilu un tajā regulāri lietoto jēdzienu “viltus ziņas”, ar kura palīdzību viņš vērsās pret profesionāliem medijiem, kas kritiski vērtēja D. Trampa publiskos izteikumus un politisko programmu. D. Trampa politiskajā komunikācijā izmantotie apgalvojumi, neprecīzā statistika un cita veida patiesībai neatbilstoša informācija radījusi gan viņa komunikācijas panākumu iedvesmotus sekotājus dažādu pasaules valstu politikā, gan ieviesusi faktu pārbaudi kā ikdienas mediju praksi.

Nozīmīgs viltus ziņu ražošanas avots ir Krievijas stratēģiskās komunikācijas vēstījumi, kas tiek veidoti tā sauktajās interneta troļļu fermās un izplatīti dažādās valodās un dažādās valstīs.

Viltus ziņu saturu var veidot gan pilnīgi izdomājumi (piemēram, Hilarija Klintone (Hillary Diane Rodham Clinton) pārdevusi ieročus Islāma valsts kaujiniekiem), gan vienā informācijas vienībā ietverti patiesas un nepatiesas informācijas elementi (piemēram, The Mail on Sunday raksts, ka klimata pētījuma dati ir kļūdaini un 2017. gadā klimata pārmaiņu samitā Parīzē pasaules līderi “ir apmānīti”).

Viltus ziņas ietver ziņas veidā radītus safabricētus vēstījumus, deformētus video, vienpusīgu statistiku, mīmus. Tās satur arī sazvērestības teorijas un antizinātniskus apgalvojumus.

Attīstoties nepatiesas informācijas izgatavošanas programmatūrai, viltus ziņu jēdziens bijis noderīgs, lai apzīmētu tā sauktos dziļviltojumus (deep fake). Tas ir teksta, video vai audio formā izveidots saturs, kura radīšanā izmantota programmatūra, kas dod iespēju kopēt cilvēku izteiksmes veidu, attēlu vai balsi un radīt maldinošu saturu, kas rada autentisku iespaidu.

Uzskatot, ka jēdziens “viltus ziņas” ir maldinošs pats par sevi, dezinformācijas pētnieki Klēra Vordla (Claire Wardle) un Huseins Derakšans (حسين درخشان, arī Hossein Derakhshan), kā arī Eiropas Komisijas (European Commission) Augsta līmeņa ekspertu grupa par viltus ziņām un dezinformāciju tiešsaistē ieteikusi izvairīties no tā izmantošanas. Lai radītu ticamības iespaidu, parasti viltus ziņas veidotas, kombinējot patiesas un nepatiesas informācijas elementus, tātad tās nav viltus jeb pilnībā melīgas ziņas. Tās arī nav ziņas (atbilstoši mediju žanra kritērijiem), jo ietver arī interpretāciju vai komentāru. Viltus ziņu jēdziens, ja tas tiek plaši lietots, var diskreditēt profesionālu plašsaziņas mediju darbu, kura pamatā ir centieni sniegt patiesu informāciju. Izmantojot šo jēdzienu politiskajā komunikācijā, politiķiem ir viegli vērsties pret profesionāliem medijiem un apsūdzēt tos nepatiesas informācijas izplatīšanā.

Viltus ziņas mūsdienās lielākoties izplatās sociālajos medijos un viltus ziņu izplatīšanai radītās interneta vietnēs. Atkarībā no izveidošanas galvenajiem mērķiem tās var iedalīt divās lielās grupās. Pirmajā ietilpst vietnes, kuru uzdevums ir atbalstīt noteiktas politiskas nostājas (piemēram, InfoWars vai Breitbart ASV). Otrā grupā ietilpst vietnes, kas izveidotas, lai, radot populāru saturu, piesaistītu reklāmas investīcijas. Tās pēc formas un satura cenšas atdarināt interneta ziņu medijus un pat to nosaukumus. Ikdienišķa informācija tajās apvienota ar sensacionālām ziņām un piesaistošiem virsrakstiem. Arī atsevišķi profesionālie mediji, cenšoties ātri publicēt tiem pieejamu informāciju vai nekritiski izturoties pret saviem informācijas avotiem (intervijās, tiešraidēs), ir publicējuši viltus ziņas.

Runājot par viltus ziņu izplatīšanu, komunikācijas kanāliem un to radītājiem, tiek izmantoti tādi jēdzieni kā “viltus mediji”, “viltus konti” un “viltus sekotāji” (sociālās tīklošanās platformās), viltus interneta tīmekļa vietnes un interneta enciklopēdijas Wikipedia viltus šķirkļi.

Nepatiesas informācijas izmantošana, lai iegūtu politisku ietekmi, palielinātu ienākumus, samazinātu uzticību iepriekš uzticamiem avotiem, sētu šaubas sabiedrībā, minēta dažādos vēsturiskos avotos kopš Senās Romas laikiem. Viens no senākajiem piemēriem par viltus ziņu izmantošanu politikā stāsta par Oktaviāna (Octavius Augustus), Jūlija Cēzara (Gaius Iulius Caesar) adoptētā dēla, un Marka Antonija (Marcus Antonius Marci Filius Marci Nepos), viena no Cēzara uzticamākajiem komandieriem, savstarpējo cīņu pilsoņu karā apmēram pirms 2000 gadiem. Oktaviāns zināja: lai uzvarētu karā, viņam jāiegūst sabiedrības atbalsts. Tāpēc Oktaviāns uzsāka “viltus ziņu” karu pret Marku Antoniju. Viņš apgalvoja, ka Antonijs, kuram bija dēka ar Ēģiptes karalieni Kleopatru (Κλεοπάτρα Φιλοπάτωρ), neciena tradicionālās romiešu vērtības, piemēram, uzticību un cieņu. Oktaviāns nodeva savu vēstījumu sabiedrībai, izmantojot dzeju un īsus, izteiksmīgus saukļus, kas uzdrukāti uz monētām. Oktaviāns uzvarēja karā un kļuva par pirmo Romas imperatoru, kurš valdīja vairāk nekā 40 gadus.

Cits piemērs attiecas uz 18. gs notikumiem Lielbritānijas karaļu galmos. Šajā laikā jau bija izgudrota drukas iekārta. Tipogrāfijā drukātas viltus ziņas piedāvāja melīgu informāciju par Džordža II (George Augustus), tolaik Lielbritānijas un Īrijas karaļa, slimību. Pret karali Džordžu II tika vērsta sacelšanās, un nemiernieku pusē tika izplatītas viltus ziņas par karaļa slikto veselību. Visai drīz šo informāciju ieraudzīja un pārpublicēja citi iespiedēji. Tas kaitēja karaļa publiskajam tēlam, un, lai gan sacelšanās nebija veiksmīga, šis gadījums parādīja, kā viltus ziņas var izmantot, lai mēģinātu mainīt cilvēku uzskatus.

Nepatiesu informāciju nereti lieto kara propagandai, lai panāktu sabiedrību atbalstu kara darbībai. 1898. gadā pie Kubas nogrima ASV jūras spēku kuģis USS Maine. Daži laikraksti vainoja spāņus kuģa nogrimšanā un izmantoja mākslinieka ilustrācijas par dramatisku sprādzienu. Šai informācijai nebija reālu pierādījumu, tomēr amerikāņu sabiedrībā tā radīja pret spāņiem vērstu noskaņojumu. Dažus gadus vēlāk izcēlās Spānijas un ASV karš.

Starptautisku uzmanību pievērsa viltus ziņas, kas tika izplatītas 2014. gadā, kad Krievijas pārstāvji virs Ukrainas gaisa telpas notrieca Malaizijas aviosabiedrības lidmašīnu MH-17. Lai novērstu uzmanību no šī nozieguma, tika izplatītas dažādas viltus ziņas, to vidū nepatiesa ziņa par it kā Ukrainā zvērīgi nogalinātu un krustā sistu zēnu.

Viltus ziņu izplatība mūsdienās saistīta ar tīmekļa un īpaši sociālo mediju platformu biznesa modeļiem ‒ ar iespēju izvietot informāciju un piesaistīt reklāmas, izmantojot “klikšķu virsrakstus” un emocionāli satraucošu informāciju, kas veicina dalīšanos ar viltus ziņām.

Publiskās komunikācijas mērķu piepildīšanai tiek dibinātas interneta “troļļu fermas”, kurās strādājošo uzdevums ir regulāri izplatīt arī viltus ziņas savu pasūtītāju uzdevumā. Viena no starptautiski zināmākajām troļļu fermām ir Krievijā, Sanktpēterburgā, bāzētais uzņēmums “Internet Research Agency”. Viltus ziņas par migrantiem un Eiropas Savienības (European Union) un Lielbritānijas attiecībām tiek uzskatītas par vienu no Brexit balsojuma cēloņiem.

Viens no viltus ziņu ietekmes pierādījumiem ir gadījums ASV, kas ieguvis nosaukumu Pizzagate. Tas stāsta par Edgaru Medisonu Velču (Edgar Maddison Welch), kurš viltus ziņu vietnē bija uzzinājis, ka ASV prezidenta kandidāte H. Klintone seksuāli izmanto bērnus sātaniskos rituālos. Lai izglābtu bērnus, 2016. gada 1. decembrī E. M. Velšs, bruņojies ar pusautomātisko šauteni, pistoli un salokāmu nazi, ieradās kādā Vašingtonas picu restorānā. Viņš neatrada nevienu ieslodzītu bērnu, bet šis gadījums pierādīja, ka viltus ziņām var būt reālas sekas.

Viltus ziņu pētniecība ietver to rašanās cēloņu izpēti, satura izpēti un iespējamo ietekmi. Izpēte notiek, izmantojot masu komunikācijas, politikas zinātnes, kognitīvo zinātņu un psiholoģijas pētnieciskās un teorētiskās pieejas. Viltus ziņu iespējas panākt izmaiņas arī realitātē, piemēram, mainīt balsojumu vēlēšanās, liek tiesību zinātnes speciālistiem meklēt atbildes uz jautājumu, kā pasargāt sabiedrības no viltus ziņu ietekmes, neierobežojot izteiksmes brīvību un brīvas diskusijas par nozīmīgiem sabiedriski politiskiem jautājumiem.

Viltus ziņu klātbūtne sociālās tīklošanās platformās likusi papildināt to lietotāju darbības noteikumus, kā arī izveidot iespējas ziņot administrācijai par nepatiesas un maldinošas informācijas izplatītājiem.

Apzinoties viltus ziņu ietekmi uz demokrātijas kvalitāti un sabiedrību attīstību, Eiropas Savienības un citu valstu mediju politikā tiek pievērsta uzmanība medijpratības un kritiskās domāšanas apguvei, lai mediju un sociālās tīklošanās platformu lietotāji labāk spētu atpazīt nepatiesu informāciju un veidotu pret to noturību.